Stipro skrējiens
Šajā bildē neesmu es, bet vajag taču piesaistīt lasītāju uzmanību!
Pirms pieteikt savu dalību šajā pasākumā, nopietni pārdomāju - vai es to patiešām varu. Ja pavisam godīgi, nekad neesmu sevi uzskatījis par diez ko stipru, tad jau drīzāk otrādi. Skolā mani sasniegumi sportā allaž bija visai bēdīgi, pamatskolā teju katru gadu sliktākā atzīme liecībā bija fizkultūrā - 4 vai 5, atkarībā no skolotāja noskaņojuma. Vienīgais gads, kad man liecibā nebija atzīmju 6 un zemāk, bija toreiz, kad salauzu roku, ar velosipēdu braucot no Dzegužkalna, un dabūju otrajā semestrī (un līdz ar to gadā) atbrīvojumu no sporta.
Vidusskolā situācija gan nedaudz mainījās - pārstāju bastot sporta nodarbības, un pamazām no nīkuļa pārvērtos par viduvējību, un apmēram septītnieka līmeni sasniedzu.
No sportošanas vispār labas man attiecības ir tikai ar velobraukšanu un peldēšanu, it īpaši pirmo, tur gan sevi par nīkuli vismaz gadus 10 kā nesauktu (un jo sevišķi kopš leģendārā brauciena ar Ziņģi vienā dienā uz Liepāju).
Bet tātad par Stipro skrējienu. Šajā pasākumā, kur bija jāveic 7 kilometru distance ar šķēršļu skrējienu, man tiešām bija diezgan bail piedalīties, it īpaši satrauca nepieciešamība rāpties pa virvi, lai tiktu pāri sienai.
Iemēģinu rāpšanos pāri sienai - šis vēl nav sacensību režīms
Tomēr sadūšojos un pieteikumu nosūtīju, un tad atlika gaidīt sacensību dienu. Būtu loģiski šādam pasākumam normāli trenēties, jo vairāk kā 2 kilometrus vienā reizē nebiju skrējis kopš skolas laikiem (tas ir - 2001.gada), bet pat 5km distance veikta tikai vienreiz - skolas nobeiguma ieskaitē, un tur, lai arī mans rezultāts bija diezgan normāls (atkal jau 7nieka līmenī), beigās biju vienkārši nereāli noguris. Līdz ar to biju paredzējis veikt trīs nedēļu gatavošanās programmu - ar slodzes pakāpenisku palielināšanu un normālas formas sasniegšanu līdz 10.aprīlim. Taču no tā nekas prātīgs nesanāca - vienu rītu noskrēju (lija lietus), tā rezultātā nākamajā rītā man bija 37,7 grādu temperatūra un tikai tas apstāklis, ka bija ļoti daudz darāmā, mani piespieda aiziet uz darbu. Vēlāk, protams, nekas man neliedza skriešanu atsākt, bet tā tomēr nedarīju. Rezultātā sanāca, ka visa mana gatavošanās skrējienam aprobežojās ar to vienu rītu un pēdējām 5 dienām, ko biju braucis uz darbu (un pa pilsētu) ar velosipēdu. Bet nav tā, ka velobraukšana baisi uzlabotu gatavību šādam skrējienam.
Vēl bija problēma ar apģērbu - man nav treniņtērpā (kā jau minēts - ikdienā nesportoju), līdz ar to ilgi domāju, ko vilkt uz skrējienu. Varēja, protams, kaut ko nopirkt, bet zinot to, ka skrējienā viss tiks nereāli sasmērēts un, iespējams, saplēsts, investēt tērpā negribējās. Rezultātā tika izvēlēts diezgan diskutabls risinājums: kedas (ar augsto potīti, lai vismaz tās kāda ūdenī nenokristu no kājām), vecas nodriskātas džinsas, T-krekls un džemperis ar saplīsušu piedurkni un padusi. Īsi sakot - ne tas sportiskākais risinājums. Jau sacensību norises vietā atklājās, ka laiks bija silts un saulains, līdz ar to džemperis tika novilkts, bet biksēm nogriezti gali, padarot tās par pusšortiem (domājams, ka skats bija labs, kā ar Ziņģa armijas nazi graizīju bikses trases malā). Pēc trases veikšanas jāatzīst, ka džinsi bija ļoti slikta izvēle - mani ne tik ļoti uztrauca, vai tajos bija ērti vai neērti skriet, bet gan tas, ka džinsi uzsūc milzīgu daudzumu ūdens un tad pielīp pie ādas, darot skriešanu ievērojami smagāku, kas šādā trasē nebūt nav labi. Kedas tikām uz sevi liktās cerības attaisnoja, un neērtas bija vienīgi rāpjoties ar virvi pa sienu, kad tās slīdēja pa baļķiem (zole, protams, tām bija slapja).
