Kazhes pierakstu burtnīca

It`s a beautiful day!

No iepriekšējā Itālijas ceļojuma reizes mums bija atlikuši daži baltie plankumi šīs valsts ziemeļos, ko vēl gribējām apskatīt. Patiesībā, ja būtu laiks, nauda un vēlēšanās, apskates vērtu pilsētu pietiktu vēl vismaz divām nedēļām - tagad, ātri ieskatoties Itālijas kartē, varu sarakstā iekļaut sekojošas pilsētas: Milāna, Komo, Breša, Bergamo, Verona, Pičenza, Kremona, Paduja, Vičenza, Parma, Boloņa, Livorno, Ankona - un tās ir tikai pilsētas, kas kartē atrodas virs Romas.
Taču ceļojums mums bija paredzēts tikai uz 3-4 dienām, un ja pavisam godīgi - neesam jau mēs tādi Itālijas maniaki, lai apskatītu pilnīgi visas puslīdz ievērības cienīgās pilsētas šajā valstī, ja pat Lietuvā un Igaunijā mēs nemaz tādi eksperti neesam. Līdz ar to reālajā apskates sarakstā es iekļautu Milānu (kā nekā - viena no lielākajām šīs valsts pilsētām), Komo (ezera dēļ), Veronu (Romeo un Džuljetas pēc) un Boloņu (jo esmu dzirdējis, ka tā esot ļoti skaista). Šoreiz gan no "obligātajām" pilsētām plānos ietilpa tikai Verona, klāt tai piemetot Bergamo un Brešu.
Sākotnējais plāns bija sekojošs: svētdien ierasties Bergamo, no turienes ar vilcienu uz Veronu, pavadīt vakaru Romeo un Džuljetas pilsētā, un tur arī lielāko daļu nākamās dienas, bet vakarpusē doties uz Brešu, tad vakars un rīts tur, tad - Bergamo un pēc nakts šajā pilsētā - atpakaļ uz mājām. Nelielas korekcijas nācās ieviest, kad pasūtījām viesnīcas, jo izrādījās, ka nakti no svētdienas uz pirmdienu Veronā divi cilvēki var viesnīcā pavadīt par ne mazāku summu kā 150 eiro, kas manā uztverē ir nepiedodami daudz (droši vien - vajadzēja rezervēt viesnīcu ātrāk nekā mēnesi pirms izlidošanas dienas). Līdz ar to izlēmām "apmainīt" Brešu un Veronu - pirmo nakti pavadīt Brešā, bet otro - Veronā, kas ļāva ietaupīt teju vai 100 eiro.
Un tagad - par ceļojumu.
Sākās viss Rīgas lidostā, kur mums bija viens principiālais mērķis - atrast lidostā izvietoto ģeoslēpni. Jau vairākas reizes iepriekš bijām mēģinājuši to notvert, taču allaž neveiksmīgi, bet šoreiz bijām droši - tas mums ir jāatrod. Ja zina, ka slēpnis izvietots vienā no tualetēm, var nojaust, ka bez kaku humora te neiztikt. Vispirms man nācās ieņemt vietu rindā uz pareizo tualeti, kavējot cilvēkus, kuriem droši vien bija akūtāka vajadzība nekā man (ja, protams, vajadzību atrast slēpni neuzskatīt par akūtu), bet tad - ložņāt reti smirdīgā telpā ar pārplūdušu podu tikai tālab vien, lai varētu pierakstit savu vārdu kaut kādā blociņā. Un saki vēl, ka slēpņotāji nav traki ļaudis! Labi vismaz, ka slēpņa atrašana izrādījās pavisam vienkārša, un šo punktu tagad varējām noslēgt kā atrastu.
Lidmašīna no Rīgas uz Bergamo bija negaidīti pilna, proti, tukšu vietu tajā nebija nemaz, un lielākā pasažieru daļa bija vistipiskākie itāļu sekstūristi, kādus vien var iedomāties. Un loģiski - kas gan cits svētdien lidos no Rīgas uz Itāliju, ja ne veči, kas kādu laiku Dievzemītē ir izklaidējušies un tagad ar labi padarīta darba sajūtu dodas atpakaļ mājās - kraut kastes lielveikalos, apstrādāt laukus un auklēt mazos bambini? Tā kā mēs sev raksturīgajā stilā necentāmies ieņemt labāko vietu lidostām tik raksturīgajā rindā, lidmašīnā kāpām vieni no pēdējiem, un izvēles iespēju, kur sēdēt, nebija īpaši daudz. Pa priekšu gāja Liene un skatījās - šeit var sēsties blakus šādam itālim, bet te - tādam, te viņam ir lielākas brilles un mazāk želejas matos, te atkal otrādi. Un kur viņa beigu beigās apsēdās? Protams, ka blakus pavecākai krievu tautības sievietei, kura visu laiku izskatījās ar kaut ko neapmierināta. Ne velti Liene nesen rakstīja, ka viņai raksturīgs izvēlēties bālāko un nesmukāko Lieldienu olu, jo ņemt citu ir kauns.
Ja kas - visur apkārt mums gan sēdēja vistipiskākie itāļi - pavecāki kungi, kas lidojuma laikā nemitīgi trokšņoja, smējās, koķetēja ar stjuartēm un stūma māgā. Jā, tas man šķiet nedaudz dīvaini, kā gan tādi picu "pūristi" kā itāļi, kuri iesvilst paštaisnās ugunīs, izdzirdot jautājumu, vai uz picas drīkst likt vistu, var ar mierīgu sirdi ēst picas, ko pārdod Ryanair lidmašīnās. Man nez kādēļ šķiet, ka attiecīgie izstrādājumi netiek pagatavoti pēc visiem itāļu GOSTiem.
Bergamo lidosta mums bija pazīstama jau no iepriekšējā ceļojuma reizes, līdz ar to atrast autobusu uz pilsētu nebija grūti. Veiksmīgi sanāca ar biļešu iegādi - izrādījās, ka bijām paņēmuši precīzi tādu summu monētās, kas bija nepieciešama 2 biļešu iegādei (3.40 eiro).
