Son of Rambow

Kad pirmo reizi izdzirdēju par šo filmu, man radās asociācijas ar "Son of the Mask". Un tie, kas bija klāt, kad noskatījāmies attiecīgās filmas pirmās desmit minūtes, zinās, ka "Son of the Mask" nav tā filma, ar kuru jebko gribētos asociēt. Tikai pēc ilgāka laika uzzināju, ka "Son of Rambow" nav Uves Bola ražojums, kur Stallones varonim (vi
u šādā filmā noteikti spēlētu kāds cits, ne pats Silvestrs) ir bērns - arīdzan militārs superspēkonis. Nē, šī ir angļu komēdija par diviem bērniem, no kuriem vienam ir ambīcijas uzņemt filmu, bet otram - ļoti dzīva fantāzija. Filmas galvenais varonis Vils ir mierīgs un rātns zēns, kuru māte audzina Plymouth Brethren organizācijas pakļautībā - tādā veidā pēc viņu ģērbšanās stila un uzvedības varētu padomāt, ka ģimene dzīvo nevis divdesmitā, bet deviņpadsmitā gadsimta astoņdesmitajos gados. Kādu reizi, kad Vila klasē tiek demonstrēta kāda dokumentāla filma, bet Vils kā godīgs brālis šajā laikā sēž gaitenī (nedrīkst taču lūrēt in the devils box! - hei, šajā jautājumā es Brāļiem piekrītu!), viņš sastop Lī Kārteru - savu vienaudzi, kas ir skolas lielākais troublemaker. Lī aug bez vecākiem, taču viņam ir vecākais brālis, kuru Lī dievina un kurš sava mazā brāļa mīlestību nemaz nenovērtē. Droši vien, tieši tāpēc, lai parādītu savu varēšanu brālim, Lī ir sācis uzņemt filmu. Un viņš paņem Vilu (faktiski - bez jautāšanas) par aktieir savā projektā.
Bet sanāk tā, ka Lī (un viņa brāļa dēļ) Vilam nākas noskatīties pirmo filmu savā dzivē. Un tā ir "Rambo: First Blood". Tā kā Vils ir radošs un fantāzijas pārpilns, viņa galvā pēc šīs filmas rodas sižets, kurā viņš ir Rembo dēls, kas dodas atbrīvot savu tēti no ļaunā Putnubiedēkļa. Un tā sākas filmēšana, kurā sākumā piedalās tikai divi mazie puikas, bet pēcāk - vesels bars viņu skolasbiedru, ar ekstravagantu franču apmaiņas skolnieku priekšgalā.
Savā būtībā filma ir ļoti vienkārša. Nekā super komplicēta nav nedz tās stāstā, nedz tās morālē. Bet tā ir viena no tām filmām, ko skatoties, tu jūties labi, ko tev ir interesanti un smieklīgi skatīties, un vienlaikus - no tām filmām, kuras var skatīties gan jauns, gan vecs (lai gan - kaut kādas zināšanas par astoņdesmito gadu popkultūru var nākt par labu, bet arī bez tām var iztikt). Jā, filmā daudz kas ir pārspīlēts. Bet man to skatoties bija jautri - un ko gan vairāk var vēlēties!
2010-06-03
8.0
comments powered by Disqus