Ulysses from Bagdad
Kad pagājušā gada janvārī izlasīju "Ostendes sapņotāju", biju pamatīgi šokēts, ka veselus četrus gadus biju izticis bez jaunu Šmita grāmatu atklāšanas un izteicu vēlmi, kaut man nākamo viņa grāmatu nebūtu jāgaida atkal tikpat ilgi. Turklāt interesants ir tāds apstāklis, ka ir vesela virkne šī autora darbu, kurus lasījis neesmu, bet neko tur padarīt nevaru, jo pagaidām manas franču valodas zināšanas ir ļoti tālas no tā, lai varētu tajā mēģināt lasīt daiļliteratūru.
Šmitam vispār ir diezgan raksturīgs savā gaumē pārrakstīt slavenus stāstus, droši vien zināmākais šāda viņa darba piemērs ir "Pilāta evanģēlijs", un nav jābūt Pravietim, lai uzminētu, kāda darba "šmitizācijai" autors pievērsies šoreiz. Homēra "Odiseja" neapšaubāmi ir viens no tiem antīkās literatūras darbiem, uz kuru pleciem radās tas, ko esam pieraduši saukt par moderno literatūru, ne velti 20.gadsimta viens no būtiskākajiem tekstiem - Džoisa "Uliss" ir tikai variācija par "Odisejas" tēmu. Un Džoiss nebūt nav vienīgais, kas smēlies no "Odisejas" pa tiešo - nesenākais piemērs, ar ko es saskāros, bija "Penelopiāde" - Margaretas Atvudas īsromāns, kas šo pašu stāstu rāda no Odiseja sievas skatpunkta.
Taču Šmita gadījumā, protams, svarīgākais nav tas, kādu stāstu viņš atklāj lasītājiem, bet kādu vēstījumu viņš šim stāstam dod un KĀ viņš to izstāsta. Un te man jāatzīst, ka man nepatīk tas, ko viņš izdara ar "Odiseju" un man nepatīk tas, kā viņš šo materiālu izmanto. Viņa gadījumā Uliss ir Irākā uzaudzis arābs vārdā Saads Saads, kas mēģina aizbēgt no savas kara plosītās dzimtenes un atrast laimi Londonā, un visas grāmatas garumā lasītāji pavada viņu dzīvē, kas jaunekli padara par nelegālo imigrantu un dzīves sērdieni.
Šmita vēstījums, ciktāl tas attiecas uz Irāku, nelegālajiem imigrantiem, viņu likteni un statusu mūsdienu pasaulē, man ir dziļi simpātisks. Es varu pieņemt visas tās vērtības, kuras autors pasniedz par vērtībām. Es varu pieņemt autora morāli. Un es varu pieņemt to, ka Šmits joprojām ir viens no talantīgākajiem stāstu pasniedzējiem mūsdienu literatūrā, kaut kas līdzīgs savas paaudzes Gremam Grīnam. Un es varu pieņemt pārdabisko momentu grāmatā - galvenā varoņa sarunāšanos ar viņa mirušo tēvu. Un man pat patīk mirušā tēva tēls - nedaudz traģikomisks vienmēr noslēpumains, liriski runājošs. Tas viss būtu lieliski.
Bet... kaut kas grāmatas tematikā man šķita banāls. Un te nav pie vainas līdzības ar "Odiseju" (vienacainais cietumsargs, varoņa Sīcilijas mīļākā, epizode ar narkotikām), kuras autors pats izteikti uzsver tiešā tekstā, bet gan kaut kas nedaudz cits, kā raksturošanai man trūkst vārdu. Kaut kas šīs grāmatas stilā tuvina Šmitu otram mūsdienu superpopulāram franču rakstniekam - Bernardam Verbēram, kaut kas te šķiet nedaudz par banālu, nedaudz par vienkāršu, lai to varētu nosaukt par kārtējo Šmita šedevru. Man grāmata patika, bet biju gaidījis vairāk. Neradās tāda īsta sāta sajūta, ka nupat būtu nobaudījis literatūras šedevru. Patiešām ceru, ka šī nav pirmā pazīme manas šmitmīlestības zudumam. Redzēs, kā būs ar nākamo grāmatu, bet uz šodienu "Bagdādes Uliss" ir vismazāk mani uzrunājušais Šmita romāns.