Brauciens no lidostas uz pilsētu man nez kādēļ atmiņā bija palicis ilgāks nekā tas bija patiesībā - faktiski te bija labi ja 10-15 minūtes ko braukt, un bijām jau Bergamo centrālajā dzelzceļa-autobusu stacijā. Atlika vien nopirkt vilciena biļetes uz Brešu un - aidā! atkal tālāk uz priekšu.
Neslēpšu - Breša man līdz nesenam laikam nešķita esam sevišķi ievērojama pilsēta, un par tās eksistenci zināju vien vietējās futbola komandas dēļ, kura patiesībā arī nav nemaz tik ievērojama un man vislabāk zināma tādēļ, ka tur savas karjeras norietā spēlēja teju vai ievērojamākais deviņdesmito gadu itāļu futbolists Roberto Badžo. Taču, cik šokējoši tas lai arī nebūtu, Brešas vēsture ir senāka ne tikai par Badžo, bet pat par visu futbola komandu, kura, ja kas, dibināta 1911.gadā.
Breša, agrāk - Brixia - pastāv jau vismaz 2500 gadus, tiek uzskatīts, ka to dibinājuši etruski, vēlāk tā bijusi kādas gallu cilts galvaspilsēta, bet vēlāk to pakļāva strauji augošā Romas impērija. Vēlākos laikos pilsētas "īpašnieki" mainījās, ilgstoši tā bija pakļauta Venēcijas republikai, vēlāk - Austroungārijas impērijai, bet 1848.gadā pilsētā notika 10 dienu sacelšanās pret austroungāru varu, kura gan tika brutāli apspiesta, bet vēlāk deva Brešai "Itālijas lauvenes" slavu. Ja tevi interesē šīs un citas vēsturiskas detaļas, vari par šo tēmu palasīt vairāk kaut kur citur.
Mūs Breša, tāpat kā iepriekš Bergamo, sagaidīja ar šokējoši vēsu laiku. Latvijā vēl dienu iepriekš biju šortos un īsajā krekliņā piedalījies Stipro skrējienā, un no Itālijas gaidījām jau īsti vasarīgu laiku. Taču mūs Apenīnu pussala sagaidīja ar apmākušos un diezgan vēsu laiku, kam nebijām īsti gatavi, līdzi paņēmuši galvenokārt plānās drēbes, bet vakarā bija tik vēss, ka pat cimdi nenāktu par skādi.
Pirmais, ko Brešā gribējām izdarīt, bija iečekoties viesnīcā. Šis uzdevums gan nebija no vienkāršajiem, jo tā atradās diezgan patālu no stacijas, līdz ar to savas 30-40 minūtes pastaigā pavadīt nācās. Izgājām cauri ne tiem labākajiem pilsētas rajoniem, kas neveicināja super laba iespaida rašanos par šo pilsētu. Pa ceļam redzējām arī šo to no pilsētas vēsturiskajiem jaukumiem un gribējām arī atrast savu pirmo itāļu slēpni. Tas meklējams cietoksnī/pilī, kas paceļas pār moderno Brešu, no cietokšņa kalna paveras lielisks skats uz pilsētu. Un šķita, ka mums pavērsies jauns ķeksītis statistikā. Taču apmēram 40 metru attālumā no slēpņa izrādījās, ka atradāmies nepareizajā pusē vienam no pils aizsargvaļņiem, un cik tālu vajadzēja iet līdz pārejai, nezinājām. Līdz ar to slēpņa meklēšanu izlēmām atlikt uz vēlāku laiku un doties tomēr vispirms uz viesnīcu.
Mūsu hotelis atradās visai īpatnējā vietā - labi ja 50 metru attālumā no milzīgas slimnīcas, un pašā viesnīcā radās sajūta, ka tās standarta iemītnieki ir pacientu radi, kuri varētu būt daļēji atbildīgi par to, ka visā viesnīcā valdīja slimnīcas aromāts - ne pārāk spēcīgs, bet tomēr jūtams. Vai arī tas vienkārši nāca iekšā pa logu, arī tas ir iespējams. Viesnīcas numurs - pilnīgi normāls un tradicionāls, ja nu vienīgi vannas Itālijas viesnīcās iepriekš reti redzētas, iespējams, te atkal jāmin slimnīcas kārts.
Nolikuši mantas, plānojām doties atpakaļ uz pilsētas centru, kur mūsu galvenais mērķis bija iespējami ātri ieturēties, jo visu dienu neko nebijām ēduši un arī iepriekšējā dienā normālas pusdienas bija izpalikušas. Taču izrādījās, ka tas nebija tik viegls uzdevums - lai arī gar pašām viesnīcas durvīm kursēja autobuss, svētdienas novakarē tas nāca reizi 40 minūtēs, tāpēc vēl uz kādu brīdi devāmies atpakaļ uz viesnīcas numuru, pirms sākām īsto autobusa gaidīšanu. Autobusā mums nācās risināt ārzemēs diezgan raksturīgo problēmu - kur un kā tikt pie sabiedriskā transporta biļetes. Tā kā pieturā biļešu automāta nebija, bet tuvējā tabakas bodīte sen bija jau slēgta, mēģināju noskaidrot, vai biļeti nevar nopirkt no autobusa vadītājas. Saņemtā atbilde - "Biglietto finito", neko daudz man neizteica. Izlēmām paļauties uz to, ka biļešu kontrolieru Itālijā ir maz un to, ka vispār esam stulbi tūristi, kuri nezina, ka braukt bez biļetes šajā valstī nav atļauts. Tomēr brauciens sanāca diezgan stresains, un tas varētu būt daļēji bijis pie vainas apstāklim, ka no autobusa izkāpām vienu pieturu par ātru, un līdz ar to mums nācas iet cauri tunelim, kas iet zem pils kalna.


