Kazhes pierakstu burtnīca

Skat. pirmo daļu.
“Trākš-blākš” mani pamodināja klauvējiens pie dzīvokļa durvīm. “Izmantojiet taču zvanu,” pazibēja prātā, vandoties pa pagulti un meklējot tur iekritušās bikses. Vēl būdams vairāk miegā nekā nomodā, pavēru durvis un man pretī vērās četras ne pārāk inteliģentas policistu acis.

“Krūmiņa kungs, vai Jums atrastos laiks atbildēt uz dažiem jautājumiem?” jautāja viens no viņiem, bet skaidri varēja saprast, ka man netika piedāvāti atbilžu varianti. “Lai būtu,” teicu un ielaidu abus vīriešus dzīvoklī. Gan viens, tas, kurš saucās par Oļegu, gan otrs, kurš savu vārdu nenosauca, bija par mani ievērojami lielāki augumā un noteikti daudz atlētiskāki. Nezinot, kā labāk rīkoties šādos apstākļos, piedāvāju viņiem iedzert ar mani tēju. “Paldies, dienesta laikā mums stiprie dzērieni ir stingri aizliegti,” no tējas kategoriski atteicās Oļegs, bet viņa kolēģis tikai piekrītoši māja ar galvu. Mēģināju teikt, ka tēja nav nekāds stiprais dzēriens, bet Oļegs uz to atteica: “Jūs lieliski zināt, ko es ar to domāju.” Es patiesībā nezināju gan, bet strīdēties ar policistiem nekad nemēdzu. Pavaicāju, kādā sakarā viņi vispār pie manis ieradušies. Tai vietā, lai skaidri un gaiši atbildētu uz uzdoto jautājumu, Oļegs sāka garu monologu:

“Jūs droši vien zināt, ka jau vairākus mēnešus Latvijā notiek šķietami neizskaidrojamas parādības – pazūd un parādās ēkas, nakts laikā kāds cilvēks noveco par divdesmit gadiem, reizēm notikumu secība zaudē jebkādu jēgu un rodas sajūta, ka mūsu dzīvi rakstošais autors pēkšņi otrās nodaļas vidū izdzēsis visu iepriekš rakstīto un sācis no jauna, neparūpējoties par to, lai saturs šķistu vismaz daļēji ticams un loģiski strukturēts. Par šādām tēmām, protams, ir aizliegts rakstīt presē un pat Internetu mums nākas konktrolēt daudz stingrāk nekā iepriekš. Bet tas ir nenoliedzami, ka kaut kas pasaules struktūrā ir aizgājis greizi.

Oļegs un es strādājam īpašā slepenpolicijas vienībā, kuras mērķis ir noskaidrot, kas tieši ir kļuvis par iemeslu pasaules sajukšanai prātā. Jā, Jūs pareizi ievērojāt, ka laikā starp mana teksta rindkopā es no Oļega pārtapu par savu kolēģi, un tagad Oļegs ir viņš, bet runāju joprojām es. Tādējādi vēlreiz apliecinot to, par ko es šeit runāju. Vai par ko te viņš runā, atkarībā no tā, kā skatīties uz šo situāciju.”

Tā vietā, lai turpinātu stāstījumu, policists, pateicis vārdu “situāciju”, divas reizes sasita plaukstas un sāka nevaldāmi smieties. Līdzšinējā dzīves pieredze man lika domāt, ka Oļegs (jo būtu absurdi pieņemt, ka cilvēks, kurš mūsu sarunas sākumā par tādu bija saucies, pēkšņi būtu apmainījies personībām ar savu kolēģi) bija gluži parasts vājprātīgais. Tā pati personīgā pieredze lika man atzīt, ka visticamākais abi vīrieši patiešām ir policijas virsnieki, nevis no klīnikas izbēguši pacienti, jo policijas darbiniekiem garīgā nepieskaitāmība bieži ir viena no spilgtākajām rakstura iezīmēm. Šādos apstākļos labākais, ko varēju iedomāties, bija neuzkrītoši censties izmānīt policistus uz ielas un aizslēgt aiz viņiem durvis. Bet to bija vieglāk pateikt, nekā izdarīt. Oļegs locījās smieklos, bet viņa kolēģis blenza sienā.

“Varbūt iziesim ārā,” ierosināju, bet nekādas reakcijas no viņu puses nesekoja. “Ārā ir tik brīnišķīgs laiks,” turpināju savu bezjēdzīgo frāžu arsenālu. “Varbūt jūs vēlētos iet projām?” teicu jau pavisam tieši. Un tas nostrādāja. Oļegs pateica: “Paldies par Jūsu sapratni, ceram uz turpmāku sadarbību.” Izteicis šo frāzi, viņš no kabatas izvilka mazu lapiņu, iespieda to man rokā, un kopā ar savu nerunīgo kolēģi nekavējoties aizgāja.

