Почерк Леонардо
No laika gala man ir patikušas grāmatas ar nelielu fantastikas piesitienu. Tai nav jābūt gluži hardcore zinātniskajai fantastikai ar kosmosa kuģiem, robotiem un tamlīdzīgu sviestu, bet man tiešām patīk lasīt par kaut ko mazāk ikdienišķu, nekā, piemēram, cīņu par lielāku ražu kolhozā. Un līdz ar to šis Dinas Rubinas romāns man šķita visnotaļ patīkams. Tā galvenā varone ir sieviete vārdā Anna, kurai piemīt nedaudz pārdabiskas spējas redzēt nākotni – viņai ir īpatnēja saskarsme ar spoguļiem, laikam ir tā, ka viņai galvā ir spogulis, caur kuru viņa, piemēram, redz, kas uzvarēs šī vakara hokeja spēlē.
Anna izvēlas sev visai pārdrošu karjeru, kļūstot vispirms par profesionālu akrobāti, bet tad – par filmu kaskadieri. Dzīve viņu mētā apkārt pa pasauli, viņa cenšas labāk izprast gan sevi, gan pasauli. Reizēm viņas spējas viņai dod priekšrocības pār citiem cilvēkiem (lai arī viņa tās nekad neizmanto ļaunprātīgi), reizēm – noskaņo cilvēkus pret Annu, jo viņas paredzējumus, ko viņa izsaka, lai cilvēkam palīdzētu, pēc to piepildīšanās viņi uztver kā ļauna pirksta pieskārienu.
Kas man šajā grāmatā līdz galam nepatika, ir tās apjoms – šī ir viena no daudzajām grāmatām, kurai par labu būtu nācis tikt apcirptai par kādām 100 lappusēm, padarot saturu koncentrētāku un dinamiskāku, jo šis romāns ir patiešām ļoti apjomīgs, bet ar savu lielo apjomu tajā parādās atkārtošanās un pietrūkst kaut kādu virzītājindeju, kas attaisnotu šādu apjomu. Citādi – gana saistošs romāns.
Ja kas – mazliet izskaidrošu grāmatas nosaukuma nozīmi. Ar Leonardo rokrakstu tiek saprasts veids, kādā Leonardo da Vinči rakstīja savā dienasgrāmatā – proti spoguļraksts. Un Rubina šajā grāmatā izsaka pieņēmumu, ka viņš tā rakstīja nevis tādēļ, lai citi nevarētu saprast viņa rokrakstu, bet gan tādēļ, ka viņa galva bija tā konstruēta, ka viņam tā bija vieglāk rakstīt, proti, ka viņam arī galvā bija spogulis (jo tā ir problēma romāna varonei, ka viņai, lai viņa varētu rakstīt, allaž ir domās teksts jāapgriež otrādi, lai viņa to varētu normāli pierakstīt).
Grāmata man patika, lasīt bija interesanti, varbūt līdz šedevram tā gluži nesniedzas, bet to es jau arī nebiju gaidījis.
Anna izvēlas sev visai pārdrošu karjeru, kļūstot vispirms par profesionālu akrobāti, bet tad – par filmu kaskadieri. Dzīve viņu mētā apkārt pa pasauli, viņa cenšas labāk izprast gan sevi, gan pasauli. Reizēm viņas spējas viņai dod priekšrocības pār citiem cilvēkiem (lai arī viņa tās nekad neizmanto ļaunprātīgi), reizēm – noskaņo cilvēkus pret Annu, jo viņas paredzējumus, ko viņa izsaka, lai cilvēkam palīdzētu, pēc to piepildīšanās viņi uztver kā ļauna pirksta pieskārienu.
Kas man šajā grāmatā līdz galam nepatika, ir tās apjoms – šī ir viena no daudzajām grāmatām, kurai par labu būtu nācis tikt apcirptai par kādām 100 lappusēm, padarot saturu koncentrētāku un dinamiskāku, jo šis romāns ir patiešām ļoti apjomīgs, bet ar savu lielo apjomu tajā parādās atkārtošanās un pietrūkst kaut kādu virzītājindeju, kas attaisnotu šādu apjomu. Citādi – gana saistošs romāns.
Ja kas – mazliet izskaidrošu grāmatas nosaukuma nozīmi. Ar Leonardo rokrakstu tiek saprasts veids, kādā Leonardo da Vinči rakstīja savā dienasgrāmatā – proti spoguļraksts. Un Rubina šajā grāmatā izsaka pieņēmumu, ka viņš tā rakstīja nevis tādēļ, lai citi nevarētu saprast viņa rokrakstu, bet gan tādēļ, ka viņa galva bija tā konstruēta, ka viņam tā bija vieglāk rakstīt, proti, ka viņam arī galvā bija spogulis (jo tā ir problēma romāna varonei, ka viņai, lai viņa varētu rakstīt, allaž ir domās teksts jāapgriež otrādi, lai viņa to varētu normāli pierakstīt).
Grāmata man patika, lasīt bija interesanti, varbūt līdz šedevram tā gluži nesniedzas, bet to es jau arī nebiju gaidījis.
2010-03-01
comments powered by Disqus