This ain`t no technological breakdown

Šī kalna otrā pusē atrodas Bergamo vecpilsēta, kur mēs visai ātri nokļuvām pie vietējā Doma, bet galvenais - pie picērijas. Lai arī mūsu izvēlētā iestāde no ārpuses neizskatījās neko spoži, viens faktors tai izteikti runāja par labu - milzīgais apmeklētāju daudzums, kura dēļ vismaz 20 minūtes nogaidījām rindā, pirms vispār tikām sēdet pie galdiņa. Un - kas bija īpaši svarīgi - pamatā šīs picērijas apmeklētāji bija vietējie, un nevis neko nejēdzoši tūristi, tādi kā mēs.
Picas, ko šeit ēdām, bija mums diezgan liels pārsteigums. Proti, tās nemaz nelīdzinājās tādām picām, ko Itālijā bijām pieraduši ēst - šeit pasniegtās picas bija ar ļoti biezu pamatni un vēl biezākām malām, un tādu siera daudzumu, ka tās teju vai varētu saukt par amerikāņu un nevis itāļu picām. Bet garšīgas un tik sātīgas, ka Liene sev raksturīgajā stilā tika galā ar labi ja pusi picas, un pat man nebija īsti pa spēkam apēst visu to, kas viņai palika pāri.
Kad vēderi bija pilni, varējām atsākt veltīt uzmanību pilsētai. Protams, pilsēta naktī un pilsēta dienā nav viens un tas pats, un kāpt kalnā, skatīties uz pili, laikam nebūtu tas gudrākais gājiens, tāpēc apskatījām (iespēju robežās) to, ko mums varēja sniegt Brešas vecpilsēta. Izskatījās, ka tā nebija sevišķi daudz. Diezgan glīts izskatījās pilsētas centrālais laukums ar Veco Domu un Jauno Domu, bet patiesībā tas laikam arī ir viss, kas palika atmiņā no šī vakara. Ā, un vēl pirmais tomēr atrastais itāļu slēpnis. Līdz tam gan mēs patiesībā aizgājām tikai tādēļ, ka bija pietiekami daudz laika līdz autobusam, kas mūs aizvestu atpakaļ uz viesnīcu. Slēpnis nebija nekāds dižais - paslēpts pie pilsētas mākslas galerijas zem lielas metāla vāzes pavisam sīciņš konteineris, kurā nebija pat zīmuļa. Latvijā tādu visticamākais sauktu par SC. Tā arī beidzās mūsu pirmā diena Itālijā, uz nākamo rītu atlikām detalizētāku Brešas kalna apskati un varbūt vēl kādu mirkļu pavadīšanu vecpilsētā.

