The Ghost Writer
Romāns Polanskis ir droši vien pasaulē slavenākais pedofils, kas kaut kādu nenoskaidrotu iemeslu dēļ nav izvēlējies mācītāja karjeru. Taču nenoliedzami pasaules kino mīļi būtu tikai zaudētāji, ja Polanski notiesātu. Līdz ar to savā ziņā es varu saprast, kālab viņu Amerikai tā arī nav izdevuši.
"The Ghost Writer" ir balstīta uz laikam jau diezgan populāra Roberta Harisa romāna, un tā stāsta par kādu "spoku rakstnieku", kurš noalgots uzrakstīt bijušā britu premjerministra memuārus. Ja tu gadījumā nezini, ko nozīmē "spoku rakstnieks" (nezinu gan, vai tas patiešām ir pareizais latviskais termins), tad varu atklāt, ka doma ir apmēram sekojoša: tu droši vien būsi dzirdējis, ka slavenībām ir raksturīgi rakstīt memuārus - vai tas būtu Deivids Bekhems, Dīters Bolens, Sandra Kalniete vai Linda Lovelace, katram slavenam cilvēkam ir kaut kas, ko pastāstīt par sevi pasaulei. Taču slaveni cilvēki parasti nav rakstnieki (ja viņi, protams, nav slaveni tieši kā rakstnieki), un diez vai man kā lasītājam būtu interesanti lasīt Dītera Bolena rakstitu tekstu. Tālab "savām" grāmatām šādi ļaudis parasti pieaicina palīgos īstu rakstnieku, kurš faktiski arī uzraksta slavenā varoņa grāmatu, kamēr pats Bolens tikai pļāpājot sniedz šim rakstniekam kaut kādu informāciju, par ko rakstīt. Protams, ka rakstnieka vārds grāmatā nekur neparādās, jo nevienam taču nebūtu interesanti lasīt grāmatu par Dīteru Bolenu, ko uzrakstījis nevienam nezināms Tomass Anderss, tālab šādus rakstniekus sauc par "spoku rakstniekiem".
Doma skaidra? Labi.
Tātad, Jūens Makgregors šajā filmā atveido šo "spoku rakstnieku", kamēr bijušā premjera ādā ir iejuties Pīrss Brosnans, kura galvenā funkcija šajā filmā ir labi izskatīties - un tāda arī ir filmas doma, ka Brosnana varonis - Adams Langs - vienmēr ir bijis vairāk seja un mazāk faktisks politiķis, un vienmēr - tipisks amerikāņu pakaļskrējējs, jeb, kā teiktu viens mans libēriešu elks: "Eat da poo poo!" Tā kā salīdzinoši mīklainos apstākļos ir gājis bojā Makgregora varoņa priekšgājējs, jaunajam rakstniekam visai lielos tempos ir jāpielabo jau principā gatavais manuskripts, ko ievērojami traucē apstāklis, ka pret Langu tiek ierosināta lieta Hāgas cilvēktiesību tribunālā. Un noslēpumi sāk peldēt augšā kā sūdi pēc lietus. Brīnišķīgs salīdzinājums, vai ne? Un vēl tik neprecīzs!
Man patīk šādi nesteidzīgi un vienlaikus visai biedējoši trilleri. Un it īpaši trilleri, kuros piedalās daudz vēsu angļu. Nedaudz gan šokēja, ka šajā filmā otrā plāna lomā redzama Kima Ketrela, kuru teju katra pasaules sieviete atpazīs kā vienu no "Seksa un Lielpilsētas" varonēm. Par laimi, nevienā nudity ainā šajā filmā viņa nav redzama.
Vai es varu filmai kaut ko pārmest? Padomājot par tās saturu jau pēc filmas noskatīšanās, sāk rasties jautājumi par to, vai viena vai otra sižeta detaļa normāli iet kopā ar citām un vai tur nav pretrunu loģikai. Bet skatoties man tas pat prātā neienāca - filma pamatīgi ievilka sevī un nepieciešamība tās skatīšanos pārtraukt, lai aizbrauktu pēc velosomām, man nemaz nepatika. Bet filma - ļoti patika.
