Kazhes pierakstu burtnīca

Piektdienas rītā patīkamā kārtā nebija jādodas uz darbu, tālab varējām nesteidzīgā gaitā pabeigt kravāšanos, slēpņu saraksta gatavošanu un citus obligātos pienākumus. Aizgāju pie vecākiem, lai tur uz nedēļu atstātu Čipi un pie reizes izdrukāt mūsu lidmašīnas biļetes. Nevēloties Oslo scenārija ar nepareizā paskata biļetēm atkārtojumu, šoreiz biju vērīgāks un sekoju tam, lai biļetes izskatītos pienācīgi. Pie reizes tētis man piedāvaja no viņa uz šo nedēļu aizņemties mazo laptopu, kuram pēc idejas vajadzētu ietilpt arī mūsu rokas bagāžā, šo iespēju izmantoju.

Nedaudz pāri vienpadsmitiem ieradās Lienīte, Helēna un Normunds. Uz Angliju gan no šiem trim devās tikai Lienīte, kamēr pārējie veidoja pavadošo grupu, plus – nodrošināja mūs ar transportu uz lidostu. Jā, varbūt kādam mūsu braucēju sastāvs varētu šķist dīvains – ceļojumos trijatā ļaudis tomēr dodas diezgan reti, jo tas mēdz nebūt gan finansiāli izdevīgi, gan vispār ir kaut kā... nepareizi. Bet kāda gan mums daļa gar to, kā ceļo “vairums”? Ja “vairums” brauc uz Turciju organizētos braucienos ar gidu, tas taču nenozīmē, ka arī mēs savādāk braukt nevaram? Un kas par to, ka es Lienīti, kas ir Lienes kolēģe darbā, iepriekš biju redzējis uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas reizes?

Tātad, aizbraucām uz lidostu. Patīkamā kārtā šausmīgā rinda, ko redzējām pie ieejas, bija uz kādu no Easyjet lidojumiem, kamēr man bagāžas iečekošanai uz mūsu lidojumu priekšā bija tikai viens cilvēks. Somu un kabatu saturu pārbaudi arī izgājām veiksmīgi, bet pirms iekāpšanas lidošanā gan sanāca panervozēt. Proti, viens no Ryanair politikas stūrakmeņiem slēpjas ierobežojumā, ka lidmašīna salonā drīkst ienest tikai vienu rokasbagāžas vienību, kurai jāatbilst stingriem izmēra ierobežojumiem, proti, soma nedrīkst pārsniegt 55x40x20 centimetrus. Kamēr ar pirmajām divām dimensijām viss būtu kārtībā, ar trešo manai somai ir problēmas – piepildītā veidā tās biezums ir nekādi ne mazāks par 30 centimetriem, un pie labākās gribas šo somu nav iespējams iestūķēt Ryanair īpašajā etalonā, kur tiek pārbaudīta somas atbilstība. Līdz šim man ne reizes nebija gadījies, ka kāds būtu par šīs somas dimensijām žēlojies, un jāsaka – tā ir ceļojusi jau diezgan daudz, bet šoreiz satraukumam bija nopietns pamats – pārbaudītas uz izmēra atbilstību tika gandrīz visas puslīdz lielāka izmēra somas. Iestājāmies rindas galā un cerējām, ka kontrolētāju modrība uz beigām būs mazāka. Es ari necentos sev pievērst lieku uzmanību, biju somu iešāvis padusē un turēju to tā, it kā tā būtu vien sīka rokas somiņa. Un patiešām – atkal jau tikām cauri sveikā, somas izmērs nevienam aizdomas neradīja, un sekmīgi nokļuvām lidmašīnā.

Ko varēja novērot gan, gaidot mūsu reisu, gan pašā lidmašīnā – ka mūsu trijotne šajā reisā bija tādi kā baltie zvirbuļi vai strīpainās vārnas – dīvaiņi, izlecēji no kopējā fona. Kopumā reisā Rīga-Bristole (un vēl vairāk – Bristole-Rīga) dominēja divu kategoriju “ceļotāji” - Anglijas latvieši, kas atgriezās no brīvdienām dzimtenē, un angļu atpūtnieki, kas atgriezās no dzīrošanas Latvijas galvaspilsētā. Cilvēkus, kas izskatītos pēc latviešu tūristiem, praktiski nemanījām. Šī būtu īstā vieta, lai es sniegtu izvērstu savu politisko viedokļu skaidrojumu un aģitētu lasītājus balsot par Pēdējo partiju, bet to nedarīšu. Kā teicis klasiķis (Reinis Kaudzīte): “Dari pats, spried pats, un lai tevi nebiedē citu spriedums.”

