Kazhes pierakstu burtnīca

Kad "The Darkness" parādījās pie populārās mūzikas apvāršņiem 21.gadsimta sākumā, diez vai kāds paredzēja šai grupai ilgu mūžu un vietu rokmūzikas panteonā. Nenoliegsim, ka šī tomēr lielā mērā bija vairāk parodijgrupa un nevis īsts rokmūzikas ansamblis - Džastins Hokinss un viņa pavadošais ansamblis gan savu tēlu, gan mūziku veidoja kā septiņdesmito gadu arena rock parodiju un droši vien viņi savā laikā bija labākā alternatīva cilvēkiem, kas bija noilgojušies pēc laikiem, kad koncertos varēja aplūkot Frediju Merkūriju visā godībā. Un, manuprāt, Hokinss būtu bijis ideālais aizstājējs Merkūrijam, kad Queen apvienojās, jo viņam ir daudz labāk piemērota balss "Queen" klasisko eposu izpildīšanai nekā daudzu nemīlētajam Polam Rodžersam. Un, kā jau varēja gaidīt - The Darkness patiešām izjuka pēc divu albumu ierakstīšanas, jo joks ir labs tikai tik ilgi, kamēr tas ir svaigs.
Bet šeit vēlos nedaudz padalīties savos iespaidos par The Darkness debija ierakstu "Permission to Land". Ieraksta galvenais grāvējs pelnīti bija lieliskā sviestoperroka dziesma "I believe in a thing called love", kas britu singlu topā sasniedza otro vietu. Arī "Love is only a feeling" tika topa pirmajā pieciniekā, un viss albums čārtos bija pat pirmajā vietā.
Jautājums ir tāds - kā "Permission to land" izklausās 7 gadus vēlāk, kad the joke has worn off, kad klausītāju vairs nevar pārsteigt nedz grupas ekscentriskais vizuālais tēls, nedz Hokinsa spējas spiegt. Un neticami, bet tas joprojām skan pietiekoši labi. Varbūt ne izcili, un varbūt ne tā, kā tās grupas, kurām The Darkness līdzinās, bet vienlaikus es spēju noticēt, ka vēl pēc gadiem 10-20 klausītājs vairs nespēs atšķirt "īstās" grupas no tādiem jokupēteriem kā The Darkness. Vai tas ir labi, tas, protams, ir cits jautājums. Bet vienlaikus - kas gan tur varētu būt slikts - ja parodija nav īpaši sliktāka par oriģinālu, kālab gan vajadzētu šo parodiju iemīt zemē? Manuprāt, nav vajadzības tā darīt.