Kazhes pierakstu burtnīca

Rīts sākās ar tradicionālām angļu brokastīm, lai gan tajā rītā mēs vēl nezinājām, ka tās mūsu braucienā būs īpaši tradicionālas. Brokastu telpā ieradāmies 7:40 jeb desmit minūtes pēc oficiālā brokastu sākuma. Nekādu cilvēku pieplūdumu gan neredzēja un izskatījās, ka bijām pamodušies vēl pirms mūsu traktiera personāla. Tomēr pēc neilga laiciņa parādījās visai spēcigas miesasbūves vīrietis ar tetovētām rokām tērpies krekliņā ar Anglijas ģērboni. Nebija grūti noteikt, ka iepriekšējo vakaru viņš bija pavadījis jautri, bet gaidāmajā dienā viņa plānos noteikti ietilpa futbola skatīšanās. Kas gan tas būtu par angli, kas sestdienas vakarā neskatitos futbolu, nedzertu daudz alus un nemēģinātu sadot pa seju pretinieku līdzjutējiem? Uz jautājumu, vai mēs vēlamies “traditional English breakfast” un vai mēs ēdīsim “black pudding”, atbildējām apstiprinoši.

Vispirms ieturējāmies ar graudu pārslām un grauzdētam maizītēm ar sviestu, bet tad nāca šķīvji ar ēdienu – bekonu, cīsiņu, ceptu olu, apceptiem tomātiem, pupiņām un asinsdesu. Saņēmām atvainošanos, ka sēņu diemžēl neesot (man pat prātā nebija ienācis, ka angļiem sēnes arī ir obligāta brokastu sastāvdaļa). Lienei pavisam negāja pie sirds asinsdesa, es tikām sev raksturīgā stilā apēdu visu un arī Lienes porcijas pārpalikumus. Un tad mēs sākām gaidīt melno pudiņu, kas nenāca un nenāca. Nepārspīlēšu, ka nosēdējām pie galda veselu stundu, bet no pudiņa kā nebija vēsts, tā nebija. Liene jau izteica pilnīgi absurdu domu, ka angļi par melno pudiņu saucot asinsdesu, bet šādu variantu es atmetu kā pilnīgi neiespējamu. Kā gan kāds varētu desu saukt par pudiņu? Gribējām vienā brīdī jau vaicāt, kad tad beidzot tas pudiņš nāks, bet sakautrējāmies un aizgājām, to tā arī nenobaudījuši. Nevienā no turpmākajām naktsmītnēm mums melno pudiņu vairs nepiedāvāja, un tā mēs arī atgriezāmies Latvijā, nenobaudījuši šo tik ļoti tradicionālo angļu ēdienu. Vai arī tā mēs tikai domājām – jo jau Rīgā apskatījāmies Internetā un pārliecinājāmies, ka melnais pudiņš tomēr ir asinsdesa. Jau ar savu ilgo sēdēšanu mēs noteikti izpelnījāmies idiotu statusu, bet ko gan par mums padomātu, ja mēs pajautātu traktierniekam, kad tad mums beidzot atnesīs pudiņu, un sanemtu preti atbildi: “You already ate it an hour ago!”

Kad beidzot bijām atmetuši ar roku pudiņa gaidīšanai, izčekojāmies no traktiera un sēdāmies automašīnā, lai turpinātu mūsu ceļojumu. Tā kā visai ātri izrādījās, ka bijām aizmirsuši nobildēt mūsu naktsmītni, griezām auto riņķī, kas deva iespēju arī Lienei un man pasēdet pie mūsu transporta līdzekļa stūres – Liene aizbrauca atpakaļ līdz traktierim, bet es – no traktiera līdz vietai, kur bijām griezušies riņķī. Īsā un satiksmes ziņā mierīgā posmā nekādas īpašas emocijas par braukšanu pa nepareizo ceļa pusi neradās, bet kopumā brauciena laikā radās sajūta, ka angļu sistēma ne par mata tiesu nav sliktāka par mūsējo un ka pie tās nemaz nevarētu būt tik grūti pierast.