Šmitam vispār ir diezgan raksturīgs savā gaumē pārrakstīt slavenus stāstus, droši vien zināmākais šāda viņa darba piemērs ir "Pilāta evanģēlijs", un nav jābūt Pravietim, lai uzminētu, kāda darba "šmitizācijai" autors pievērsies šoreiz. Homēra "Odiseja" neapšaubāmi ir viens no tiem antīkās literatūras darbiem, uz kuru pleciem radās tas, ko esam pieraduši saukt par moderno literatūru, ne velti 20.gadsimta viens no būtiskākajiem tekstiem - Džoisa "Uliss" ir tikai variācija par "Odisejas" tēmu. Un Džoiss nebūt nav vienīgais, kas smēlies no "Odisejas" pa tiešo - nesenākais piemērs, ar ko es saskāros, bija "Penelopiāde" - Margaretas Atvudas īsromāns, kas šo pašu stāstu rāda no Odiseja sievas skatpunkta.
Taču Šmita gadījumā, protams, svarīgākais nav tas, kādu stāstu viņš atklāj lasītājiem, bet kādu vēstījumu viņš šim stāstam dod un KĀ viņš to izstāsta. Un te man jāatzīst, ka man nepatīk tas, ko viņš izdara ar "Odiseju" un man nepatīk tas, kā viņš šo materiālu izmanto. Viņa gadījumā Uliss ir Irākā uzaudzis arābs vārdā Saads Saads, kas mēģina aizbēgt no savas kara plosītās dzimtenes un atrast laimi Londonā, un visas grāmatas garumā lasītāji pavada viņu dzīvē, kas jaunekli padara par nelegālo imigrantu un dzīves sērdieni.
Šmita vēstījums, ciktāl tas attiecas uz Irāku, nelegālajiem imigrantiem, viņu likteni un statusu mūsdienu pasaulē, man ir dziļi simpātisks. Es varu pieņemt visas tās vērtības, kuras autors pasniedz par vērtībām. Es varu pieņemt autora morāli. Un es varu pieņemt to, ka Šmits joprojām ir viens no talantīgākajiem stāstu pasniedzējiem mūsdienu literatūrā, kaut kas līdzīgs savas paaudzes Gremam Grīnam. Un es varu pieņemt pārdabisko momentu grāmatā - galvenā varoņa sarunāšanos ar viņa mirušo tēvu. Un man pat patīk mirušā tēva tēls - nedaudz traģikomisks vienmēr noslēpumains, liriski runājošs. Tas viss būtu lieliski.
Bet... kaut kas grāmatas tematikā man šķita banāls. Un te nav pie vainas līdzības ar "Odiseju" (vienacainais cietumsargs, varoņa Sīcilijas mīļākā, epizode ar narkotikām), kuras autors pats izteikti uzsver tiešā tekstā, bet gan kaut kas nedaudz cits, kā raksturošanai man trūkst vārdu. Kaut kas šīs grāmatas stilā tuvina Šmitu otram mūsdienu superpopulāram franču rakstniekam - Bernardam Verbēram, kaut kas te šķiet nedaudz par banālu, nedaudz par vienkāršu, lai to varētu nosaukt par kārtējo Šmita šedevru. Man grāmata patika, bet biju gaidījis vairāk. Neradās tāda īsta sāta sajūta, ka nupat būtu nobaudījis literatūras šedevru. Patiešām ceru, ka šī nav pirmā pazīme manas šmitmīlestības zudumam. Redzēs, kā būs ar nākamo grāmatu, bet uz šodienu "Bagdādes Uliss" ir vismazāk mani uzrunājušais Šmita romāns.
2010-03-17
comments powered by Disqus