Avatar
Tas, ka izlēmu iet uz šo filmu uz kino (un vēl uz 3D), mani pašu pārsteidza droši vien vairāk nekā tevi, kad tu lasi šīs rindas. Es neesmu moderno tehnoloģiju cilvēks un nebeidzamās nulles šīs filmas budžeta galā man drīzāk radīja pamatīgu skepsi nekā interesi. Bet esmu (reizēm) gatavs ļaut sevi pārliecināt par kaut kā labumu. Varbūt ne gluži par "Twilight" izcilību, bet ap "Avatar" saceltā ažiotāža arī mani tomēr ieintriģēja. Turklāt vēl šī bija pirmā reize manā dzīvē, kad kino baudīju trīs dimensijās.
Kas attiecas uz telpiskumu - neko tik ļoti pārsteidzošu šajā filmā nesaskatīju - proti, ne vairāk, ne mazāk, kā biju gaidījis. Trešā dimensija no vienas puses patiešām dara visu uz ekrāna notiekošo man kā skatītājam tuvāku un skaidrāk saskatāmu, no otras puses - tā kā filma tomēr pamatā balstās uz CGI, bieži tā radīja arī sajūtu, ka skatos datorspēli un nevis kino filmu. Pozitīvi bija tas, ka papildus dimensijas iespējas Kamerons pārmērīgi neekspluatēja - efekts visu laiku bija klāt, bet tas netika uzmācīgi bāzts man sejā - skat, skat, redz, kur telpiskums, redz, kā tev tagad asinis iešļācas sejā!
Taču primāri es tomēr gāju uz filmu - lai novērtētu, vai varu pievienoties "Avatara" spiedzēju pūlim vai arī kā jau šallainajam piedienas tikai varēšu pašausmināties par "masas" gaumi. Filmas sižets, kā tas lasāms vai katrā sevi cienošā un necienošā Interneta lapā, ar pārmērīgu svaigumu neizceļas - iekarotāju pārstāvis tiek iefiltrēts pretienieku nometnē, pamazām sāk tur justies labāk kā ar savējiem, saprot, ka tā sauktie ienaidnieki ir daudz cilvēcīgāki par viņējiem, taču tad viņa sākotnējo spēli iezemieši atklāj, notiek dažas kaujas ainas, kurās noskaidrojas, kurš ir kurš, un tā tālāk. Pat Raiņa "Indulis un Ārija" faktiski ir no šīs pašas operas (ne gluži, protams, bet šis tas kopīgs ir). Tikai atšķirība ir tajā, ka iezemieši šoreiz mīt uz citas planētas, sauktas par Pandoru, un ir divreiz lielāki par Zemes cilvēku, zilā krāsā un elpo tādu gaisu, kas cilvēkam nav derīgs, līdz ar to zemieši komunikācijai ar vietējiem izmanto avatarus - tādus kā cilvēka un na`vi (tā sauc Pandoras iemītniekus) mistrojumu, kas faktiski ir kaut kas stipri līdzīgs Matrix tehnoloģijām (vienīgi, cik atceros, netiek minēts, vai mirsot avataram, mirst arī viņa cilvēks). Galvenais filmas varonis ir Džeiks (Sems Vortingtons) - izbijis arminjieks, kurš Avatara misijā nokļuvis sava bojā gājušā brāļa vietā, paralizētām kājām un staigāt spējošs vienīgi savā "zilajā" versijā. Ļaunā korporācija vēlas no Pandoras iegūt kaut kādu vērtīgu minerāli (kura vērtība, kā tas cilvēku "vērtībām" vispār ir raksturīgs, droši vien pamatā ir saistīta ar to, ka to ir grūti iegūt un ka tam nav nekāda jēdzīga pielietojuma), šādā nolūkā tiek iesaistīti armijnieki traka pulkveža vadībā, pretstatot na`vi saiknei ar dabu un planētas mīlestībai lielus stroķus. Lai gan, protams, uzvaru pret ļaunumu labais tāpat gūs pamatā ar fiziska spēka palīdzību.
Tagad sēžot istabā un vērtējot, kas filmā patika un kas nepatika, otrā sakrājas vairāk nekā šķita, iznākot no kino zāles. Pirmais iespaids uzreiz pēc filmas bija izteikti pozitīvs - ne tāpēc, ka filma nopietni pievērstos militārisma un imperiālisma izsmiešanai (šajā ziņa "Avatar" nemūžam nekļūs par klasiku un tās argumenti nav no tiem smagākajiem), bet tāpēc, ka teju trīs stundu garumā Kamerons piedāvāja perfektu izklaidi. Acij viss nostrādāts perfekti tīkami - ne velti filmas budžets ir tik iespaidīgs, var paslavēt datoriķus, operatorus un citus tehniskos darbiniekus. Bet - un par to esmu drošs - šī nav 2009.gada labāka filma, un ja tā Oskarus ir pelnījusi - tad tikai tehniskajās kategorijās. Līdz patiesai mākslai te patiesībā visvairāk pietrūkst viena - jebkādas uzdrīkstēšanās, jo filma nepārkāpj tās robežas, kas varētu pret to noskaņot lielākas cilvēku auditorijas - ne velti arī šeit par "iezemiešu" glābēju kļūst baltādains amerikānis, apliecinot, ka "mēs" tomēr varam būt arī labi. Lai arī šaubu nav - nekas neliedz sliktajiem nākamreiz vienkārši paķert līdzi kādus atomieročus.
