Over to You: Ten Stories of Flyers and Flying
Izrādās, ka savu literāta karjeru Roalds Dāls nesāka vis kā bērnu autors, pasaulē mīleto "Čārlija un Šokolādes fabrikas", "Lieliskā Lapsas kunga" un citu manis nelasītu grāmatu autors. Un no pirmsākumiem viņš nebija arī tas radikālais noveles meistars, kura stāstos allaž sadzīvo komiskais ar biedējošo. Pašos pirmsākumos Dāls rakstīja par karu.
Nav jau arī brīnums - izgājis 2.Pasaules karu kā pilots, viņš savā pirmajā stāstu krājumā apraksta epizodes, kas atgadījās (vai neatgadījās) ar viņu (vai citiem pilotiem) kara laikā. Šie stāsti visbiežāk ir diezgan drūmi (kā gan savādāk varētu būt, ja tie stāsta par karu) un to beigas ne obligāti ir pārsteidzošas, taču kā likums - bēdīgas. Tomēr šādas tādas Dāla vēlākās daiļrades iezīmes šeit var just. Neliela piedeva fantastikas te ir - piemēram, stāstā par lidotāju, kurš vēl dzīvs būdams nonāk lidotāju pēcnāves valstībā tikai tālab, lai tur visai drīz nonāktu jau miris. Tāpat ļoti spēcīgi atmiņā man iespiedies visnejaukākais stāsts no krājuma - par tipu - suņu mocītāju, un viņa nepatīkamo galu. Par noveli varētu uzskatīt arī to stāstu, kura varonis pamostas slimnīcā, zaudējis spēju redzēt, un palēnām sāk saprast, ka tas, ko viņam stāsta un tas, kas patiesībā notiek, nav gluži viens un tas pats. Droši vien trāpīgākā šīs grāmatas doma tiek izteikta jau pašā pirmajā stāstā - tā varonis ir lidotājs, kuru katrā nākamajā lidojumā moka arvien lielākas nāves bailes - un kāpēc viņš baidās? Tādēļ, ka viņš zina, ka angļi karā uzvarēs - kamēr viņam bija sajūta, ka karā tāpat tiks piedzīvots zaudējums, viņam nebija nekādu nākotnes sapņu, kurus varētu zaudēt, bet apstākļu maiņa mainīja arī viņa attieksmi.
Manās acīs šis laikam gan nav pats labākais Dāla darbs, tomēr var just, ka kā literāts viņš 1946.gadā vēl bija gaužām nepieredzējis, bet šis ir no tiem gadījumiem, kur varu atzīt - jau šajā grāmatā var just, ka vēlāk viņam bija lemts kļūt izcilam, un ar šīs grāmatas palīdzību var labāk saprast, kāpēc Roalds Dāls vēlāk rakstīja tieši tā, kā viņš to rakstīja. Proti, tā palīdz saprast autoru, un tas nebūt nav mazsvarīgi. Tiesa, ja tu vēlies iepazīt šo autoru - sāc labāk ar kādu vēlāku viņa stāstu krājumu, tas tevī varētu raisīt daudz spēcīgākas emocijas nekā šis.
Nav jau arī brīnums - izgājis 2.Pasaules karu kā pilots, viņš savā pirmajā stāstu krājumā apraksta epizodes, kas atgadījās (vai neatgadījās) ar viņu (vai citiem pilotiem) kara laikā. Šie stāsti visbiežāk ir diezgan drūmi (kā gan savādāk varētu būt, ja tie stāsta par karu) un to beigas ne obligāti ir pārsteidzošas, taču kā likums - bēdīgas. Tomēr šādas tādas Dāla vēlākās daiļrades iezīmes šeit var just. Neliela piedeva fantastikas te ir - piemēram, stāstā par lidotāju, kurš vēl dzīvs būdams nonāk lidotāju pēcnāves valstībā tikai tālab, lai tur visai drīz nonāktu jau miris. Tāpat ļoti spēcīgi atmiņā man iespiedies visnejaukākais stāsts no krājuma - par tipu - suņu mocītāju, un viņa nepatīkamo galu. Par noveli varētu uzskatīt arī to stāstu, kura varonis pamostas slimnīcā, zaudējis spēju redzēt, un palēnām sāk saprast, ka tas, ko viņam stāsta un tas, kas patiesībā notiek, nav gluži viens un tas pats. Droši vien trāpīgākā šīs grāmatas doma tiek izteikta jau pašā pirmajā stāstā - tā varonis ir lidotājs, kuru katrā nākamajā lidojumā moka arvien lielākas nāves bailes - un kāpēc viņš baidās? Tādēļ, ka viņš zina, ka angļi karā uzvarēs - kamēr viņam bija sajūta, ka karā tāpat tiks piedzīvots zaudējums, viņam nebija nekādu nākotnes sapņu, kurus varētu zaudēt, bet apstākļu maiņa mainīja arī viņa attieksmi.
Manās acīs šis laikam gan nav pats labākais Dāla darbs, tomēr var just, ka kā literāts viņš 1946.gadā vēl bija gaužām nepieredzējis, bet šis ir no tiem gadījumiem, kur varu atzīt - jau šajā grāmatā var just, ka vēlāk viņam bija lemts kļūt izcilam, un ar šīs grāmatas palīdzību var labāk saprast, kāpēc Roalds Dāls vēlāk rakstīja tieši tā, kā viņš to rakstīja. Proti, tā palīdz saprast autoru, un tas nebūt nav mazsvarīgi. Tiesa, ja tu vēlies iepazīt šo autoru - sāc labāk ar kādu vēlāku viņa stāstu krājumu, tas tevī varētu raisīt daudz spēcīgākas emocijas nekā šis.
2010-03-22
comments powered by Disqus