Pirmais miests, kurā piestājām, saucās Stogursey. Atšķirībā no pirmās dienas Portishead un Clevedon, sīs patiešām bija īsts miests un nevis maza pilsētiņa. Viens centrālais laukums (bez kāda baigākā skata), baznīca tam blakus, pāris veikaliņu un pils kaut kur netālu – lūk, arī viss, kas Stogursejā atrodams. Taču šeit mums palaimējās – bijām izkāpuši izlocīt kājas un apskatīt, ko nu šāds mazs miestiņš varēja mums piedāvāt, kad pēkšņi ieraudzījām suņus. Tu teiksi – liela muiža, kurš gan Anglijā nav redzējis suņus, tur taču suņiem izrāda vairāk goda kā bērniem! Bet es teikšu – neko tu nejēdz! Kad tev maza ciemata centrā pretī nesas pieci jātnieki un četrdesmit medību suņi, tu esi vienkārši apstulbis, pārsteigts un sajūsmināts. Viņi visi luncina savas garās astes un ir izkāruši mēles un izskatās tik amizanti, ka tev trūkst vārdu, lai raksturotu šo skatu. Minūte, ko mēs redzējām šo procesiju, būs viena no tām šajā ceļojumā, kas man paliks visspilgtākajās atmiņās.

Šajā rītā un arī turpmākajās dienās cik vien varējām, vairījāmies no braukšanas pa lieliem un ātriem ceļiem. Daudz vairāk mūs pievilka lauku celiņi, kuros satiksme ir lēnāka, līkumu – vairāk, un no kuriem tu arī labāk redzi to, kāda tad īsti izskatās tā valsts, pa kuru tu brauc. Tieši pa šādiem ceļiem mēs nokļuvām kārtējā mūsu brauciena pieturvietā – vēl vienā piekrastes pilsētiņā ar skanīgu nosaukumu Watchet.

Kad bijām novietojuši auto maksas stāvvietā, vispirms devāmies apskatīt dzelzceļa staciju. Un ne bez iemesla – cauri Watchet iet viena no interesantākajām Anglijas dzelzceļa līnijām – Rietumsomersetas dzelzceļš, pa kuru virzās tvaika lokomotīvju vilkti vilcieni, proti, kaut kas ļoti līdzīgs tam, kādus vilcienus varēja redzēt Anglijas laukos jau 19.gadsimta vidū. Ja kas, šobrīd pašmāju Gulbenes-Alūksnes mazbānītis brauc ar dīzeļa lokomotīvi, kas tik autentiskas sajūtas kā tvaika lokomotīve radīt nespēj. Vispār Anglijā ir diezgan daudz retro dzelzceļa līniju, kas pamatā domātas tūrismam vai arī vēsturiskā mantojuma saglabāšanai – tikai šaursliežu līniju vien ir vesela čupa. Vienlaikus – netrūkst ari šajā zemē slēgtu kādreiz funkcionējušu līniju, pamestu milzīgu dzelzceļa tiltu un skumju, vientuļu uzbērumu. Un arī tur, gluži kā pie mums, ir daudz cilvēku, kas pārdzīvo par slēgtajām līnijām.

Taču Watchet piedāvā vairāk nekā tikai savu dzelzceļa staciju – pilsētiņā ir tūkstoš gadus veca osta, daudz senatnīgas apbūves, plus vēl Vočetas iedzīvotāji lepojas ar to, ka viņu pilsētiņā slavenais dzejnieks Kolridžs uzrakstījis savu poēmu “The rime of the ancient mariner”, ko uzskata par vienu no britu romantisma ievadpunktiem. Attiecībā uz modernākiem laikiem – slavenākais mūsdienu Vočetas iedzīvotājs ir futbolists Saimons Laionss, kas dažus gadus bijis rezervists kādā no zemāko profesionālo Anglijas līgu klubiem. Gribētos piebilst – visai apšaubāma kalibra slavenība.