No rīta pilsēta izskatījās daudz dzīvespriecīgāka un saulaināka, un pēc gana labām brokastīm viesnīcā bijām optimisma pilni apskatīt Brešu pilnīgi citā kvalitātē. Vecpilsēta, kas iepriekšējā vakarā bija šķitusi pelēka un nomācoša, tagad bija tipiski itāliski koša un krāšņa (un vienlaikus - diezgan tukša, jo Breša nav tipiska tūristu pilsēta), izstaigājām to jau saules pielietā paskatā, bet pēcāk devāmies skatīties, kas labs redzams no kalna. Atradām šoreiz arī slēpni, kurš itāļiem raksturīgā stilā nebija paslēpts diez ko optimāli (sīks konteineris, daudz skudru), bet vismaz - veiksmīgi izvēlētā vietā. Kā jau tas "vertikālās" pilsētās ir raksturīgs, visu laiku ejot kalnā tev šķiet, ka nupat nupat jau būsi virsotnē, bet tad skaties - nē, vēl vienas kāpnes un vēl viens kalns ir priekšā. Manuprāt, mēs pārvarējām kādus 5 aizsargmūrus, bet beigās tomēr līdz pašai pilij netikām, jo vieni vārtiņi mums priekšā bija slēgti. Domājams, karapulkiem, kas viduslaikos mēģināja Brešu iekarot, bieži gāja līdzīgi kā mums.
Kad visu pilsētas piedāvāto bijām apskatījuši, vajadzēja doties uz dzelzceļa staciju un tālāk uz Veronu. Nepatīkams pārsteigums bija tajā, ka tuvākais vilciens Veronas virzienā gāja tikai pēc deviņdesmit minūtēm (jau iepriekšējā ceļojumā bijām konstatējuši, ka Itālijas Ziemeļos satiksme uz Austrumiem no Milānas ir visai pašķidra). Tā kā stacija atrodas ne gluži vēsturiskajā centrā, šo brīvo laiku pavadījām, mēģinot vispirms iegādāties pastmarkas un atklātnītes, bet pēc tam - atrast pastkasti, kur tās iemest.
Ceļš uz Veronu gan bija ātrs - kamēr uz Brešu dienu iepriekš mūsu vilciens gaudeni vilkās un lika pat piesaukt mūžībā aizgājušo Rīgas-Ērgļu līniju, šodienas posms tika pievarēts daudz straujāk. Jāatzīmē gan, ka vilciens bija visai piebāzts ar jauniešiem, kas devās uz Venēciju (kas bija mūsu vilciena gala mērķis).
Patiesībā Veronā mums vajadzēja paviesoties jau iepriekšējā ceļojuma laikā, taču pēdējā brīdī izmainījām savus plānus un devāmies uz kalniem (Belluno-Agordo), tādējādi izpelnoties negatīvu komentāru no kāda Couchsurfing lietotāja. Šoreiz gan Verona mūsu plānos bija centrālais punkts un to izlaist pat nedomājām. Vairāk laika nekā būtu normāli nepieciešams patērējām, lai atrastu ceļu uz mūsu viesnīcu, kura patiesībā atradās tikai pārsimts metru attālumā no dzelzceļa stacijas (šeit mani iegāza nevērība - biju aizmirsis ielādēt telefonā Veronas karti). Ātri nosvieduši viesnīcā savas somas, devāmies skatīt, ko tad Romeo un Džuljetas pilsēta varētu mums piedāvāt.
Izrādījās - tā spēj piedāvāt daudz. No šajā ceļojumā apmeklētajām trim pilsētām Verona bija neapstrīdama čempione. Šeit būtu jāseko manai tradicionālajai jūsmošanai par pilsētas bagātīgo arhitektūru, lielisko saldējumu un citiem jaukumiem, bet šoreiz to izlaidīšu, jo gan jau, ka to tu vari iztēloties arī bez liekas skaidrošanas. Jā, lai ari Veronu mēdz dēvēt par Mazo Romu (kā nekā te ir arī "mazais Kolizejs" - romiešu arēna 30 tūkstošiem skatītāju), patiesībā tik ļoti līdzīgas šīs pilsētas nav. Galvenokārt tieši tādēļ, ka Verona ir relativi neliela pilsēta un tālab tas, kas Romā kļūst nomācošs, šeit tāds nav. Un arhitektūras ziņā, manuprāt, Verona ir tuvāka Florencei un nevis Romai, varbūt arī ar Venēciju šeit ir vairāk līdzības (lai gan upe ir tikai viena, toties tā ar slaidu loku apliec vecpilsētu).

For those about to rock - we salute you!

