Kazhes pierakstu burtnīca

No rīta pēc kārtējām sātīgajām brokastīm devāmies nedaudz apskatīt pašu Wadebridge. Tā ir pilsētiņa upes Camel krastos, kura izveidojusies apkārt senam tiltam, sauktam par Tiltu uz vilnas. Atbilstoši leģendai, Wadebridge vecā tilta pamatos esot vilnas maisi, lai gan par ticamāku tiek pieņemts variants, ka tilta celtniecību finansējuši, pārdodot vilnu. Kā lai arī nebūtu, mēs pavadījām uz šī tilta kādas desmit minūtes, grābstoties gar elektrības stabiem, meklējot nano izmēra konteineri, kuru beigās Liene veiksmīgi atrada.

Tāpat Wadebridge apskatījām veco pilsētas dzelzceļa staciju, kas pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados pārtapa par muzeju, kad tika slēgta vietējā dzelzceļa līnija – tagadējais pastaigu/velo maršruts Camel trail. Pabijām arī uz vēl viena pilsētas tilta – the Challenge bridge, kas ir kājnieku tilts, kas tika uzcelts kāda televīzijas šova vajadzībām.

Pavadījuši kādu laiku pilsētiņā, devāmies tālāk pa mūsu maršrutu. Piestājām kādā vietā klintīs netālu no pludmales, un Liene pavēstīja, ka mums tur obligāti vajag nopeldēties. Jau iepriekšējā dienā viņa bija aģitējusi par peldēšanos, taču nebijām peldvietā piestājuši, jo tur bija pārāk daudz cilvēku un ūdenī tāpat gāja tikai sērfotāji “hidrās”. Šoreiz tomēr vismaz sākotnēji apsvērām domu nopeldēties – vispār bija domāts, ka peldēsimies pašā Kornvolas galā – vai nu vietā, kas saucas Land`s end vai Lizard Point, taču labi vien bija, ka uz to nepaļāvāmies, jo abas minētās vietas izrādijās peldēšanai pilnīgi nepiemērotas.

Kad gājām lejā no klints uz pludmali, ievērojām, ka mūsu ceļš pēdejos metrus (vertikālos) bija noklāts ar kaut kādu dīvainu melnu masu. Kā izrādījās – tie bija gliemeži, kas mīt uz klints un kas laikā, kad jūrā nav tik spēcīgs bēgums kā mūsu ierašanās laikā, atrodas ūdenī. Bet šajā laikā ūdens līmenis bija par vairākiem metriem zemāks kā normāli, līdz ar to šos gliemežus varēja redzēt.

Izgājuši krastā, tik ļoti pārliecināti, ka mēs patiešām peldēsimies, vairs nebijām. Gaiss nebija īpaši silts, un ūdens – vēl jo vairāk nē. Tālab Lienīte pavēstīja, ka viņa noteikti paliks krastā. Liene un es tomēr izlēmām vismaz kārtības (statistikas) labad ūdenī ielikties. Ar pamatīgu skrējienu metāmies ūdenī, viļņi mūs mētāja kā sērkociņus (ne velti pārsimts metrus tālāk bija kārtējā sērfotāju kolonija), bet patiesībā – nemaz tik auksti nebija, Latvijā droši vien esam peldējušies arī vēsākā ūdenī. Vienīgi ūdens sāļums tur ir nesalīdzināms ar to, kas ir mūsu jūrā.

Pēc peldes vēl kādu laiciņu pavadījām, pētot piekrasti, paložņājot pa alām, ieejas kurās bija atsedzis paisums, kamēr Liene bildēja dažādos gliemežu veidojumus.

Nākamajā mūsu pieturvietā – St.Agnes ciematā – nonācām tādēļ, ka šo vietu bijām redzējuši atklātnītēs (jau ceļojuma laikā, nevis iepriekš). Šī ciemata populārākie apskates objekti ir seni alvas raktuvju skursteņi, jo šis apvidus savulaik ir bijis rūpnieciski ļoti plaši izmantots. Tagad skursteņi ir apauguši ar dažādu veģetāciju un nekādu rūpniecisku funkciju tiem sen vairs nav. Pie viena no šiem skursteņiem piegājām pavisam tuvu klāt, vairākus citus redzējām no attāluma. Kamēr Lienīte aizgāja iedzert kafiju, mēs uzkāpām vēl vienā uzkalnā, lai atrastu kārtējo slēpni.

