Kazhes pierakstu burtnīca

Renē Klemāns neapšaubāmi bija viens no tiem franču režisoriem, kuri Amerikas Kinoakadēmijas acīs savulaik kotējās īpaši augstu. Ne velti divas viņa filmas saņēma "goda Oskaru" kā labākās filmas svešvalodā (pirms šī balvu kategorija tika iekļauta standarta nomināciju komplektā), un arī "Gervaise" saņēma Oskara nomināciju. Attiecībā uz pirmo viņa "oskaroto" filmu gan situācija ir tāda, ka tā joprojām nav tikusi pārizdota un es vispār neesmu īsti pārliecināts, vai "honorary winners" man būtu jāiekļauj savā uzdevumā par franču filmu skatīšanos, bet vismaz pagaidām pieņemšu, ka varu tās atlikt vēlākam laikam.
"Gervaise" man par lielu pārsteigumu izrādījās diezgan skatāma filma par spīti tam, ka mūsdienās Klemāna reputācija nebūt nav tāda kā pirms 55 gadiem (proti, viņu sen vairs neuzskata par vienu no nozīmīgākajiem pēckara franču režisoriem, vai arī tikai man tā šķiet). Tā ir ekranizācija Emīla Zolā romānam "L`Assommoir", kas, savukārt, tiek uzskatīts par teju vai augstāko virsotni Zolā literārajā darbībā.
Filmas galvenā varone (nezinu, kā pareizi pierakstit viņas vārdu latviski, lietošu tādu variantu, kāds pašam šķiet ticams) Žervēze filmas sākumā ir vešeriene, kurai diez ko labi neklājas - viņas civilvīrs Lantjē ir pamatīgs meitu ģēģers un Žervēzei neatliek nekas cits, kā raudāt mājās, kamēr viņš vazājas pa maukām. Taču kādu dienu Lantjē izdomā sievieti pavisam pamest, atstājot viņu vienu ar diviem bērniem. Taču Žervēze atrod spēkus pacelties - viņa cītīgi strādā, atrod sev jaunu draugu - jumiķi Kupo, ar kuru arī apprecas un plāno atvērt savu pašas veļas mazgātavu. Taču tik labi tas vis neiet - Kupo nokrīt no jumta un ilgstoši ir spiests ārstēties, neienesot ģimenē nekādu naudu. Tomēr mazgātavu izdodas atvērt, jo naudu ģimenei aizdod tās draugs, kura vārdu neatceros. Šis vīrietis ari faktiski izrādās vienīgais cilvēks, kurš Žervēzi (jā, aizmirsu pieminēt, ka viņa ir kliba) mīl pa īstam. Bet kad Kupo pārvēršas par plenci un uzaicina pie sevis un Žervēzes dzīvot arī Lantjē, bet labais cilvēks nonāk cietumā, kļūst skaidrs, ka beigas neko labas nebūs.
Un tā arī ir.
Taču filma, protams, nav slikta tāpēc, ka tai ir skumjas beigas. Gluži otrādi - man "Gervaise" patika tīri labi, varbūt gluži līdz asarām tā mani nenoveda, bet savu stāstu pasniedza tieši tā, kā tas bija jāpasniedz, un es šaubos, ka mūsdienu franču kino to ar visām tehnoloģiskajām iespējām realizētu kaut par 5% atšķirīgi. Rekomendēju - ne uzstājīgi, bet tomēr.