Kāds laiciņš mums pagāja, meklējot Veronas galveno tūristu atrakciju - pagalmiņu, kurā atrodas slavenais "Džuljetas balkoniņš". Lai arī stāsts par Romeo un Džuljetu ir vismaz daļēji uz faktiem balstīts, diez vai šis Kapuletti villas balkoniņš bija prātā Šekspīram, kad viņš rakstīja vienu no savām slavenākajām lugām. Un galvenokārt viņam tas diez vai bija prātā, jo atbilstoši pieejamajai informācijai, angļu Bards Veronā sava mūža laikā pabijis netika. Tomēr šaubu nav, ka Verona Šekspīram var būt mūžīgi pateicīga par visai prāvu naudas daudzumu, ko šajā pilsētā ik gadus ieved tūristi tieši tādēļ, ka šeit dzīvoja literārās pasaules slavenākie mīlnieki.
Kā jau varēja gaidīt, pagalmiņš, kurā atrodas leģendārais balkons, dabā neizskatās ne tuvu tik romantisks kā liriskajās atklātnītēs, ko iespējams iegādāties viscaur pilsētā. Atklātnītēs parasti neparādās ar grafiti apkrāsotas sienas, kuras vēl papildu nolīmētas ar tūkstošiem lapiņu, uz kurām mīlnieki raksta savus vārdus un mūžīgas mīlestības apliecinājumus, kuri pie sienas tiek stiprināti ar košlājamās gumijas palīdzību, tādējādi radot tādu kā bubble gum tuneli ar šķebinoši saldu smaržu.
Un vēl jo vairāk nevienā atklātnītē tu neredzēsi šajā pagalmiņā Cristina del Basso. Šo sievieti ar visai uzkrītoši uzpūstajām krūtīm un lūpām mūsu vizītes laikā filmēja kāds no Itālijas televīzijas kanāliem, vienlaikus viņa atradās arī skolnieku ielenkumā, jo ikvienam vajadzēja viņu nofotografēt ar savu mobilo telefonu vai pat dabūt viņas autogrāfu. Televīzijai un Kristinai par prieku pagalmiņā notika arī citas papildu atrakcijas - divu vīriešu skūpstīšanās laikam bija centrālā no tām. Ja gadījumā tu neesi tik liels itāļu slavenību pazinējs, varu pastāstīt tev, kas tā tāda - Kristina del Basso. Lieki teikt, ka mums šis putniņš arī bija pilnīgi svešs, bet pēc viņas izskata vismaz pareizi noteicām, no kuras vides viņa varētu būt nākusi - proti, no realitātes šoviem. Vēlāk, kad parādījām viņas foto Nikolam, viņš pastāstīja, ka šī sieviete patiešām ir no Big Brother, kur viņa savu slavu guvusi gan ar pupu palīdzību, gan tālab, ka izcēlusies ar savu augsto informētības līmeni, ar putām uz lūpām aizstāvot argumentu, ka viena slavena itāliete - Nobela prēmijas laureāte - ir jau sen mirusi (kas nepavisam neatbilda patiesībai). Arī mēs pacentāmies pāris reizes šo mums pilnīgi nezināmo slavenību nofotografēt (bija arī doma pienākt klāt un palūgt uzdot zvaigznei jautājumu: "Could you please tell us - who are you and why are you famous?").

Oh my god! It`s a real Italian celebrity! I can`t believe my eyes!

Pavadījuši kādu laiku pie Džuljetas, devāmies tālāk pilsētā, aizklīdām arī līdz otram upes krastam, kur atrodas romiešu teātris (kurš joprojām darbojoties, lai gan pašu romiešu, protams, nu jau kādus dažus gadus kā vairs nav) un no kura paveras labs skats uz pilsētu. Kārtējo reizi varējām piepūlēt kājas, rāpjoties tur augšā, bet kopumā bija ari vērts.
Pēc kalna apmeklējuma vēl nedaudz paklīdām pa pilsētu un izlēmām doties uz viesnīcu nedaudz atpūsties pirms otrā sirojuma pa Veronu. Taču laiks paspēja sabojāties, proti, sākās lietus, un mēs kā absolūtākie sliņķi un penši jau septiņos aizgājām gulēt (pat neko jēdzīgu šajā dienā neēduši) un nošņācām līdz pat rītam. Kauns, vai ne?

