The Men Who Stare at Goats
Skatoties Grānta Heslova režisēto "Veči, kas blenž uz kazām", mani neatstāja sajūta, ka Heslovs par katru cenu gribējis uztaisīt jaunu brāļu Koenu filmu. Taču problēma ir tajā, ka Heslovs acīmredzami nav Džoels Koens, un viņa "trakais humors" kaut kādu atdevi dod ne vairāk kā 50% potenciāli smieklīgo epizožu.
Filma stāsta par kādu slepenu ASV armijas projektu, kura ietvaros bija paredzēts veidot zemes pirmo supervaroņu armiju - šeit "New Earth Army" karavīri tiek saukti par džedaju karavīriem, kuriem teorētiski vajadzētu varēt iefiltrēties pretinieku rindās, fiziski atrodoties otrā pasaules malā, skriet cauri sienām, kļūt neredzamiem un nepieciešamības gadījumā - pat nogalināt ar skatienu. Šo armijas vienību vadīja Vjetnamas kara veterāns Bils Džango (Jeff Bridges, kas šeit faktiski spēlē The Dude Mark II) - pustraks zāli appīpējies tips, kuram bija naivais sapnis radīt īstu miera armiju. Taču vēl astoņdesmitajos gados projekts tika apturēts un Džango no armijas patriekts, un par to visi bija aizmirsuši, līdz kāds no kādreizējiem džedajiem par to neizpļāpājas presei un vēlāk žurnālists Bobs Viltons (Jūens Makgregors) satika Kuveitā savulaik talantīgāko jaunās armijas kareivi Linnu Kesidiju (Džordžs Klūnijs). Un tad sākās Viltona lielais piedzīvojums.
Filma pietiekoši veiksmīgi visā savā garumā spēlējas ar jautājumu, vai tās visas new age filosofijas, ko praktizēja Džango un viņa sekotāji, pamatā patiešām kaut kas bija vai tās bija pupu mizas no "gay ray" kategorijas. Un jāatzīst, ka Klūnijs šajā filmā ir lielisks - gana netipisks sev pašam, traks, bet ne pārāk traks un tiešām komisks. Diemžēl viņa saspēles partneris Makgregors šeit šķiet ir paņemts tikai tādēļ, lai filmas nebeidzamās references uz "Star Wars" būtu vēl ciešākas - jo kura klātbūtnē gan labāk runāt par "The Force", ja ne ar tipu, kas ne tik sen dēvējās par Obi Van-Kenobi. Taču pašā Bobā Viltonā nav nekā tāda, kālab viņu būtu vērts atcerēties - Makgregors strādā ar ļoti blāvu materiālu un pasniedz to vēl blāvāk, nekā materiāls to prasa.
Tāpat jāatzīmē, ka Heslovam izteikti pietrūkst mākas filmu pasniegt tā, lai man kā skatītājam to būtu nepārtraukti interesanti skatīties - un lai uz filmas beigām es neaizmigtu - atzīšos, ka kādas pēdējās 10 filmas minūtes es drīzāk to klausījos nekā skatījos. Un tas bija izteikti tādēļ, ka filmas dinamika bija kaut kāda greiza, un kaut kas tajā nebija īsti pārdomāts. Lielā mērā nebija skaidrs arī - ko vispār Heslovs ar šo filmu man kā skatītājam vēlējās pateikt. Es saprotu, ka te vesels bariņš slavenu aktieru paši savam priekam dzina luni, bet vismaz pa brīžiem šķita, ka filma mēģina dot skatītājiem arī kaut kādu message, taču pati sevī saputrojas un neko sakarīgu tā arī nepasaka.
Nezinu, vai to var saukt tieši par vilšanos - man jau bija nojauta, ka filma ne tuvu nebūs ideāla, lai arī tās treileris šķita ļoti veiksmīgs. Taču viens ir skaidrs - šo filmu es otro reizi skatīties nevēlēšos, un diez vai daudz no tās man paliks atmiņā uz ilgāku laiku. Lai gan Bridžess ar ziediem rokās karavīru priekšā bija patiešām lielisks.
