Kazhes pierakstu burtnīca

Sev par nelielu pārsteigumu konstatēju, ka Ziemas Olimpiskās spēles, atšķirībā no Vasaras, man joprojām šķiet daudz maz saistošas. Varbūt ne radikāli interesantas un ne tādā mērā, lai augu nakti sēdētu, skatoties kērlinga translācijas, un tomēr - skatāmu sporta veidu te tiešām bija pietiekami.
Neesmu nekāds dižais visu iespējamo sporta veidu pārzinātājs, bet tas jau man neliedz padalīties savos spriedumos un vērtējumos.
Sāksim ar Latvijas startu. Brāļu Šicu sudrabs, protams, bija lielākais pozitīvais pārsteigums, ko mūsējiem izdevās sagādāt, tā bija diezgan negaidīta medaļam. Tikām Martinu Dukuru, pilnīgi iespējams, iegāza pārāk lielās cerības, kas ar viņu tika saistītas - man personīgi nešķita pareizi kaut tas, ka viņam uzticēja karogu atklāšanas ceremonijā - būtu to vēsā mierā iedevuši Rubenim, un beigta balle. Rubenis, Tīruma un citi "tradicionālie" kamaniņu braucēji īpaši nepārsteidza nedz pozitīvi, nedz negatīvi. Vispār no latviešu startiem Olimpiādē vilšanos sagādāja vienīgi bobslejs - gan visa epopeja ap Miņina apendicītu un startēšanu/nestartēšanu, gan jau pēc spēlēm sākusies diršanās iesaistīto personu starpā. Diez vai Latvijas bobslejam kopumā tas nāks par labu, un diez vai ieguvējs no tā būs Maskalāns, Miņins, Prūsis, federācija. No vienas puses, varu jau saprast Maskalāna neapmierinātību, bet no otras - manuprāt, "razborkas" jārīko iekšienē un nevis caur presi. Ja tu esi perfekts braucējs, kuru savējie nenovērtē, maini pilsonību un startē no citas valsts - kā to izdarīja Anastasija Kuzmina un vēl dažas citas biatlonistes. Tikām Miņins arī atzīmējās diezgan negatīvi - šķiet, tomēr diezgan ātri bija skaidrs, ka viņš startēt ar pilnu atdevi nevarēs, tad laikam nebija vērts spēlēt varoni un vilkt garumā balagānu, kā rezultātā varēja tikai rasties jauni cietušie.
Hokeja komanda laikam gan ne pārāk savus atbalstītājus iepriecināja ar sniegumu priekšsacīkstēs, bet tām īsti principiālas nozīmes tāpat nebija, pret čehiem nospēlēja arī otro reizi cienīgi, kaut ko augstāku gaidīt būtu naivi.
Vai mani apbēdināja mūsu biatlonisti? Ne pārāk - īpaša pamata gaidīt ļoti augstas vietas nebija, turklāt biatlona sacensībās tieši vienā individuālā distancē un nevis sezonā kopumā rezultātus lielā mērā ietekmē labvēlīga apstākļu sakritība. Bricis pirmajā startā bija tuvu tam, lai kārtis rokā iekristu pareizi, bet pilnā mērā tās tomēr neiekrita. Protams, pārliecinoši pēdējās vietas abās stafetēs nebija labs biatlonistu starta noslēgums, lai gan nekādas principiālas starpības starp 13. un 19.vietu tāpat nav.
Pārējos sporta veidos (ieskaitot Silova startu abos atšķirīgajos ātrslidošanas veidos) neko dižu gaidīt nevarēja, un nekā diža arī nebija.
Lai arī nevienam mūsējam, izņemot brāļus Šicus un brāļus Dukurus, iesaistīties cīņā par medaļām neizdevās, divas olimpiskās medaļas Latvijai ir lielisks sasniegums, un, manuprāt, Olimpiāde līdz ar to vērtējama ar plusu. Cits jautājums ir, vai ir kāda īsta jēga no tā, ka Latvija allaž visās Olimpiādēs izceļas ar savas delegācijas izmēru un ne pārāk labu attiecību: dalībnieki/medaļas.

Daudziem lielu prieku sagādā Krievijas olimpiskās komandas rezultātu izsmiešana. Sevi nebūt nepieskaitu pie Krievijas komandas faniem (jebkurā sporta veidā ir 3 valstis, PRET kurām es fanoju - Krievija, ASV, Vācija - esmu viens sasodīts politiski aizspriedumains cilvēks), bet man nav īsti skaidrs, kāpēc krieviem vajadzētu runāt par izgāšanos un prasīt atbildīgo ļaužu giljotinēšanu. Jā, medaļu Krievijai nebija diez ko daudz. Bet vai bija īpašs pamats gaidīt kaut ko lielāku? 4 medaļas biatlonā, manuprāt, ir normāls rādītājs. Ātrslidošanā Krievija arī savāca savu objektīvo maksimumu. Distanču slēpošanā varbūt varēja nostartēt bišķi labāk, bet arī nebija nemaz tik slikti. Jā, šoreiz nebija zelta daiļslidošanā, bet izņemot Pļuščenko nebija jau arī reālu uz to pretendentu. Un tas, ka Žeņa savu zeltu nedabūja, bija lielā mērā viņa paša vaina - pirmkārt, vajadzēja rūpīgāk padomāt par to, kā maksimizēt iespējamo punktu skaitu un otrkārt, nevajadzēja pēc uzvaras Eiropas čempionātā zīmēties ar savu pārākumu, tad varbūt arī Vankuverā tiesnešu attieksme būtu citādāka. Un jautājums - kur vēl krievi reāli varēja pretendēt uz medaļām, bet palika ar garu degunu? Četriniekos bobos? Bet dabūja taču divniekos, kur nebija tas gaidīts. Kamaniņās Demčenko? Bet dabūja Tretjakovs skeletonā, no kura to negaidīja. Hokejs? Ja nebūtu Kanāda tik tizli aizvadījusi priekšsacīkstes, domājams, ka bez medaļas Krievija nepaliktu. Kērlings, sieviešu hokejs? Tur varbūt varēja cerēt uz medaļu, bet tikpat labi varēja necerēt. Līdz ar to - nesaskatu, kur te īsti būtu jāšausminās par izgāšanos.

Attiecībā uz globālajiem spēļu veiksimniekiem un neveiksminiekiem:
galvenā izgāšanās, manuprāt, ir Austrijas vīriešu komandai kalnu slēpošanā - tas, ka šie palika bez medaļām, bija vairāk kā negaidīti.
arī Zviedrijas sievietes biatlonā pārsteidza negatīvi - ja divas pasaules kausa līderes par abām netiek pat vienas medaļas, citādāk kā par fiasko to nenosauksi
īpaša pamata līksmot šajās spēlēs nebija Somijai - neviena vienīga zelta jebkurai ziemeļvalstij ziemas olimpiādē nav nekas dižs

spēļu varoņi?
Petra Maidiča, kas ar 5 lauztām ribām un caurdurtām plaušām tika pie Olimpiskās bronzas - te patiešām var runāt par varonību;
Slovākija biatlonā - kas gan būtu paredzējis šai valstij veselas 3 medaļas, turklāt labi sasniegumi bija gan vīriešu, gan sieviešu konkurencē;
Adams Mališs - vecais poļu Betmens joprojām ir līmenī, lai gan Ammans bija pilnīgi citā svara kategorijā;
Magdalēna Noinere - supertalantīgā vāciete apliecināja, ka vissvarīgākajos startos viņam māk arī šaut, ne tikai slēpot kā vējš.