Lidojums iztika bez piedzīvojumiem – neviens zāli smēķējošs blakussēdētājs ar mani sarunu neuzsāka, nebija smagi piedzērušos trokšņotāju, izpalika gaisa bedres, pilota joku no kategorijas “The wings are not on fire” un nosēšanās uz ūdens. Vienīgi Liene pirmo reizi mūžā izmantoja lidmašīnas tualeti, turklāt tieši tajā laikā, kad turpat vēlējās nokļūt arī viens no pilotiem.

Bristol International Airport, jāatzīst, nav nekas grandiozs – tipiska provinces lidosta ar dažiem veikaliem un pāris lētajām aviokompānijām. No glamūra – ne vēsts. Toties lidostā darbojas vairāki automašīnu īres kantori, vienā no kuriem mašīna bija sarunāta arī mums. Tā kā man par reklāmu neviens nemaksā (diemžēl), tad vārdos uzņēmumus neminēšu, pat Lienes brūno dziru vārdā nesaukšu. Ne uzreiz atradām mums vajadzīgo kantori, tur savukārt mūs pārliecināja ņemt nedaudz dārgāko pilno apdrošināšanu bez pašriska (labs lēmums!), piereģistrēja visus trīs kā potenciālos autovadītājus, un varējām doties uz savu auto. Tas bija japāņu ražojuma, sidrabotā krāsā, ne pārāk izteiksmīga paskata un diezgan neliela izmēra automobilis, kas pilnībā atbilda mūsu prasībām un vajadzībām un šīs septiņas dienas mums nokalpoja godam.

Jau pašā brauciena sākumā notika mūsu lomu sadale. Lienīte šajā braucienā bija šoferis un galvenais atbildīgais par finansu jautājumiem (grāmatvede taču!). Liene – fotogrāfs un pārtikas maisa turētājs, bet es – navigators un komunikācijas virsnieks. Pirmās minūtes automašīnā bija diezgan biedējošas – kustība pa kreiso pusi sākotnēji šķita neizprotama ne vien Lienītei kā vadītājai, bet arī mums kā pasažieriem. Sākumā izmetām pāris lokus pa autostāvvietu, bet īstie piedzīvojumi sākās uz ceļa.

Patiesībā gan nemaz tik traki šie piedzīvojumi nebija – pa pretējā virziena joslām nepabraukājām, vienīgi nepatīkams pārsteigums mūs sagaidīja kad pēkšņi mūsu priekšā beidzās ceļš. Jā, ņēma un beidzās. Tu kā normāls cilvēks brauc pa savu joslu, neko ļaunu nedomādams, un te – josla beidzas un tu tālāk netiec, jo pretī brauc mašīnas. Un tu nevari saprast – vai nu tu esi palaidis garām kaut kādu zīmi un iebraucis vienvirziena ceļā, vai arī Anglijā ir pilnīgi citādi noteikumi nekā citur civilizētajā pasaulē. Vēlāk atklājās, ka nebijām ievērojuši to ceļazīmi, kas vēsta, ka tev būs jādod ceļš pretimbraucošām mašīnām, un šādu zīmju Anglijas ceļos ir ļoti daudz. Proti, tur ir pavisam normāla prakse, ka ceļš lielākajā savā daļā ir pārāk šaurs, lai mašīnas uz tā varētu izmainīties, un tālab autovadītājiem pašiem ir jārisina jautājums ar tikšanu vienam otram garām. Protams, uz M vai A klases šosejām tu šādu joku neredzēsi, bet mazākas nozīmes ceļos tā ir ierasta parādība. Kad sapratām, ka mums tikai jāsagaida pretī braucošās plūsmas beigas, un tad varēsim braukt paši, kustība varēja atsākties.