"The Ghost Writer" ir balstīta uz laikam jau diezgan populāra Roberta Harisa romāna, un tā stāsta par kādu "spoku rakstnieku", kurš noalgots uzrakstīt bijušā britu premjerministra memuārus. Ja tu gadījumā nezini, ko nozīmē "spoku rakstnieks" (nezinu gan, vai tas patiešām ir pareizais latviskais termins), tad varu atklāt, ka doma ir apmēram sekojoša: tu droši vien būsi dzirdējis, ka slavenībām ir raksturīgi rakstīt memuārus - vai tas būtu Deivids Bekhems, Dīters Bolens, Sandra Kalniete vai Linda Lovelace, katram slavenam cilvēkam ir kaut kas, ko pastāstīt par sevi pasaulei. Taču slaveni cilvēki parasti nav rakstnieki (ja viņi, protams, nav slaveni tieši kā rakstnieki), un diez vai man kā lasītājam būtu interesanti lasīt Dītera Bolena rakstitu tekstu. Tālab "savām" grāmatām šādi ļaudis parasti pieaicina palīgos īstu rakstnieku, kurš faktiski arī uzraksta slavenā varoņa grāmatu, kamēr pats Bolens tikai pļāpājot sniedz šim rakstniekam kaut kādu informāciju, par ko rakstīt. Protams, ka rakstnieka vārds grāmatā nekur neparādās, jo nevienam taču nebūtu interesanti lasīt grāmatu par Dīteru Bolenu, ko uzrakstījis nevienam nezināms Tomass Anderss, tālab šādus rakstniekus sauc par "spoku rakstniekiem".
Doma skaidra? Labi.
Tātad, Jūens Makgregors šajā filmā atveido šo "spoku rakstnieku", kamēr bijušā premjera ādā ir iejuties Pīrss Brosnans, kura galvenā funkcija šajā filmā ir labi izskatīties - un tāda arī ir filmas doma, ka Brosnana varonis - Adams Langs - vienmēr ir bijis vairāk seja un mazāk faktisks politiķis, un vienmēr - tipisks amerikāņu pakaļskrējējs, jeb, kā teiktu viens mans libēriešu elks: "Eat da poo poo!" Tā kā salīdzinoši mīklainos apstākļos ir gājis bojā Makgregora varoņa priekšgājējs, jaunajam rakstniekam visai lielos tempos ir jāpielabo jau principā gatavais manuskripts, ko ievērojami traucē apstāklis, ka pret Langu tiek ierosināta lieta Hāgas cilvēktiesību tribunālā. Un noslēpumi sāk peldēt augšā kā sūdi pēc lietus. Brīnišķīgs salīdzinājums, vai ne? Un vēl tik neprecīzs!
Man patīk šādi nesteidzīgi un vienlaikus visai biedējoši trilleri. Un it īpaši trilleri, kuros piedalās daudz vēsu angļu. Nedaudz gan šokēja, ka šajā filmā otrā plāna lomā redzama Kima Ketrela, kuru teju katra pasaules sieviete atpazīs kā vienu no "Seksa un Lielpilsētas" varonēm. Par laimi, nevienā nudity ainā šajā filmā viņa nav redzama.
Vai es varu filmai kaut ko pārmest? Padomājot par tās saturu jau pēc filmas noskatīšanās, sāk rasties jautājumi par to, vai viena vai otra sižeta detaļa normāli iet kopā ar citām un vai tur nav pretrunu loģikai. Bet skatoties man tas pat prātā neienāca - filma pamatīgi ievilka sevī un nepieciešamība tās skatīšanos pārtraukt, lai aizbrauktu pēc velosomām, man nemaz nepatika. Bet filma - ļoti patika.
2010-07-29
comments powered by Disqus