Primary Colours
The Horrors ir īpaši New Musical Express mīluļi, šim izdevumam allaž atrodot kādus labus vārdus, ko veltīt šai Sautendas grupai. Viņu otro studijas albumu "Primary Colours" NME pat nodēvēja par 2009.gada labāko albumu. Skaļi vārdi, ja ņem vērā apstākli, ka teju neviens cits izdevums pat savā labāko gada albumu topā šo albumu iekļaut par vajadzīgu neuzskata. Un arī komerciālie panākumi šai platei nav nekādi satriecošie - 25.vieta britu albumu topā un ne pārāk spoži singlu sasniegumi. Līdz ar to vismaz man rodas sajūta, ka:
1) NME ir nopirkti
2) NME ir izdevums, kura darbiniekiem ir slimīga mīlestība pret Joy Division.
Jo šaubu nav - The Horrors ir mūsu laika Joy Division, kas attiecas uz grupas muzikālo saturu. Attiecībā uz imidžu varbūt arī nē, bet imidžs šoreiz nav tas noteicošais faktors. Mīnuss gan šai grupai ir tajā, ka tās mūzika manām ausīm vairāk līdzinās troksnim un nevis patiešām mūzikai. Divu trīs dziesmu garumā es vēl varu klausīties Ferisa Bedvana mēģinājumus atdarināt Ījanu Kērtisu - bet ne vairāk. Un mēģinājums apprecināt Joy Division ar The Doors, ko šī grupa intensīvi praktizē, mani arī nepārliecina.
Dažas dziesmas man tīk labāk nekā citas - kaut vai par piemēru "Do you remember", kura ir viens no veiksmīgākajiem Joy Division atdarinājumiem, kas šai grupai izdevies, un vēl te ir daži skaņdarbi, kuros jūtama arī Muse ietekme.
Patiesībā man laikam vajadzētu atkal uz kādu laiciņu pievērsties "klasikai", citādi šāda aizraušanās ar rokmūzikas aktualitātēm tikai rada sajūtu, ka mūsdienu mūzika spēj sniegt diezgan maz, vai vismaz - mazāk nekā tāda, kas tapusi pirms 30-40 gadiem, un klausīties kaut kādas grupas tikai tālab, ka to dalībnieki joprojām ir jauni un skaisti, man nešķiet sevišķi prātīgi.
1) NME ir nopirkti
2) NME ir izdevums, kura darbiniekiem ir slimīga mīlestība pret Joy Division.
Jo šaubu nav - The Horrors ir mūsu laika Joy Division, kas attiecas uz grupas muzikālo saturu. Attiecībā uz imidžu varbūt arī nē, bet imidžs šoreiz nav tas noteicošais faktors. Mīnuss gan šai grupai ir tajā, ka tās mūzika manām ausīm vairāk līdzinās troksnim un nevis patiešām mūzikai. Divu trīs dziesmu garumā es vēl varu klausīties Ferisa Bedvana mēģinājumus atdarināt Ījanu Kērtisu - bet ne vairāk. Un mēģinājums apprecināt Joy Division ar The Doors, ko šī grupa intensīvi praktizē, mani arī nepārliecina.
Dažas dziesmas man tīk labāk nekā citas - kaut vai par piemēru "Do you remember", kura ir viens no veiksmīgākajiem Joy Division atdarinājumiem, kas šai grupai izdevies, un vēl te ir daži skaņdarbi, kuros jūtama arī Muse ietekme.
Patiesībā man laikam vajadzētu atkal uz kādu laiciņu pievērsties "klasikai", citādi šāda aizraušanās ar rokmūzikas aktualitātēm tikai rada sajūtu, ka mūsdienu mūzika spēj sniegt diezgan maz, vai vismaz - mazāk nekā tāda, kas tapusi pirms 30-40 gadiem, un klausīties kaut kādas grupas tikai tālab, ka to dalībnieki joprojām ir jauni un skaisti, man nešķiet sevišķi prātīgi.
2010-01-07
comments powered by Disqus