Kas attiecas uz telpiskumu - neko tik ļoti pārsteidzošu šajā filmā nesaskatīju - proti, ne vairāk, ne mazāk, kā biju gaidījis. Trešā dimensija no vienas puses patiešām dara visu uz ekrāna notiekošo man kā skatītājam tuvāku un skaidrāk saskatāmu, no otras puses - tā kā filma tomēr pamatā balstās uz CGI, bieži tā radīja arī sajūtu, ka skatos datorspēli un nevis kino filmu. Pozitīvi bija tas, ka papildus dimensijas iespējas Kamerons pārmērīgi neekspluatēja - efekts visu laiku bija klāt, bet tas netika uzmācīgi bāzts man sejā - skat, skat, redz, kur telpiskums, redz, kā tev tagad asinis iešļācas sejā!
Taču primāri es tomēr gāju uz filmu - lai novērtētu, vai varu pievienoties "Avatara" spiedzēju pūlim vai arī kā jau šallainajam piedienas tikai varēšu pašausmināties par "masas" gaumi. Filmas sižets, kā tas lasāms vai katrā sevi cienošā un necienošā Interneta lapā, ar pārmērīgu svaigumu neizceļas - iekarotāju pārstāvis tiek iefiltrēts pretienieku nometnē, pamazām sāk tur justies labāk kā ar savējiem, saprot, ka tā sauktie ienaidnieki ir daudz cilvēcīgāki par viņējiem, taču tad viņa sākotnējo spēli iezemieši atklāj, notiek dažas kaujas ainas, kurās noskaidrojas, kurš ir kurš, un tā tālāk. Pat Raiņa "Indulis un Ārija" faktiski ir no šīs pašas operas (ne gluži, protams, bet šis tas kopīgs ir). Tikai atšķirība ir tajā, ka iezemieši šoreiz mīt uz citas planētas, sauktas par Pandoru, un ir divreiz lielāki par Zemes cilvēku, zilā krāsā un elpo tādu gaisu, kas cilvēkam nav derīgs, līdz ar to zemieši komunikācijai ar vietējiem izmanto avatarus - tādus kā cilvēka un na`vi (tā sauc Pandoras iemītniekus) mistrojumu, kas faktiski ir kaut kas stipri līdzīgs Matrix tehnoloģijām (vienīgi, cik atceros, netiek minēts, vai mirsot avataram, mirst arī viņa cilvēks). Galvenais filmas varonis ir Džeiks (Sems Vortingtons) - izbijis arminjieks, kurš Avatara misijā nokļuvis sava bojā gājušā brāļa vietā, paralizētām kājām un staigāt spējošs vienīgi savā "zilajā" versijā. Ļaunā korporācija vēlas no Pandoras iegūt kaut kādu vērtīgu minerāli (kura vērtība, kā tas cilvēku "vērtībām" vispār ir raksturīgs, droši vien pamatā ir saistīta ar to, ka to ir grūti iegūt un ka tam nav nekāda jēdzīga pielietojuma), šādā nolūkā tiek iesaistīti armijnieki traka pulkveža vadībā, pretstatot na`vi saiknei ar dabu un planētas mīlestībai lielus stroķus. Lai gan, protams, uzvaru pret ļaunumu labais tāpat gūs pamatā ar fiziska spēka palīdzību.
Tagad sēžot istabā un vērtējot, kas filmā patika un kas nepatika, otrā sakrājas vairāk nekā šķita, iznākot no kino zāles. Pirmais iespaids uzreiz pēc filmas bija izteikti pozitīvs - ne tāpēc, ka filma nopietni pievērstos militārisma un imperiālisma izsmiešanai (šajā ziņa "Avatar" nemūžam nekļūs par klasiku un tās argumenti nav no tiem smagākajiem), bet tāpēc, ka teju trīs stundu garumā Kamerons piedāvāja perfektu izklaidi. Acij viss nostrādāts perfekti tīkami - ne velti filmas budžets ir tik iespaidīgs, var paslavēt datoriķus, operatorus un citus tehniskos darbiniekus. Bet - un par to esmu drošs - šī nav 2009.gada labāka filma, un ja tā Oskarus ir pelnījusi - tad tikai tehniskajās kategorijās. Līdz patiesai mākslai te patiesībā visvairāk pietrūkst viena - jebkādas uzdrīkstēšanās, jo filma nepārkāpj tās robežas, kas varētu pret to noskaņot lielākas cilvēku auditorijas - ne velti arī šeit par "iezemiešu" glābēju kļūst baltādains amerikānis, apliecinot, ka "mēs" tomēr varam būt arī labi. Lai arī šaubu nav - nekas neliedz sliktajiem nākamreiz vienkārši paķert līdzi kādus atomieročus.
2010-01-20
comments powered by Disqus