Kazhes pierakstu burtnīca

Citēju:

“Pilsoņi, pilsones!

Pēdējo 24 stundu notikumi ir saviļņojuši visus prātus, un es tādēļ uzskatu par savu pienākumu, kā es to arvien svarīgos momentos esmu darījis, jums visiem pateikt, ko valdība šajā brīdī domā un dara.

Mūsu zemē kopš šī rīta ienāk padomju kaŗaspēks. Tas notiek ar valdības ziņu un piekrišanu, kas savukārt izriet no pastāvošām draudzīgām attiecībām starp Latviju un Padomju Savienību. Es tādēļ vēlos, ka arī mūsu zemes iedzīvotāji ienākošās kaŗaspēka daļas uzlūko ar draudzību. Tai pašā laikā jums jāzina, ka kaŗaspēka kustībai jānotiek bez traucējumiem, un to jūs varat veicināt, ierobežojot pārlieko ziņkāri un atturoties no kārtības traucējumiem.

Šorīt jūs arī dzirdējāt ziņu par to, ka valdība pilnā sastāvā man ir pieteikusi savu atkāpšanos un ka es esmu uzdevis ministriem palikt savās vietās līdz jaunās valdības sastādīšanai. Pirmais uzdevums mums visiem ir līdzšinējā vienprātībā un darba gribā palikt savās vietās un turpināt kalpot tai lietai, kas mums ir augsta un svēta - Latvijas un mūsu tautas interesēm.

Ir neizbēgams, ka pārdzīvojamie notikumi ienes zināmu satraukumu un traucējumus mūsu līdzšinējās mierīgās dzīves ritumā. Bet tās ir pārejošas parādības, kurām mēs pēc dažām dienām tiksim pāri. Šinī brīdī es jūs aicinu -- pierādiet domās, darbos un stājā tautas dvēseles spēku, ko izraisījuši Atjaunotās Latvijas ziedu gadi. Tad es būšu drošs, ka viss, kas tagad notiek un tālāk notiks, nāks par labu mūsu valsts un tautas nākotnei un mūsu labām un draudzīgām attiecībām ar mūsu lielo austrumu kaimiņu - Padomju Savienību.

Tas ir pats galvenais mūsu kopējais uzdevums, kas stāv pāri visiem ikdienišķiem sīkumiem, un tam veltīsim šajās dienās savu labāko gribu un savus labākos centienus.

Bet šis moments prasa arī daudz jaunu praktisku uzdevumu kārtošanu, un pie tam steidzamu kārtošanu. Arī šajā brīdī es runāju valdības sēdes pārtraukumā, kur mēs apspriežam neatliekamus tekošus jautājumus. Esmu pārliecināts, ka jūs sapratīsiet rīkojumus, ko valdība devusi un dos, kaut arī tie vienā otrā gadījumā būs stingri un pat bargi. Pildiet tos apzinīgi, jo tiem nav cita mērķa, kā jūsu pašu miers un labklājība. Pienākuma apziņa un neatlaidība darbā lai vada jūs visus.

Mana sirds ir ar jums un es jūtu, ka arī jūsu sirdis pukst man pretī draudzīgā atbalsī. Tā iesim uz priekšu un veiksim savu darbu. Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās.”

Augstāk minētais, kā varbūt nojaut, ir Kārļa Ulmaņa uzruna tautai, ielaižot Latvijā padomju karaspēku jeb, kā to biežāk tīk teikt latviešiem - par godu mūsu valsts okupācijai.
Citēju arī 1940.gada 18.jūnija "Kurzemes vārdu":
"Rīgā, 17.jun. Padomju karaspēks sāka ienākt Rīgā šodien pl. 12 dienā un devās uz savām novietošanas vietām. Priekšpusdienā, kad iestādēs un uzņēmumos bija darba laiks, pilsētas ielas bija patukšas, bet pēc dažām stundām vairākās vietās saplūda daudz ziņkārīgo, kas stipri traucēja karaspēka virzīšanos par ielām. Šo ļaužu sapulcēšanos mēģināja izmantot daži tumši elementi, kas neskatoties uz savu skaitliski nelielo sastāvu radīja pūlī uztraukumu un iejaucās pūlī, cenšoties izprovocēt nekārtības un pat sadursmes." un tā tālāk.
Iespējams, ja Latvija tolaik būtu demokrātiska valsts un tajā pastāvētu preses brīvība, kāda daļa laikrakstu uzdrošinātos par notiekošo izteikties nedaudz savādākiem vārdiem.

Protams, nav šaubu, ka Ulmanis PSRS ultimātam padevās tālab, ka nepadoties viņš nevarēja - ņemt rokās ieročus un stāties pretī padomju tankiem būtu bijis muļķīgs solis. Taču padomju spēku ielaišanu pavadīt ar paziņojumu, ka tas nenotiek labprātīgi un ka faktiski Latvija tiek okupēta, viņš domājams būtu varējis. Ja vien nebūtu cerējis pats patiešām palikt savā vietā, kā minēja uzsaukumā tautai.

Tikām līdzās Ulmaņa nebūt ne tālredzīgajam un nebūt ne varonīgajam paziņojumam ir vēl otra detaļa, kas 1940.gada vasaras notikumu sakarā parasti netiek pieminēta. Proti, viens no galvenajiem okupācijas atzīšanas argumentiem ir tajā, ka Latvijas iestāšanās PSRS bez tautas nobalsošanas bija pretrunā Satversmei. Tam, protams, varētu piekrist, ja vien Ulmanis pēc sava apvērsuma nebūtu Satversmi apturējis un ja 1940.gada 17.jūnijā Latvijā vispār būtu bijusi kāda likumīga vara, kura būtu varējusi reaģēt uz Padomju Savienības ultimātu.

Jo kā sanāk - Padomju Savienība prettiesiski pieprasīja Ulmanim ielaist Latvijā karaspēku un izveidot jaunu valdību. Ulmanis prettiesiski šo ultimātu pieņēma. Padomju Savienības ietekmē tika noorganizētas nedemokrātiskas vēlēšanas (nekas, ka Ulmaņa laikā nenotika vispār nekādas vēlēšanas), kurās falsificēja rezultātus un nodrošināja savējo (vienīgā saraksta) uzvaru. Jaunievēlētā nelikumīgā Saeimas palūdza Latviju nelikumīgi uzņemt padomju savienībā. Un tas tā arī notika.