Kazhes pierakstu burtnīca

Pirms pāris gadiem alternatīvās rokmūzikas leģenda Beks aizsāka kādu visai īpatnēju muzikālu projektu ar nosaukumu "Record Club". Stingri ņemot man vajadzētu šī cikla ierakstus aprakstīt ar "Record Club" izpildītāja vārda vietā, taču fakti ir tādi, ka šis tomēr ir Beka projekts un man gribētos, lai pārskatāmības pēc būtu atrodama saikne starp "Record Club" un pašu Beku.
Kāda ir šī pasākuma doma? Beks kopā ar bariņu draugu dodas studijā un ieraksta vienas dienas garumā kaveru kādam viņuprāt vērtīgam mūzikas albumam, kā teikt, iedzīvina to jaunās skaņās, reizēm pārvēršot dziesmas līdz nepazīšanai. "Songs of Leonard Cohen" ir otrais šī cikla ieraksts, un kopā ar Beku tajā piedalās Devenda Banhart, trīs MGMT dalībnieki, viens "Wolfmother" pārstāvis un vairāk man pavisam neko neizsakoši frukti.
Ja tu esi dzirdējis oriģinālo šī albuma versiju, sagatavojies, ka Beks un draugi tajā nav pārmērīgi precīzi piegājuši ieraksta atkārtošanai. Koena izpildījumā šīs dziesmas sastāvēja no visai rudimentāras ģitāras strinkšķināšanas, paša autora diezgan izteikti runājošā vokāla un pāris bekvokālistēm. Tikām Beka variantā instrumentu ir daudz vairāk, dziesmās iezogas sava deva fanka, triphopa un pat visai sešdesmitajiem gadiem līdzīgas psihodēlijas. Nezinu, vai Koena fani varētu būt sajūsmā par "Master Song" repa variantā, turklāt vēl astoņdesmito gadu repa - "Beastie Boys" manierē. Patiesībā gan nav nemaz slikti, bet dīvaini, protams, ir dzirdēt izsaucienus no kategorijas "this is a motherfucking master song". Bet tālab jau tas ir Beks, lai varētu tevi pārsteigt. Un uzreiz no pilnīgi pārveidotā "Master Song" nāk "Winter Lady", kas tiek izpildīta godīgā akustiskā manierē, varbūt ar vienīgi lielāku melodisko pusi nekā Koena variantā. Vispār jau īpatnēji ir klausīties šo ierakstu šādā veidā - Beks to padara par teju vai ballītes mūziku (inteliģentas ballītes, protams), kamēr Koens visu izpilda tik nopietni, tik liriski un patosaini. Koena gadījumā pat pacilājošākās dziesmas tāda kā "So long, Marianne", ir daudz lēnākas un skumjākas, kamēr Beks to pārvērš par kaut ko pilnīgi citu.
Ar ko Beka pieeja man patīk salīdzinoši ar citur dzirdētajiem variantiem, kad mūziķi ieraksta savu versiju par kādu veselu albumu - ka viņa variantā ieraksts ir stilistiski daudzveidīgs, un katra dziesma ieguvusi tādu skanējumu, kāda Bekam šķitusi pareizāka - nevis visai plaši pievienotajā stilā, kad, piemēram, "Dark Side of the Moon" viss ir ierakstīts regeja ritmos un dziesmas, kuras šādā stilā ne pēc kā neizklausās, ne pēc kā neizklausās. Šāda trūkuma te nav - ja "Teachers" Bekam šķiet esam pancīga dziesma, tad tā arī ir ierakstīta pancīgā manierē, kamēr "One of us cannot be wrong" izklausās kā nākusi no pavisam citas pasaules.
Jā, protams, šis ieraksts nevar būt labāks par oriģinālu. Jā, es joprojām labprātāk klausīšos to veco žīdu Koenu (ieraksta tapšanas laikā viņš, protams, vēl nebija vecs), kurš nemāk nedz spēlēt ģitāru, nedz dziedāt, bet toties māk savērpt tādu dzeju ar minimālistisku mūziku, ka... vajadzētu kādu labu salīdzinājumu. Bet arī Beka variācija ir pietiekami jautra un izklaidējoša.