Pirmā pilsēta, kurā piestājām, bija Portishead. Mazpilsētai (pēc Anglijas standartiem) ar 20000 iedzīvotājiem tā var lepoties ar lielu atpazīstamību, lai arī pilsētā nav īpaši daudz vērā ņemamu apskates objektu. Te pie vainas gan nav pati pilsēta, bet tāda paša nosaukuma triphopa grupa, kuras visi trīs studijas albumi Lielbritānijas čārtos tikuši līdz otrajai vietai un kurai arī Latvijā (cik zinu) netrūkst līdzjutēju. Pati pilsētiņa ir simpātiska, mēs tajā diezgan labi izstaigājāmies, aizgājām arī līdz vienam slēpnim, kurš gan izrādījās izdemolēts (bet daļēji atrodams), iepirkām pārtiku un turpinājām kursu rietumu virzienā.

Nākamā pieturvieta mums bija paredzēta vēl vienā mazpilsētā – Clevedon, bet pa ceļam piestājām kādā uzkalniņā, kur atradām vēl vienu “kasti”. No apraksta biju gaidījis, ka šajā vietā būs kas vērā ņemams (ja jau tur ved pastaigu taka), bet vēlāk izrādijās, ka Anglijā pastaigu takas parasti liecina nevis par apskates objektiem, bet gan par likumu ievērošanu. Proti, Anglijā un Skotijā ļoti svarīga ir tāda lieta kā “right of way” jeb tiesības cilvēkiem šķērsot privātīpašumus. Ja kas – atbilstoši tam, ko var izlasīt angļu resursos, par privātīpašuma robežu šķērsošanu vietās, kur tas nav atļauts, nekas lielāks par administratīvu sodu nevar draudēt (ja nevar pierādīt to, ka esi nodarījis īpašumam kādu kaitējumu). Kaste gan bija noslēpta visai muļķīgi, bet vismaz izlocījām kājas.

Pēc šīs pastaigas nākamo reizi piestājām jau Klevedonā. Tā ir līdzīga izmēra pilsētiņa kā Portishead, taču tā var lepoties ar labākiem skatiem uz jūru, interesantu molu un vairākiem citiem apskates objektiem. Mēs pilsētiņu apskatījām daļēji no mašīnas, daļēji pastaigājoties, bet katrā ziņā tā mums patika.

Tā kā pamazām nāca vakars, virzījāmies pamazām uz mūsu pirmās naktsmītnes vietu. Tai bija jābūt kādā ceļmalas traktierī netālu no Bridgwater. Lienītes ceļu navigācijas ierīcē norādījām vajadzīgo adresi, bet ieradušies noteiktajā vietā, nekādas norādes uz naktsmītnes vietu neatradām. Arī telefoniski mums neviens neatbildēja, un varēja jau padomāt, ka būsim iekūlušies ķezā. Taču izrādījās, ka ar tādu pašu adresi, bet citu pasta indeksu bija vēl pāris vietas Bridgwater tuvumā, tālab iebakstījām otrā aparātā šoreiz pavisam pareizo adresi, un devāmies meklēt mūsu traktieri. Pa ceļam piestājām pie kādas svētas akas (kur bija slēpnis), un pēc tās apmeklējuma nez kāpēc ierīce mūs aizveda nepareizajā virzienā. Nedaudz vēl pabakstījāmies, un atkal braucām tālāk. Jāpiezīmē, ka uz mūsu naktsmītnes vietu veda visai baisi ceļi – šaurum šauri un biezu necaurredzamu krūmāju ieskauti, tādi, kādus Latvijā neredzēsi. Un vispār izskatījās, ka ceļa galā nekādas naktsmītnes nebūs – tikai lauki un govis vien. Tomēr nē – neilgi pirms vajadzīgajām koordinātēm sākās pirmās mājas, un arī traktieris bija savā vietā.

Istabiņa mums bija diezgan vienkārša (un pēc Anglijas standartiem – ļoti lēta), bet kopumā pavisam laba. Tā kā bijām veikalā iepirkuši pietiekami pārtikas, izlēmām nekādas nopietnas vakariņas neēst, bet pārtikt no Portisheadā sagādātās maizes, siera un gaļas, un šādi lielākoties ieturējāmies arī nākamajās mūsu ceļojuma dienās. Diemžēl neizdevās traktierī tikt pie Interneta (šajā ciemā tas regulāri mēdzot pazust), aprunājos mazliet ar traktiernieci, apskatīju pie sienas izliktas fotogrāfijas ar ciema vēstures ainām, un savlaicīgi gājām gulēt, lai no rīta agri celtos uz brokastīm un postos tālāk Cornwall virzienā.