Vampire Weekend
Turpinot savus centienus būt daudz maz aktuālam un nevis iesērējušam sešdesmito-septiņdesmito gadu rokmūzikas entuziastam, manu pleilisti sasniedzis grupas "Vampire Weekend" debijas albums. Ja kas - jau nākamās nedēļas sākumā klajā nāks grupas otrā plate (kuru, protams, jau tagad var atrast torrentu lapās), līdz ar to var teikt, ka patlaban veicu mājasdarbu, gatavajoties grupas jaunajam albumam.
Grupas nosaukums man lika gaidīt depresīvu disko roku (nedaudz dīvains salikums, bet tāds man šķiet vīkends ar vampīriem), taču praksē situācija izrādījās gluži citāda. Sāksim ar to, ka no depresijas te nav miņas un no šīs grupas optimisms tā vien staro, ka nevaru nepiekrist NR piedāvātajai formulai Mika+Beatles+Kinks (lai arī Santanu es tur klāt neliktu). Ja kas - varbūt ievēroji, ka visi uzskaitītie mūziķi ir angļi, kamēr VW - amerikāņi. Un tiesa, šis Ņujorkas ansamblis ir viena no tām grupām, pēc kuru skanējuma tu nekad nepateiksi, ka "we`re an American band", drizāk otrādi - viņi izklausās esam visai tipiski britu invāzijas pārstāvji. Vienīgi sešdesmito gadu britu popmūziķi varbūt mazāk aizrāvās ar pasaules mūzikas elementiem, un te arī varu piekrist, ka "Cape Cod Kwassa Kwassa" lieliski iederētos Saimona "Graceland" platē. Tiem, kas šo nosauca par 2008.gada labāko albumu, es droši vien tomēr nepiekritīšu - jo vienlaikus tas varētu būt bijis 1967.gada, piemēram, 153.labākais albums, un man vismaz gribētos cerēt, ka 2008.gads nebija gluži tik viduvējs, lai nepiedāvātu neko labāku. Lai gan tiesa kas tiesa - man kā pret mūsdienu roku diezgan skeptiskam cilvēkam šādi "Vampire Weekend" stila kolektīvi šķiet labi piemēroti. Nav tā, ka te būtu kāda pārākā ģenialitāte meklējama, bet mūsdienās šāda mūzikas stila piekopšana tomēr zināma uzdrīkstēšanās ir. Ja vēl viņi būtu garāžrokam pievērsušies, tad varētu runāt, ka VW tikai seko modei, bet tā nav.
Varbūt varu piekrist arī apgalvojumam, ka uz beigām ieraksts kļūst mazāk labs, bet tā kā tā ilgums ir zem 35 minūtēm, tad nogarlaikot klausītāju šim albumam īsti iespēja nemaz nerodas. Tātad gala vārds ir - labi.
Grupas nosaukums man lika gaidīt depresīvu disko roku (nedaudz dīvains salikums, bet tāds man šķiet vīkends ar vampīriem), taču praksē situācija izrādījās gluži citāda. Sāksim ar to, ka no depresijas te nav miņas un no šīs grupas optimisms tā vien staro, ka nevaru nepiekrist NR piedāvātajai formulai Mika+Beatles+Kinks (lai arī Santanu es tur klāt neliktu). Ja kas - varbūt ievēroji, ka visi uzskaitītie mūziķi ir angļi, kamēr VW - amerikāņi. Un tiesa, šis Ņujorkas ansamblis ir viena no tām grupām, pēc kuru skanējuma tu nekad nepateiksi, ka "we`re an American band", drizāk otrādi - viņi izklausās esam visai tipiski britu invāzijas pārstāvji. Vienīgi sešdesmito gadu britu popmūziķi varbūt mazāk aizrāvās ar pasaules mūzikas elementiem, un te arī varu piekrist, ka "Cape Cod Kwassa Kwassa" lieliski iederētos Saimona "Graceland" platē. Tiem, kas šo nosauca par 2008.gada labāko albumu, es droši vien tomēr nepiekritīšu - jo vienlaikus tas varētu būt bijis 1967.gada, piemēram, 153.labākais albums, un man vismaz gribētos cerēt, ka 2008.gads nebija gluži tik viduvējs, lai nepiedāvātu neko labāku. Lai gan tiesa kas tiesa - man kā pret mūsdienu roku diezgan skeptiskam cilvēkam šādi "Vampire Weekend" stila kolektīvi šķiet labi piemēroti. Nav tā, ka te būtu kāda pārākā ģenialitāte meklējama, bet mūsdienās šāda mūzikas stila piekopšana tomēr zināma uzdrīkstēšanās ir. Ja vēl viņi būtu garāžrokam pievērsušies, tad varētu runāt, ka VW tikai seko modei, bet tā nav.
Varbūt varu piekrist arī apgalvojumam, ka uz beigām ieraksts kļūst mazāk labs, bet tā kā tā ilgums ir zem 35 minūtēm, tad nogarlaikot klausītāju šim albumam īsti iespēja nemaz nerodas. Tātad gala vārds ir - labi.
2010-01-06
comments powered by Disqus