"Adama āboli" ir izteikti melna komēdija, kuras galvenais varonis ir nupat no cietuma iznācis visai ļauns neonacists, kuram pirms atgriešanās sabiedrībā jāpavada daži mēneši pie kāda mācītāja, kas vada tādu kā rehabilitācijas iestādi bijušajiem ieslodzītajiem. Mācītājs katram savam "padotajam" liek noteikt sev mērķi, ko sasniegt uzturēšanās pie viņa laikā, kas apliecinātu šī cilvēka pārtapšanu un attīrīšanos. Ņirgājoties par mācītāju, Ādams (tā sauc nacistu) piedāvā, ka viņš varētu uzcept ābolu pīrāgu. Mācītājam šī doma iepatīkas un viņš paziņo, ka Ādamam būs visas vasaras garumā jārūpējas par baznīcas pagalmā augušo ābeli un rudenī jāpagatavo pīrāgs. Un dīvainā kārtā maz pamazām Ādamam šis uzdevums no absurdas muļķības sāk kļūt svarīgāks. Protams, viss neiet gludi, Ādams visai slikti sadzīvo ar pārējiem diviem bijušajiem ieslodzītajiem, it īpaši - ar vīrieti no Saūda Arābijas, kura personīgā dzīves misija ir aplaupīt "Statoil" beznīntankus, jo viņam uz šo kompāniju ir īpašs zobs. Arī otrs Ādama biedrs - gaužām resns kādreizējs tenisa supertalants, kas vēlāk kļuvis par izvarotāju un zagli, nav tas cilvēks, ar kuru ikviens varētu labi sadzīvot. Vienīgais, kuram nav nekādu problēmu, ir pats mācītājs. Taču pēc laiciņa izrādās, ka viņam vienkārši ir tāds blokators smadzenēs ieslēdzies, ka viņš automātiski ignorē visu slikto un ļauno, un viņš nedz notikumo, nedz cilvēkos principā nespēj saskatīt neko sliktu.
Lai arī filmas "uzdevums" ir parādīt mums, kādā veidā Ādams kļūst par labu cilvēku, to nekādi nevar nosaukt par reliģiski tikumīgu filmu. Tā ir šaušalīgi melna, brīžiem - izteikti brutāla, bet visu laiku - ļoti asprātīga un gudra filma, tāda, kas nenolaižas līdz truliem un bezjēdzīgiem jociņiem. Patiesību sakot, neatceros pēdējā laikā redzējis daudz tik labu filmu kā šī, un attiecībā uz melnajām komēdijām - droši vien pēdejā filma, kas uz mani atstāja līdzīgu iespaidu, bija "In Bruges". Jā, ja tev nepatīk skatīties filmas ar subtitriem, šī varētu nebūtu filma tev, bet tā ir tiešām lieliska komēdija.