Up in the Air
"Up in the Air" ir viena no šobrīd aktuālākajām filmām, pretendente uz vairākām Oskara balvām. Lai arī šogad man nav plānu noskatīties visas nominētās filmas - vispār man patlaban nav nekādu "lielo projektu", kas no vienas puses ir nedaudz nomācoši, jo man patīk, ka ir kādi salīdzinoši tuvi un salīdzinoši sasniedzami mērķi, bet vienkārši nav īsti noskaņojuma šādiem "projektiem", jo ir daudz darba, maz laika un maz noskaņojuma mērķtiecīgam sviestam.
Bet labi - pat šo filmu. Džeisons Reitmans šobrīd ir diezgan pieprasīts režisors (tā vismaz var domāt), kurš režisējis tādas filmas kā "Juno" un "Thank you for smoking", bet šajā filmā viņš pirmo reizi tā kārtīgi iekāpis meinstrīmā - ticis pie liela budžeta un lielām zvaigznēm, jo ne tik daudz mūsdienās ir lielāku (popularitātes ziņā) aktieru par Džordžu Klūniju.
Klūnijs šajā filmā spēlē cilvēku, kuram ir viena no pasaulē labākajām profesijām - viņš teju visu savu mūžu pavada lidmašīnās, ceļojot pa Ameriku, un dažādiem cilvēkiem pavēstot, ka viņi ir atlaisti no darba. No personīgās pieredzes zinu, kā tas ir, kad tu uzzini, ka tava štata vieta ir pārstājusi eksistēt, un vispār varu saprast, kālab būtu vajadzīgi šādi profesionāli atlaidēji. Taču kā zināms - ņe vsjo kotu masļeņica - un arī viņam nemaz tik lieliski neklājas, kad izrādās, ka viņa paša priekšniekam ir iepaticies plāns, ka atlaišanu turpmāk varētu veikt attālināti ar interneta starpniecību, likvidējot mobilo atlaidēju vienības, kas varonim nepatīk galvenokārt tādēļ, ka viņam nav savas dzīves un savu māju, kur atgriezties, un līdz ar to dzīve ceļā faktiski ir vienīgais, kas viņam ir. Un viņam tiek iedota līdzi jauna sieviete, kura ierosinājusi šo attālinātās atlaišanas projektu un kurai praksē jāskatās, kā īsti sistēma darbojusies līdz šim. Skaidrs, ka Klūnija varonis nav sajūsmā, bet viņa viedokli īsti nejautā. Tu varbūt tāpat kā es padomā - redz, tur no naida radīsies mīlestība, šie abi kļūs par labākiem cilvēkiem, bet šī nav tik dumja filma, lai šādi ar mani kā skatītāju apietos un barotu man šādu biezpienu. Nē, filma ir gudra, brīžiem - diezgan brutāla (ne tādā ziņā, ka te būtu sišana ar plaķenēm pa seju vai cita veida vardarbība - filma ir brutāla, rādot to, kā es kā cilvēks esmu tikai bandinieks lielākās spēlēs, kā ar mani manipulē un kā mani var izmest miskastē). Un tas šo filmu dara labu. Šedevrs? Ne gluži. Bet noteikti viena no tām filmām, kas ir jānoskatās, un kas visticamākais teju visiem to redzējušajiem patiks.
Bet labi - pat šo filmu. Džeisons Reitmans šobrīd ir diezgan pieprasīts režisors (tā vismaz var domāt), kurš režisējis tādas filmas kā "Juno" un "Thank you for smoking", bet šajā filmā viņš pirmo reizi tā kārtīgi iekāpis meinstrīmā - ticis pie liela budžeta un lielām zvaigznēm, jo ne tik daudz mūsdienās ir lielāku (popularitātes ziņā) aktieru par Džordžu Klūniju.
Klūnijs šajā filmā spēlē cilvēku, kuram ir viena no pasaulē labākajām profesijām - viņš teju visu savu mūžu pavada lidmašīnās, ceļojot pa Ameriku, un dažādiem cilvēkiem pavēstot, ka viņi ir atlaisti no darba. No personīgās pieredzes zinu, kā tas ir, kad tu uzzini, ka tava štata vieta ir pārstājusi eksistēt, un vispār varu saprast, kālab būtu vajadzīgi šādi profesionāli atlaidēji. Taču kā zināms - ņe vsjo kotu masļeņica - un arī viņam nemaz tik lieliski neklājas, kad izrādās, ka viņa paša priekšniekam ir iepaticies plāns, ka atlaišanu turpmāk varētu veikt attālināti ar interneta starpniecību, likvidējot mobilo atlaidēju vienības, kas varonim nepatīk galvenokārt tādēļ, ka viņam nav savas dzīves un savu māju, kur atgriezties, un līdz ar to dzīve ceļā faktiski ir vienīgais, kas viņam ir. Un viņam tiek iedota līdzi jauna sieviete, kura ierosinājusi šo attālinātās atlaišanas projektu un kurai praksē jāskatās, kā īsti sistēma darbojusies līdz šim. Skaidrs, ka Klūnija varonis nav sajūsmā, bet viņa viedokli īsti nejautā. Tu varbūt tāpat kā es padomā - redz, tur no naida radīsies mīlestība, šie abi kļūs par labākiem cilvēkiem, bet šī nav tik dumja filma, lai šādi ar mani kā skatītāju apietos un barotu man šādu biezpienu. Nē, filma ir gudra, brīžiem - diezgan brutāla (ne tādā ziņā, ka te būtu sišana ar plaķenēm pa seju vai cita veida vardarbība - filma ir brutāla, rādot to, kā es kā cilvēks esmu tikai bandinieks lielākās spēlēs, kā ar mani manipulē un kā mani var izmest miskastē). Un tas šo filmu dara labu. Šedevrs? Ne gluži. Bet noteikti viena no tām filmām, kas ir jānoskatās, un kas visticamākais teju visiem to redzējušajiem patiks.
2010-02-08
comments powered by Disqus