Kazhes pierakstu burtnīca

Gabriela Garsijas Markesa uz šo brīdi pēdējais romāns "Atmiņas par manām skumjajām maukām" ir grāmata, kas droši vien (es tam īsti nesekoju) bišķi furoru sacēla, un Irānā tā pat tika aizliegta. Kas gan nav nekāds super sasniegums musulmaņu valstī, kur tiek aizliegtas ari daudz nevainīgākas lietas nekā grāmata par veci, kas uz savu deviņdesmito dzimšanas dienu izlemj pārgulēt ar jaunavu. Jā, tu nepārklausījies (neizlasīji nepareizi). Romāna galvenais varonis patiešām ir deviņdesmit gadus vecs, un viņš vēlas savā dzimšanas dienā pārgulēt ar nevainīgu meiteni. Nekad iepriekš viņš šādi darījis nav, bet pircis prostitūtu pakalpojumus gan ir ļoti regulāri. Un pat gadijumā, ja sieviete, ar ko viņš pārgulējis, nav bijusi prostitūta, viņš tāpat vienmēr ir maksājis. Tāds, lūk, cilvēkam princips. Bet te viņam patrāpās jauna meitene, ar kuru viņš patiesībā nemaz nepārguļ, jo viņa ir tā pārgurusi darbā, ka vienkārši ir atrubījusies. Un te notiek šim vecim kaut kas pavisam nepierasts - viņš šajā meitenē iemīlas. Turklāt viņš iemīlas tieši viņas aizmigušajā gformā, jo viņš lieliski saprot, ka nomodā viņiem diez vai varētu būt daudz kas kopīgs. Viņš ir mūžsens intelektuālis, bet viņa - jauna lauku meitene. Un te - mīlestība. Dīvaini, vai ne?
Kā šai grāmatai ir ar morālo stāju? Patiesībā - pilnīgi nekā. Markesam, kā izskatās, lietu morālā puse nav īpaši svarīga, un viņam īpaši nerūp, ko par šo grāmatu varētu padomāt cilvēki, kas visur saskata draudus tikumībai. Patiesībā jau nekādu draudu te nav, vienkārši tāds īss romāniņš ar nedaudz provokativu saturu. Labs, bet ne izcils, manuprāt - katrā ziņā uz citu Markesa darbu fonu šis ne ar ko īpaši neizceļas.