Kazhes pierakstu burtnīca

Īsti nesaprotu, kā tas ir sanācis, ka joprojām neesmu izlasījis Ivlina Vo romānu "Atkal Braidshedā" - vajadzētu paņemt to oriģinālvalodā no bibliotēkas un pievarēt, it īpaši ņemot vērā to, ka Vo kā autors man ļoti patīk. Bet tagad vismaz esam noskatijušies filmu. Atšķirībā no "Grēcīgās miesas" ekranizācijas Stīvena Fraja izpildījumā, Džuliana Džerolda veidotā filma ir tiešām kvalitatīva un skatāma.
Filmas galvenais varonis ir jauns vīrietis vārdā Cārlzs Raiders, kas nāk no vidusšķiras aprindām un kas iestājies Oksfordā, tur uzreiz sadraudzējas ar aristokrātijas atvasti Sebastiānu Flaitu, kurš filmā neapšaubāmi tiek attēlots kā homoseksuāls, kamēr grāmatā viņa daba esot miglā tīta. Starp abiem vīriešiem izveidojas kaut kas pa vidu starp draudzību (no Cārlza puses) un mīlestību (no Sebastiāna puses). Taču šo attiecību idilli izjauc Sebastiāna māsas Džūlijas iesaistīšanās viņu attiecībās, veidojot visai tipisku mīlas trjistūri. Proti, Čārlzs iemīlas Džūlijā, tādējādi salaužot Sebastiāna sirdi un liekot viņam gremdēties alkoholismā. Piedevām visur vēl iesaistās Sebastiāna un Džulijas visai valdonīgā un katolicisma apsēstā māte (Emma Tompsone). Īsi sakot, filmas centrā ir tēmas - mīlestība, reliģija, pienākums. Bērni, kuru dzīves sagandējusi viņu māte, gribēdama tikai labu. Čārlzs, kurš visu laiku tomēr saglabā kaut kādu distanci, nebūdams viens no viņiem un no viņu aprindām.
Pie filmas plusiem varu pieskaitīt gan aktieru ansambli - līdzās Tompsonei šeit redzam Metjū Gūdu, Benu Višovu, Maiklu Gembonu; dialogus (protams, tas ir vairāk Vo un mazāk - filmas veidotāju nopelns), atmosfēru, noskaņu, tērpus. Es neietu tik tālu, lai teiktu, ka filma mani būtu aizgrābusi, sajūsminājusi, bet to bija interesanti skatīties un tās iespaidā grasos izlasīt arī grāmatu. Tātad - kaut kādu iespaidu uz mani filma ir atstājusi, un tas nemaz nav tik maz.