Filma stāsta par kādu slepenu ASV armijas projektu, kura ietvaros bija paredzēts veidot zemes pirmo supervaroņu armiju - šeit "New Earth Army" karavīri tiek saukti par džedaju karavīriem, kuriem teorētiski vajadzētu varēt iefiltrēties pretinieku rindās, fiziski atrodoties otrā pasaules malā, skriet cauri sienām, kļūt neredzamiem un nepieciešamības gadījumā - pat nogalināt ar skatienu. Šo armijas vienību vadīja Vjetnamas kara veterāns Bils Džango (Jeff Bridges, kas šeit faktiski spēlē The Dude Mark II) - pustraks zāli appīpējies tips, kuram bija naivais sapnis radīt īstu miera armiju. Taču vēl astoņdesmitajos gados projekts tika apturēts un Džango no armijas patriekts, un par to visi bija aizmirsuši, līdz kāds no kādreizējiem džedajiem par to neizpļāpājas presei un vēlāk žurnālists Bobs Viltons (Jūens Makgregors) satika Kuveitā savulaik talantīgāko jaunās armijas kareivi Linnu Kesidiju (Džordžs Klūnijs). Un tad sākās Viltona lielais piedzīvojums.
Filma pietiekoši veiksmīgi visā savā garumā spēlējas ar jautājumu, vai tās visas new age filosofijas, ko praktizēja Džango un viņa sekotāji, pamatā patiešām kaut kas bija vai tās bija pupu mizas no "gay ray" kategorijas. Un jāatzīst, ka Klūnijs šajā filmā ir lielisks - gana netipisks sev pašam, traks, bet ne pārāk traks un tiešām komisks. Diemžēl viņa saspēles partneris Makgregors šeit šķiet ir paņemts tikai tādēļ, lai filmas nebeidzamās references uz "Star Wars" būtu vēl ciešākas - jo kura klātbūtnē gan labāk runāt par "The Force", ja ne ar tipu, kas ne tik sen dēvējās par Obi Van-Kenobi. Taču pašā Bobā Viltonā nav nekā tāda, kālab viņu būtu vērts atcerēties - Makgregors strādā ar ļoti blāvu materiālu un pasniedz to vēl blāvāk, nekā materiāls to prasa.
Tāpat jāatzīmē, ka Heslovam izteikti pietrūkst mākas filmu pasniegt tā, lai man kā skatītājam to būtu nepārtraukti interesanti skatīties - un lai uz filmas beigām es neaizmigtu - atzīšos, ka kādas pēdējās 10 filmas minūtes es drīzāk to klausījos nekā skatījos. Un tas bija izteikti tādēļ, ka filmas dinamika bija kaut kāda greiza, un kaut kas tajā nebija īsti pārdomāts. Lielā mērā nebija skaidrs arī - ko vispār Heslovs ar šo filmu man kā skatītājam vēlējās pateikt. Es saprotu, ka te vesels bariņš slavenu aktieru paši savam priekam dzina luni, bet vismaz pa brīžiem šķita, ka filma mēģina dot skatītājiem arī kaut kādu message, taču pati sevī saputrojas un neko sakarīgu tā arī nepasaka.
Nezinu, vai to var saukt tieši par vilšanos - man jau bija nojauta, ka filma ne tuvu nebūs ideāla, lai arī tās treileris šķita ļoti veiksmīgs. Taču viens ir skaidrs - šo filmu es otro reizi skatīties nevēlēšos, un diez vai daudz no tās man paliks atmiņā uz ilgāku laiku. Lai gan Bridžess ar ziediem rokās karavīru priekšā bija patiešām lielisks.
2010-02-25
comments powered by Disqus