Pēc maniakāli ilgā miega aši uzkodām brokastis (kuras bija stipri pieticīgākās nekā dienu iepriekš Brešā) un devāmies pa taisno uz dzelzceļa staciju, lūkot transportu atpakaļ lidostas virzienā - uz Bergamo. Šoreiz nācās izvēlēties dārgāku ceļošanas veidu, jo tuvākajās pāris stundās uz Brešu (jo savādāk līdz Bergamo netiksi, kā vien braucot cauri šai pilsētai un tur pārsēžoties) gāja tikai ekspreši - jeb dārgie vilcieni. Toties pozitīvais bija tas, ka pirmais no šiem vilcieniem bija gaidāms jau pēc piecām minūtēm, tāpēc aši knaši nopirkām biļetes un skrējām uz peronu.
Bergamo nonācām ap pulksten vienpadsmitiem, atkal jau vispirms devāmies meklēt savu viesnīcu. Kamēr pagājušoreiz šajā pilsētā nakšņojām baisākajā zaņķī, kur divatā palikām vienvietīgajā numurā bez dušas un tualetes, toties centrā, tad šajā reizē izvēle krita uz Hotel UNA Bergamo - daudz glaunāku (četras zvaigznes pret divām zvaigznēm), divreiz dārgāku un patālu nomalē izvietotu viesnīcu. Uz to gājām pa visai apšaubāmām ieliņām, kur pēc loģikas gājējiem bāzties nevajadzētu - šaurām, bez ietves, gar aizdomīga paskata betona sienām, taču galvenais bija, ka līdz viesnīcai tikām.


She wasn`t what you call a blushing flower, As a matter of fact she rented by the hour

Mēs gan neizmantojām viesnīcas papildiespējas - patusēt dārzā uz viesnīcas jumta vai apmeklēt trenažieru zāli, tomēr kopumā viesnīca bija ļoti šika un tāda, ka te pat nebūtu kauns atgriezties numuriņā septiņos un vairāk uz pilsētu nedoties. Tā gan otro dienu pēc kārtas darīt būtu pavisam nestilīgi.