Mūsu apmeklējums šajā pilsētiņā atmiņā paliks ar to, ka bēguma dēļ ūdens jūrā bija atkāpies tik tālu, ka Vočetas ostā noparkotās jahtas nevarēja izbraukt jūrā, laivas daudzviet vienkārši stāvēja dubļos, apkārt moliem, kas iežogo ostu, vispār nebija ūdens, kas ostai piešķīra sirreālu skatu. Netālu no Vočetas mazliet apskatījām Dunster castle – visai iespaidīgu pili, kur gan iekšā negājām un tālāk par maksas autostāvvietu netikām, jo mums pilnībā pietika ar apskatīšanos uz to pa gabalu.

Pēc Vočetas nākamā pieturvieta mums bija Minehead – kārtējā piekrastes pilsētiņa, kur mūsu pamatmērķis bija atrast bezmaksas Internetu, lai pārrakstītu no datora uz papīra Lienītes sagatavato maršrutu vienai no nākamajām dienām. Šādā nolūkā iegriezāmies kādā kafejnīcā, kur mums par lielu vilšanos atvērtu bezvadu tīklu nebija. Nekas, vismaz tieši pie mūsu auto tāds atradās, un savu uzdevumu izpildījām. Mainhedas centrs nekādas īpašas emocijas manī neizraisīja, atmiņā palikusi vienīgi karalienes Annas statuja, un tā pati – ar to, ka karaliene tur, manuprāt, izskatās pēc biedējoša zombija. Ja kas – Mainheda varētu būt svētceļojumu mērķis zinātniskās fantastikas cienītājiem, jo tieši šeit dzimis viens no sci-fi lielās trijotnes – Artūrs C. Klārks.

Aiz Mainhedas sākās mūsu šīs dienas galvenais apskates objekts – Eksmūras dabas parks. Šajā milzīgajā teritorijā ir visai maz iedzīvotāju un ceļu, toties ir daudz visdažādākās floras (un gan jau arī – faunas). Izbraucām pa šo parku tuvu Celtic sea piekrastei, apskatījām šādas tādas vietiņas, kurp mūs aizveda slēpņi, izbraucām pa kādu visai romantisku maksas ceļu, kurš dažviet bija tik šaurs, ka nebija skaidrs, kā pa to vispār iespējams braukt, bet spilgtākā atmiņa no šī parka saistās ar vēl kādu “kastīšu” vietu – Porlock Weir. Porlokā ir visai īpatnēja paaugstināta akmens pludmale, kura radusies, kad pirms 10000 gadu kūstošie ledāji par veselām piecām jūdzēm samazināja mūsdienu Anglijas teritoriju šajā apvidū. Atkal jau bēguma dēļ mūsu apmeklējuma laikā jūra bija zemāka nekā normāli, bet pludmale šeit tiešām ir iespaidīga, un arī daudzus gadsimtus senās kotedžas tālu neatpaliek. Kamēr mēs tur uzturējāmies, pamazām uznāca lietus, un pēc tam, kad bijām nomērījuši pludmales platumu, lai varētu iereģistrēt Earthcache, uz Porlock Weir tradicionālo slēpni devos viens pats, kamēr Liene un Lienīte jau gāja uz mašīnu. Šajā pludmalē guvām arī apliecinājumu tam, ka īsti veči dzer tikai uz špalām – vai ja ne gluži tam, tad vismaz tam, ka pludmalē akmeņu kaudzē arī var celt telti un nakšņot, vismaz kāds tā tur bija izdarījis. Lai gan – ieraugot telts īpašnieku – milzīgu bifeļveida tipu – varēja ari pabrīnīties, kālab viņš kā mīkstais nakšņo plumalē, nevis, piemēram, uz klints pārkares.

