The Imaginarium of Doctor Parnassus
Terija Giljema projektu liktenis bieži nav no tiem veiksmīgākajiem, un "Doktora Paranasa iedomu pasaule" bija ļoti tuvu tam, lai ietu "The Man Who Killed Don Quixote", " A Tale of Two Cities", "Time Bandits 2" utt. Protams, diez vai Hīta Ledžera nāvē pats traģiskākais bija tas, ka tā apturēja Giljema filmas attīstību, taču skaidrs, ka Giljemam galvenās lomas atveidotāja nāve kļuva par triecienu arī šī iemesla dēļ.
Lai arī pēdējā laikā kino apmeklējam diezgan reti, par šo filmu man sevišķu šaubu nebija - to es gribēju redzēt kino, un tā mēs arī izdarījām. Nevilkšu lietu garumā, pateikšu, ka filma man patika. Filma ir šim režisoram ļoti tipiska - gan no vizuālās, gan no saturiskās puses. Filma stāsta par kādu vīru, kuram ir tūkstoš gadu, kuru garumā viņš ne reizi vien ir stājies darījumos ar nelabo, un cita starpā viņam sanācis zaudēt vienās derībās savu meitu. Kā teikt - tā gadās. Bet ja nelabais ir Toms Veitss, tad nav jau tik traki kaut ko viņam zaudēt. Un vēl jo vairāk tas nav traki, ja nelabajam tīk ar tevi turpināt spēlēt, lai gan patiesībā tu sen jau visu viņam esi zaudējis. Ja nu kas - Veitss šajā filmā ir perfekts. Es, protams, varu nebūt objektīvs, jo ir jau zināms, ka esmu liels viņa cienītājs, bet viņš ir teju ideāls cilvēks, kas varētu atveidot sātanu Giljema filmā.
Kaut kā jūtu, ka man apraksts par šo filmu nerakstās. Biju domājis - nogaidīšu kādu laiku pēc tās skatīšanās, pirms rakstīt, tad būs vieglāk, bet patiesībā ir tieši otrādi - tagad rakstās vēl grūtāk, nekā būtu bijis pirms nedēļas. Vienkārši šī, manuprāt, ir viena no tām filmām, par kuru tu vai nu pasaki "wow!" vai nepasaki. Te nav nekādas tiešas un skaidras morāles, brīžiem var runāt par to, ka filma ir haotiska (kam par iemeslu varētu būt kļuvis tas, ka Ledžera nāves dēļ daudz ko nācās pārveidot, kas gan, protams, deva iespēju filmā iesaistīties Džonijam Depam, Kolinam Farelam un Džūdam Lovam). Es gan nez kādēļ biju domājis, ka šī trijotne būs redzama vairāk, bet patiesībā ainu ar Ledžera l.īdzdalību nemaz nav tik maz, un man jāatzīst - Hīts patiešām bija lielisks aktieris, un varbūt es biju pārāk skeptisks, kad teicu, ka Oskaru par "Džokeri" viņš dabūja tikai savas nāves dēļ.
Tātad, ko es gribēju teikt? Filma ir maģiskuma pilna, brīžiem nedaudz balagāniska, kā to no Giljema varētu gaidīt, un kopumā - tā ir ļoti saistoša un manai gaumei atbilstoša. Varbūt vajadzētu to noskatīties vēlreiz, lai varētu skaidrāk spriest par to. Pēc pirmās reizes gribu teikt - ļoti labi.
Lai arī pēdējā laikā kino apmeklējam diezgan reti, par šo filmu man sevišķu šaubu nebija - to es gribēju redzēt kino, un tā mēs arī izdarījām. Nevilkšu lietu garumā, pateikšu, ka filma man patika. Filma ir šim režisoram ļoti tipiska - gan no vizuālās, gan no saturiskās puses. Filma stāsta par kādu vīru, kuram ir tūkstoš gadu, kuru garumā viņš ne reizi vien ir stājies darījumos ar nelabo, un cita starpā viņam sanācis zaudēt vienās derībās savu meitu. Kā teikt - tā gadās. Bet ja nelabais ir Toms Veitss, tad nav jau tik traki kaut ko viņam zaudēt. Un vēl jo vairāk tas nav traki, ja nelabajam tīk ar tevi turpināt spēlēt, lai gan patiesībā tu sen jau visu viņam esi zaudējis. Ja nu kas - Veitss šajā filmā ir perfekts. Es, protams, varu nebūt objektīvs, jo ir jau zināms, ka esmu liels viņa cienītājs, bet viņš ir teju ideāls cilvēks, kas varētu atveidot sātanu Giljema filmā.
Kaut kā jūtu, ka man apraksts par šo filmu nerakstās. Biju domājis - nogaidīšu kādu laiku pēc tās skatīšanās, pirms rakstīt, tad būs vieglāk, bet patiesībā ir tieši otrādi - tagad rakstās vēl grūtāk, nekā būtu bijis pirms nedēļas. Vienkārši šī, manuprāt, ir viena no tām filmām, par kuru tu vai nu pasaki "wow!" vai nepasaki. Te nav nekādas tiešas un skaidras morāles, brīžiem var runāt par to, ka filma ir haotiska (kam par iemeslu varētu būt kļuvis tas, ka Ledžera nāves dēļ daudz ko nācās pārveidot, kas gan, protams, deva iespēju filmā iesaistīties Džonijam Depam, Kolinam Farelam un Džūdam Lovam). Es gan nez kādēļ biju domājis, ka šī trijotne būs redzama vairāk, bet patiesībā ainu ar Ledžera l.īdzdalību nemaz nav tik maz, un man jāatzīst - Hīts patiešām bija lielisks aktieris, un varbūt es biju pārāk skeptisks, kad teicu, ka Oskaru par "Džokeri" viņš dabūja tikai savas nāves dēļ.
Tātad, ko es gribēju teikt? Filma ir maģiskuma pilna, brīžiem nedaudz balagāniska, kā to no Giljema varētu gaidīt, un kopumā - tā ir ļoti saistoša un manai gaumei atbilstoša. Varbūt vajadzētu to noskatīties vēlreiz, lai varētu skaidrāk spriest par to. Pēc pirmās reizes gribu teikt - ļoti labi.
2010-01-15
comments powered by Disqus