Rockin` in the free world

Jāatzīst, ka Bergamo ir visai īpatnēja pilsēta, kas faktiski ir divas pilsētas vienā - kalnā atrodas mūru apjoztā vecpilsēta, kurā jūtamas 13.-14.gadsimtu mantojuma zīmes, kamēr lejā atrodas modernā pilsēta, kura - ja pavisam godīgi - ir ne pārāk izteiksmīga un ne pārāk ievērojama. Sākām pilsētas apskati ar vecpilsētu - iekāpām autobusā, kas mūs aizveda uz tās centru un lai gūtu vēl labāku priekšstatu, kā tas viss izskatās no augšas, izmantojām funikulieri, kas uzveda mūs pašā Bergamo kalna virsotnē, beidzot sasniedzot tādu punktu, kur patiešām augšup vairs nebija kur doties.
Izmantojot vēl pēdējās minūtes, kamēr nebija beigusies darbība mūsu 75 minūšu Bergamo autobusa biļetei, ar to pašu funikulieri nobraucām lejā un devāmies meklēt kādu picēriju, kur kompensēt iepriekšējā vakara neēšanu. To turklāt vajadzēja darīt ātri, pirms picērijas aiziet "pusdienu pārtraukumā", kas ilgst aptuveni no trijiem līdz septiņiem. Jāatzīst, ka mūsu izvēlētā iestāde nebija tas labākais variants. Vienīgais, kas tajā bija labs, bija cukini ar krējumu, ko pasniedza pirms īstās ēšanas, bet viss pārējais skaidri lika apjaust, ka iestāde pamatā orientējas uz stulbiem tūristiem, kuri labu picu neatšķirs no vecas trauku lupatas. Proti, pica, ko mums atnesa, bija slapja, bezgaršīga un pliekana - Rīgas sliktākajās picērijās var dabūt ko līdzīgu, bet tas noteikti nav tas picas veids, ko vēlies baudīt Itālijā. Tam klāt vēl nāca pavisam nedemokrātiskā maksa par apkalpošanu - 3,5 eiro no cilvēka, kas, manuprāt, ir bišķi par šerpu.
Paēduši turpinājām vecpilsētas apskati, neko daudz šeit pastāstīt nevarēšu - pilsētas ielas ir šauras un līkumotas, un sajūta tajās ir līdzīgi gotiskā, kā klīstot pa Siennu, vienīgi šeit nav tāda centrālā laukuma kā Siennā un vispār pilsētai trūkst kādas "wow!" vietiņas, kas to padarītu par īstu piedzīvojumu. Plus vēl ir diezgan ierobežotas iespējas no kalna bildēt lejā esošo pilsētu, jo visbiežāk tu atduries pret nepārredzamiem mūriem. Labs skatpunkts (tāds, ko mēs atradām) bija vienīgi nedaudz pirms vecpilsētas sirds, vietā, kur brauc garām ar autobusu, tur mēs arī piestājām atceļā, lai uzņemtu kādus šedevrus.
Dienas vidū sākās nepatīkams un visai ilglaicīgs lietus, kas pamatīgi mums sabojāja pilsētas apskati, jo nekāda dižā prieka klīst šādā smidzināšanā nav. Iegājām kādā kafejnīcā ieēst saldējumu cerībā, ka šajā laikā lietus mitēsies, bet tas nemitējās gan un nācās vien mums atkal turpināt savu skumjo klīšanu.
Visai ātri mums šī lietainā klīšana tomēr apnika un izlēmām doties uz "jauno" Bergamo, lai tur apskatītos, ko var piedāvāt vietējās bodes. Jau iepriekš bija konstatēts, ka pamatā Itālijas veikali piedāvā apakšveļu, bet Liene bija apņēmības pilna atrast jaunas kurpes. Nekas dižs no šīs apņēmības gan neizdevās, jo redzētie apavu veikali pamatā specializējās uz kedām un botēm, kas nebija tieši Lienes galvenā prioritāte. Kā jau tas šādās situācijās ir parasts, neko daudz laika veikalos nepavadījām un nekādi mega pirkumi arī nenotika. Mēģinājām vismaz atrast vienīgo Bergamo slēpni (kuram bija diezgan smieklīgs mystery), bet neveiksmīgi - vai nu koordinātes nebija precīzas vai arī vajadzēja ilgāk ložņāt zem elektrības kastes, uz kuru pavērstas veselas divas novērošanas kameras.
Kad apnika staigāt, devāmies uz viesnīcu kādu stundiņu atpūsties. Turklāt vakarpusē bija doma izmantot lielisko mūsu viesnīcas servisu - free shuttle to city center. Autobusam uz pilsētu vajadzēja iziet septiņos, bet vēl divas minūtes pirms provizoriskā starta laika nekur nemanīja nedz šoferi, nedz vēl kaut vienu potenciālo pasažieri. Gāju noskaidrot, kur tad autobuss, uz ko saņēmu atbildi - tūliņ būšot. Ja kas - painteresējos arī, kā ir ar nokļūšanu no viesnīcas uz lidostu - vai nepieciešams braukt ar autobusu uz centru un tur pārkāpt lidostas autobusā, vai arī var kaut kur uzreiz pārķert pašu lidostas autobusu. Man laipni atbildēja, ka ar autobusu esot ļoti piņķerīgi, jo vajadzēšot divas reizes pārsēsties (patiesībā es, protams, zināju, ka tikai vienu) un rekomendēja pasūtīt taksometru, un piedāvājās to manā vietā izdarīt. Tikpat laipni atbildēju, ka gan jau tiksim uz lidostu pašu spēkiem un nē, paldies, taksometru mums nevajadzēs. Es gan nezinu, cik šāds serviss maksā, bet principa pēc no taksometru izmantošanas parasti izvairos - ne velti taču ir izgudroti autobusi, kuros mēs visi - proletārieši - varam braukt vienotā mīlestībā.
Busiņa šoferis tiešām drīzumā parādījās. Citi pasažieri gan tā arī neparādījās, līdz ar to uz pilsētu braucam kā īsteni glaunie ļaudis - ar savu personīgo šoferi, kas mums turklāt ļāva izvēlēties, kurp braukt - uz staciju vai uz funikulieri. Izvēlējāmies pirmo variantu, apskatījāmies, cikos iet pēdējais autobuss atpakaļ uz mūsu nomali, un tad devāmies uz Jaunbergamo centrālo laukumu. Tur notika īsa fotosesija, kurā vēlējās piedalīties arī divi turki un kurā neviļus piedalījās vairāki breikotāji, bet tad virzījāmies tuvāk kalnam un vecpilsētai.
Līdz augšai iet ar kājām sevišķi negribējās, tāpēc izmantojām funikulieri. Šim transporta veidam ir priekšrocība, ka tas brauc pa pašu taisnāko ceļu un tevi augšā nogādā pāris minūšu laikā, taču no trūkumiem būtu vērts atzīmēt apstākli, ka tas ir vienīgais transporta veids Itālijā, kur nepastāv ne mazākās iespējas izsprukt bez biļetes. Nav gan tā, ka man tas būtu sevišķi svarīgi.
Naktī Bergamo izskatījās pavisam citādi nekā dienā (tad ta nu atklāsme!) - klusa un nedaudz baisa pilsēta, kuras šaurajās ielās viegli varētu darboties kāds vampīru grupējums vai pat slepkava-maniaks. Nē, mums nebija bail tajā atrasties, bet vienlaikus kaut ko tamlīdzīgu bija pavisam viegli iztēloties. Droši varu teikt, ka naktī man pilsēta patika labāk nekā dienā - lai arī tā joprojām diez vai varētu pretendēt uz manas mīļākās Itālijas pilsētas statusu, šādā veidā tā šķita esam kaut kas īpašs.
Pa augšu nodzīvojāmies kādas divas stundas, traucējām vietējiem mīlniekiem baudīt divvientulību (kas man personīgi šķita labāk nekā iepriekšējā dienā, kad iztraucējām Veronas romiešu daļā divas čurājošas (varbūt pat kakājošas? centāmies pārāk nepievērst tam uzmanību) tūristu meitenes. Atpakaļ izlēmām doties pašu spēkiem - neizmantojām visu funikulieri vai autobusu, bet gan čāpojām pa gājēju taku. Izrādījās, ka ar kājām lejā varēja tikt diezgan operatīvi, un tā veiksmīgi atkal nonācām centrālajā stacijā, lai gaidītu autobusu uz viesnīcu.