Izbraukuši no parka, pamazām sākām meklēt vietu naktsmājām. Tā kā nekas iepriekš sarunāts nebija, braucām uz izjūtām, kā to darījām arī vairākas sekojošās dienas. Patiesībā – tas nebija tik viegls uzdevums, jo atrast istabiņu trim cilvēkiem ir visai piņķerīgs pasākums. Beigu beigās nokļuvām ciematā, kas saucas Braunton, kuru uzskata par Anglijas lielāko ciematu (ar vairāk kā 7000 iedzīvotāju). Tur mēs vispirms neveiksmīgi izķemmējām centru, neatrodot nevienu B&B, kas būtu vaļā – vietējie šo vakaru neapšaubāmi veltīja futbola skatīšanai, līdz ar to visur viss bija ciet (vai arī aizņemts), līdz beidzot mums uzsmaidīja laime. Kādu naktsmītni Brauntonas nomalē piedāvāja mūsu navigācijas iekārta. Piezvanu tur pie durvīm, beidzot kāds ir mājās. Durvis atver vecāka sieviete, taču mani viņa apbēdina, ka istabas viņa nu jau kādu laiku vairs neizdodot, bet mēs varot pamēģināt iegriezties pie Beningas kundzes četras mājas tālāk. Tā arī darām. Pati Beningas kundze gan nav mājās, taču sastopu pie mājas rosāmies viņas meitu, meiteni, kura man nez kāpēc atsauca prātā meiteni no filmas “Three and out”.

Viņa mums pavēstīja, ka pati ar B&B līdz šim nav bijusi saistīta, bet vecākus sazvanīt neizdodoties, tālab viņa mēģināšot pati noskaidrot, vai ir brīvas istabas. Atbilstoši vecāku žurnālam – jā, mums ir iespēja palikt istabā ar vienu divguļamo gultu un vienu saliekamo gultu. Neiebilstam – mums vajag naktsmītni, bet lietainā laikā doma par telts izmantošanu nešķiet laba. Mums izrāda istabu – esam par to sajūsmā, it īpaši par glauno vannu (kuru es gan netiku ieraudzījis). Bet te nāk slikta ziņa – esam jau izkravājuši daļu mantu, kad meitenei beidzot izdevies sazvanīt tēvu, kas pavēsta, ka “mūsu” istaba šai naktij jau ir aizņemta. Labi vismaz, ka ir vēl otra istaba – tāda, kurā gan paredzēts gulēt tikai diviem cilvēkiem, taču mums izdodas sarunāt, ka trešais (es) gulēs uz piepūšamā matrača uz grīdas. Labāk tā, nekā nekā. Kad viss sarunāts, dodamies uz ciemata centru vakariņās.

Izvēlētā ēstuve izrādās diezgan pamatīgs fiasko. No ārpuses tā izskatās puslīdz normāli, bet iekšā izrādās, ka tā ir drīzāk klasificējama kā ieskrietuve, nevis kā normāls ēstūzis. Un mūsu ēdiens ir ne tikai trekns un neveselīgs, bet arī diezgan negaršīgs. Manis paņemtais angļiem visai raksturīgais galas pīrāgs garšo baisi sintētiski, un tam klāt nākošie kartupeļu cietes frī arī nav ne par mata tiesu labāki. Plus vēl pie blakus galdiņa apsēžas grupiņa biedējoši tuklu angļu meiteņu, kas liek domāt ne tikai par to, ka Anglijā ir nopietna liekā svara problēma, bet arī to – ka labāk šādu pārtiku tomēr neēst. Izņēmuma kārtā šoreiz es pat nemēģinu apēst Lienes porcijas atlikumu – jau sava ēdiena apēšana man sagādā piepūli, bet par baudu te runāt būtu nevietā. Tad jau labāk ēst veikalā iepirktu sieru un burkānus, nevis kaut ko šādu.

Jau pie mūsu naktsmītnes pa tumsu dodamies paņemt vienu slēpni (mēs ar Lieni, kamēr Lienīte jau devusies guļas virzienā), kas veido trīsdesmito daļu no pastaigu loka apkārt Brauntonai. Mūs pamatīgi nobiedē mašīna, kas izbrauc no gājēju celiņa, bet es jau esmu izlēmis nākamajā rītā celties piecos un izskriet kādu daļu no šīs slēpņu sērijas. Tālab pēc slēpņa atrašanas naski dodamies gulēt.