Брюки превращаются... в элегантные шорты
Jā, vēl informācija. Braucām četratā - es (sāku ar sevi, jo biju vienīgais aktīvais dalībnieks mūsu kompānijā), Liene, Čipis (kas lai arī ir suns, ir neapstrīdams ģimenes loceklis) un Ziņģis, kas, lai ari nav suns, ir neapstrīdami labs draugs. Jāatzīst, ka Ziņģa klātbūtne mani nedaudz uztrauca, patiesībā - arī Lienes. Proti, zinot savu fiziskās gatavības trūkumu, baidījos, ka vai nu vispār nespēšu finišēt vai arī palikšu pēdējais, un man negribējās, lai pazīstami cilvēki būtu tam liecinieki. Par to pēdējo vietu - kamēr N.R. arguments ir tāds, ka jebkurā pasākumā, kur ir daudz cilvēku, vienmēr būs pietiekami daudz par tevi vājāku dalībnieku, kur nav skaidrs, kāpēc viņi vispār tur piedalās; tikām es uzskatu, ka vienmēr taču kāds paliek pēdējais, un visai iespējams, ka tas būtu absolūti nesagatavojies kandidāts, piemēram, tāds kā es.
Un tad sākās skrējiens. Zinot, ka man ir tikai viens mērķis - finišēt, nesteidzos lauzties uz priekšu, bet mierīgi savā tempā (nezinot gan, kāds īsti ir mans temps, jo nebiju taču iepriekš trenējies) skrēju un centos sasniegt tādu rezultātu, kāds man būtu pa spēkam. Jau gandrīz uzreiz pēc starta bija pirmais pārbaudījums - pamatīga garuma dubļaina peļķe, bet tālāk - visdažādākie dabīgie un mākslīgie šķēršļi. Te bija gan ļoti stāvi kāpumi, gan tikpat stāvi kritumi, gan rāpošana zem sieta, gan rāpošana pa tuneli, gan līšana caur virvju pinumu, gan līšana pāri jau minētajai sienai (kura gan nebija tik traka kā biju baidījies, vēl pirms starta to iemēģināju, lai gan trasē, kad nebija elpas, tā padevās ievērojami grūtāk), gan līšana par riepu kalnu, gan lēkšana pa rindā saliktā riepām, gan šļūkšana uz dibena pa plēvi, gan visādas citas atrakcijas.
Gāja man grūti - apmēram tik grūti, cik to varēja gaidīt. Taču prieks finišā tālab nebija mazāks. Jo - es sevi pārvarēju, un pieveicu šo distanci. Jā, mana iegūtā vieta nav nekas spožs - finišā biju 362., aiz manis palika nedaudz vairāk kā simts dalībnieku, ieskaites laiks (tas tā vēsturei) - starp 42 un 43 minūtēm. Bet kāda gan šādā situācijā ir nozīme rezultātam - ne jau pēc Latvijas rekorda es tur devos, bet gan labi pavadīt laiku un pārbaudīt pats savas iespējas.
Skrējiena dinamikā
Ja vēl kādreiz piedalīšos šādā pasākumā, protams, vajadzētu gatavoties nopietnāk, un tad, domājams, būs arī vieglāk sasniegt finišu. Lai gan zinu arī to, ka arī ja būtu iepriekš trenējies un sasniedzis nevis 362., bet, teiksim, 262.vietu, tāpat domātu - vajadzēja gatavoties labāk, un tad būtu labāks rezultāts. Proti, vienmēr jau var labāk, pat tad, ja it kā rezultāts tev nav galvenais.
Finišs jau rokas stiepiena attālumā, vēl tikai pēdējā pelde.
Taču vienu zinu droši - šo dienu atcerēšos ilgi, jo tā patiešām bija lieliska, un neko neizbojāja arī stulbiem piedzīvojumiem bagātais atceļš, kad iemaldījāmies pilnīgā pakaļā, kur ceļš pēkšņi beidzās ar barjeru.
Nobeigumā vēlos pateikt lielu paldies maniem atbalstitājiem - Ziņģim, Lienei un Čipim (pēdējie divi pat pamanījās iekļūt Panorāmas Dienas momentā) - ka bijāt man līdzās un nekaunējāties doties uz šo pasākumu ar tādu visai apšaubāmas kvalitātes sportistu kā mani (neciešu no mazvērtības kompleksiem, bet - c`mon - fiziskās aktivitātes nav mana stiprākā puse).
Un - noņemu cepuri Dacītes priekšā - viņas sniegums bija vienkārši grandiozs, šāda mēroga sacensībās sasniegt 6.vietu ir kaut kas vienkārši fantastisks!
No kreisās - Olimpiete Dacīte, fans Ziņģis, es - nemaz neizskatos pēc sacensību dalībnieka.
Tātad - viens ir skaidrs - vēlme piedalīties šādā pasākumā man būs arī citreiz! Paldies organizatoriem, dalībniekiem un visiem citiem iesaistītajiem!
Finiša taisnē
Ja kas - pirmais ķeksītis 101 uzdevuma sarakstā!