Kazhes pierakstu burtnīca

Ar grāmatām, kas rakstītas pirms 20.gadsimta, man parasti ir viena un tā pati problēma - tās man šķiet bezdievīgi garlaicīgas. Protams, ir arī izņēmumi, jo visos laikos ir bijuši diženi raženi autori, kuru grāmatas var viegli lasīt arī simtiem, ja ne tūkstošiem gadu pēc to tapšanas. Diemžēl šis Neitaniēla Hoforna romāns manās acīs mūžīgās literatūras klāstā neietilpst.
Amerikāņu literatūrā šis romāns skaitās klasikas paraugs, un es pat neizslēgtu varbūtību, ka tas Amerikas jauniešiem ir jālasa skolā. Ja tā - labi, ka neesmu Amerikas jaunietis. No šīs grāmatas, kā vēsta Wikipedia, esot iespaidojušies daudzi šausmu literatūras autori, tās satura paņēmieni izmantoti virknē filmu un tā tālāk. Man prieks par viņiem visiem! Bet tas nemaina manu pārliecību, ka "Nams ar septiņām korēm" ir, kā teiktu krievi nudnij. Grāmata stāsta par kāda nama vēsturi, kas uzcelts uz viltus un apmāna pamata, un kura iemītnieku dzimta ir pagrimusi, tagad mājā dzīvo viena vecmeita un viņas brālis, kas savulaik tiesāts par slepkavību un nav īsti atguvies no tā (lai gan viņš, protams, nav bijis vainīgs), tikām viņu radinieks tiesnesis mēģina izvilināt no šī brāļa noslēpumu, kas varētu šo darīt laimīgu. Un vēl par māju klīst baisas leģendas, jo tā uzcelta uz zemes, kas piederējusi kādam burvim, kurš nolādējis Pinčonu dzimtu, kura tagad tajā mitinās. Un burvja dzimta vēl ilgāk bijusi saistīta ar šo māju. Pa brīžam romāns tiecas sevi pasniegt kā gothic horror, pa brīžam - kā tipisku 19.gadsimta sentimentālo romānu, bet kopumā tas man sevi pasniedza kā garlaicīgu un apnicīgu grāmatu, proti, tieši tādu literatūru, no kuras iespēju robežās parasti cenšos izvairīties.