Vēl kādu brīdi stāvēju apstulbis un it kā ceriņziediem zils apbiris, pavadot viņus ar skatienu, bet tad ieskatījos zīmītē. Tajā bija rakstīts: “Jūsu ziņojumu saņēmām, paldies. Nākamie skaitļi ir sekojoši:
2, 3, 5, 7, 10, 14, 20, 29, 43

Vienmēr Jūsu,
Maksimiliāns V.”

Ja neskaita parakstu, es šo zīmīti būtu uzskatījis par vēl vienu absurdu muļķību no trako policistu puses. Taču “Maksimiliāns V.” lika domāt par kaut ko citu. Savulaik Maksimiliāns bija mans labākais draugs un garīgais skolotājs vienlaicīgi. Taču mūsu draudzībai traģisku galu padarīja, manuprāt, pilnīgi muļķīgs strīds, kurā Maksimilānam turklāt nebija taisnība. Šis gudrais un dzīvē pieredzējušais vīrs par visu varu man mēģināja ieskaidrot, ka Anakina pārtapšana par Dārtu Veideru vairāk par visu bija nepieciešama tieši Džedaju padomei, kurai bija jāattīrās no grēka pašā tās iekšienē un ka Joda no sākta gala bija zinājis visu turpmāko notikumu gaitu un pat veicinājis tiešu tādu tās attīstību. Kā saprotams, mūsu strīds notika pēc kopīgas “Revenge of the Sith” noskatīšanās, un es Maksimiliāna argumentus atzinu par totālām blēņām un fantāzijām, kam vēlāk guvu apstiprinājumu, lasot intervijas ar Džordžu Lūkasu. Taču mani vārdi laikam bija pārāk skarbi, un Maksimiliāns, bez kura klātbūtnes es savu dzīvi tolaik nespēju iedomāties, uz mani ļoti apvainojās un pavēstīja, ka es viņam neatstājot citus variantus, kā vien aiziet uz neatgriešanos. Un desmit gadus es patiešām viņu nebiju redzējis un neko par viņu dzirdējis arī ne.

Te vērts atzīmēt, ka zīmītes autors nevarēja būt kāds no maniem draugiem, kas nezināmu iemeslu dēļ izspēlētu šādu joku. Kā jau minēju, desmit gadus Maksimiliāns nebija rādījies Latvijā (tik daudz es varēju izsekot) un agrākajos laikos neviens, izņemot mani, viņu par Maksimiliānu saucis nebija – tas bija “privātas” lietošanas vārds, kurā dēvēju savu skolotāju, kamēr pasē viņš dēvējās pavisam citādāk.

Par kādu ziņojumu Maksimiliāns varēja man pateikties, es pilnīgi noteikti nesapratu. Tāpēc vispirms mēģināju saprast, ko viņš gribējis pateikt ar zīmītē minētajiem skaitļiem. Virkne izskatījās ļoti pazīstama, lai gan ne tik ļoti, lai uzreiz varētu saprast, kāda te kam nozīme. Pirmie trīs skaitļi – 2, 3, 5 – nepārpotami liek domāt par Fibonači virkni. Taču tālāk tas vairs nav Fibonači, un es pat nepieļauju domu, ka Maksimiliāns jebkad man nodotu kādu vēsti, izmantojot standarta Fibonači skaitļus. Ja ir kāda skaitļu virkne, kuru varētu atpazīt pat piektās klases skolnieks, tad tā ir šī, un no tās izmantošanas sākot ar savu piecpadsmito romānu atteicās pat Dens Brauns.

Ko tad varētu nozīmēt šie deviņi skaitļi, kurus saņēmu no policista, kurš varbūt tiešām nebija Oļegs un kurš varbūt pat nebija traks? Varbūt uzdevuma atslēga bija Oļega teiktajos vārdos? Labi, ka man ir perfekta diktofoniskā atmiņa, un vienmēr vismaz piecu stundu garumā atceros katru man pateiktu vārdu. Tāpēc es pierakstīju uz papīra visu, ko man Oļegs (saukšu viņu joprojām tā) bija teicis. Neko gudrāks no tā gan nekļuvu, viņa teiktais joprojām izklausījās pēc slima prāta produkcijas. Mēģināju skaitīt burtus viņa teiktajā (Maksimiliāns taču noteikti zināja, ka es varu iegaumēt katru dzirdētu skaņu, un būtu varējis iešifrēt īsto saturu atbilstošo numuru burtos), bet tas rezultātus nedeva.

Piecpadsmit minūtes padarbojies ar skaitļiem, un neticis tuvāk patiesībai, konstatēju, ka bija laiks jau doties uz darbu. Cerēju apvaicāties kolēģiem, vai viņiem nebūs kādu ideju par šiem skaitļiem.