I saw a man who wasn`t there

Patiesībā varbūt mums vajadzēja iet arī līdz viesnīcai ar kājām - taču vakarā (bija ap 10:30) vilkties gar betona sētu ne pārāk gribējās. Alternatīvais variants gan arī nebija nekāds spožais - 40 minūtes pavadit autobusa pieturā, blakus kurai tusējās pieci "melnie vīri", kas visu dienu nodarbojās ar saulesbriļļu un siksnu tirgošanu, bet tagad darīja velns viņus zina ko. Viņi gan ar mums runāties nenāca un autobusu negaidīja, toties vispirms mums pieturā piebiedrojās viens vīrs, kas varētu būt šo piecu tautietis, no kura manāmi nāca alkohola aromāts un kurš pāris vārdus pārmīt vēlējās gan, bet sev par nožēlošanu atklāja, ka mēs nerunājam itāļu valodā. Tad pienāca klāt vēl viens arābu jaunietis ar ļoti nedraudzīgu sejas izteiksmi, bet vēl pēc brīža - vēl viens "melnais" - tāds, kurš uz pārēju mūsu ceļabiedru fona šķita pavisam mīļš - viņa acīs nemanīja naidu un viņš arī nebija piedzēries. Autobuss (kurš bija pēdejais šajā maršrutā šajā vakarā) mūs neaizveda gluži tur, kur vajadzēja, bet vismaz ievērojami tuvāk viesnīcai tikuši bijām, kas arī bija labi.


Every year is getting shorter, never seem to find the time

No rīta cēlāmies tā, lai paspētu ieēst brokastis (tās bija pieejamas no septiņiem) un tad septiņjūdžu zābakiem doties uz lidostu. Īsti pēc plāna viss gan neizdevās - vispirms brokastu sākums aizkavējās (mēs tur pie vainas nebijām), tā rezultātā gar degunu aizgāja autobuss, ar ko plānojām braukt uz centru un tāpēc braucām ar nākošo. Centrā savukārt gar degunu aizgāja jau lidostas autobuss, un ari tur nācas gaidīt ilgāk. Faktiski gan neko daudz laika zaudējuši nebijām - ja sākotnēji bijām cerējuši lidostā būt 8:15, praksē sanāca tur nokļūt par desmit minūtēm vēlāk. Lidostā satikām Sanitu, Danielu un Nikolu, jo bija tā sagadījies, ka uz Rīgu lidojām vienā lidmašīnā ar Sanitu un viņas junioru. Zināms gan, ka tāda lieta kā sagadīšanās nepastāv, un tas vēlāk guva arī apstiprinājumu. Kopīgi aizgājām uz tuvējo pārtikas veikalu iepirkt kādus makaronus, iedzert pa kafijai (ko mēs gan nedzērām) ar bulciņu un tad - uz lidmašīnu.
Mums par nepatīkamu pārsteigumu izrādījās, ka bija izveidojusies milzīga rinda pirms drošības kontroles un mums droši vien nebūtu pieticis laika tikt uz lidmašīnu, ja Nikola kā tipisks itālis nebūtu pacēlis barjeru un nebūtu mūs izlaidis garām lielajai rindai. Bet ar to prieki nebeidzās - īpaši nelaipns tips somu kontrolē mani apturēja, pavēstot, ka fotoaparāta statīvs, kas bija manā somā, esot vai nu jāiečeko kā bagāža vai jāmet ārā. Centos skaidrot, ka iepriekš esmu ar to šur tur lidojis, un saņēmu atbildi - šī neesot tēma diskusijām. Labi vēl, ka Nikola nebija aizgājis prom, varēju atdot statīvu viņam - labāk lai tas brauc uz Turīnu un nevis tiek izmests miskastē, lai kāds lidostas preteklis to varētu pēcāk izmantot savām vajadzībām. Līdz ar to - vēlreiz paldies Nikolam! Iepriekš biju par viņu izteicies kritiski, bet šajā reizē - visu cieņu šim vīrietim no Fodžas!

Mājās atgriezāmies veiksmīgi, pat nenojaušot, ka ja mēs būtu izvēlējušies Itālijā uzkavēties par pāris dienām ilgāk, atpakaļ būtu varējuši braukt ar autobusu.

Bildes - copyright by Liene. Šeit - vairāk