Kazhes pierakstu burtnīca

Dina Rubina ir viena no šobrīd populārākajām krievvalodīgajām rakstniecēm, kura gan jau vismaz 20 gadus kā dzīvo Izraēlā un līdz ar to laikam jau krievu literatūrai nav īsti pieskaitāma, lai gan te ar robežu vilkšanu situācija ir diezgan sarežģīta.
Nesen lasīju viņas romānu "Leonardo rokraksts", bet tagad - vienu no svaigākajiem stāstu krājumiem. Pēc satura gan jūtams, ka daļa šo stāstu nemaz nav tik svaigi un gluži iespējams, ka daudzi no tiem publicēti arī vecākos šīs autores krājumos, bet es šajā tēmā pārmērīgi iedziļināties negrasos.
Krājumā apmēram pusi veido "tīrie" stāsti - tādi, kuru darbībai nav tiešas saistības ar to autores dzīvi - tādi kā stāsts par draugiem, kas devušies pārgājienā, vai par policistu, kurš izmeklē jaunas sievietes slepkavību, bet otra puse ir (noteikti nedaudz stilizēti) pašas autores pieredzētā atstāstījumi - gan no viņas jaunības dienām PSRS, gan vēlākā dzīves posma Izraēlā. Kā tas Rubinai laikam ir raksturīgs, lasās grāmata viegli, vienīgais, kā tas man savukārt ir raksturīgs - tās apjoms šķiet neadekvāti liels, jo 400 lappuses īsstāstu mani diezgan pamatīgi nogurdina un pa brīžam var just, ka vienā stāstā Rubina izmanto fragmentus no otra stāsta. Proti, ja krājumu saīsināt uz pusi, tas droši vien būtu ievērojami labāks - jo ne visi stāsti ir vienlīdz labi un tik lielās devās man vispār vienu autoru parasti lasīt netīk.
Lasīt gan ir interesanti - kaut vai tāpēc vien, ka man arī kādreiz gribētos aizbraukt uz Izraēlu (protams, ne tādēļ, lai tur dzīvotu, bet lai apskatītu šo valsti) un tāpēc, ka reizēm te tiek pieminēta arī Rīga, jo... tā vienkārši tiek reizēm pieminēta, un tas man allaž šķiet saistoši.
Kopumā es gan neesmu tipiskākais "sborņiku" cienītājs - jo šis stāstu krājums rada sajūtu, ka tā ir izteikta izlase, nevis pašas autores atlasīti stāsti, kas veido vienotu veselumu, bet - nav slikta lasāmviela.