Tāpat slēpņi mūs aizveda uz nākamo vietu – Pendeen Lighthouse – vienu no Kornvolas bākām. Tur mēs nedaudz pārkāpām kādus noteikumus attiecībā uz to, kur drīkst un kur nedrīkst iet, ielavoties vietējā muzeja teritorijā, un pie reizes paņēmām divas “kastes”. Ar vienu no tām pārliecinājāmies, ka angļu izpratne par slēpņu grūtību ievērojami atšķiras no tās, kāda tā ir latviešiem – slēpnis ar terrain 4 izrādījās izvietots tā, ka to bez sevišķiem draudiem savai veselībai varētu paņemt pirmsskolas vecuma bērns.

Ātri apskatījām mazpilsētu St.Just – vistālāk rietumos Anglijas “mainland” izvietoto pilsētu, kuras centrālais apskates objekts ir liels pulkstenis ar tā apakšā izvietotām plāksnēm, pieminot abos pasaules karos kritušos pilsētas iedzīvotājus. Nekā īpaši cita, ko redzēt, šajā pilsētā gan nav, bet vismaz slēpni pie pulksteņa mēs atradām.

No St.Just bija vairs tikai nedaudz kilometru līdz vietai, ko varēja oficiāli saukt par mūsu ceļojuma pusceļu – ciematu ar skanīgu nosaukumu Land`s end, kas ir tālākā vieta Anglijas rietumos. Šajā vietā mūsu kustībai pa Cornwall bija lemts sākt atpakaļceļu uz austrumiem. Diemžēl Land`s end kā tāda īsti neattaisno savu skaļo reputāciju – mūsdienās šī vieta ir diezgan nesimpātisks uz tūristiem orientēts ciemats, kur uz katras ēkas rakstīts, ka tā esot “first and last in England” tāda vai cita veida iestāde, kur ir atbaidoša paskata 4D kinoteātris un citi objekti, kādus es vismaz zemes galā labprātāk nebūtu sastapis. Plus vēl līdz pašam zemes galam nemaz nokļūt nevar, jo teritorija apkārt klintij ir norobežota, manuprāt, pārāk stingri. Taču vismaz formāli var teikt, ka zemes galā esam pabijuši. Vēl šajā vietā man sanāca neliels konflikts ar maksas autostāvvietas biļešu automātu, kurš spītīgi atteicās ņemt pretī manas 1 mārciņas monētas. Beigās tas tomēr padevās, pierādot, ka es esmu ietiepīgāks par elektronisku ierīci.

Pēc šī punkta apskates sākām jau pamazām meklēt vietu nakšņošanai. Tā kā šī bija mūsu ceļojuma saulainākā diena, izlēmām, ka vajadzētu beidzot likt lietā līdzpaņemto telti un palikt kempingā. Anglijā diemžēl nav atļauts “wild camping”, proti, sliet telti, kur pagadās, taču kempingu Kornvolā ir daudz, un tajos vismaz, atšķirībā no B&B, parasti brīvas vietas ir. Bijām jau piestājuši vienā ļoti simpātiska paskata kempingā, es iegāju iekšā vienoties par cenu, gribēju jau maksāt, kad saņēmu ziņu no auto, ka vēl esot tomēr pārāk agrs un ka mēs varam vēl kādu gabaliņu nobraukt. Lai tā būtu. Nākamais atrastais kempings gan izrādījās slēgts un izmiris, un pamazām Lienīte sāka bažīties par to, vai viņas pieņemtais lēmums nepalikt pirmajā kempingā nebūs bijis pārsteidzīgs. Tomēr pēc kāda laiciņa atradām vēl vienu atvērtu un arī – pietiekami normālu – kempingu, kur par (pēc Anglijas standartiem) ne pārāk bargu naudu uzslējām savu telti. Interesanti, ka kempinga saimniece man uz jautājumu, vai viņiem ir brīvas teltsvietas, atbildēja ar pretjautājumu: “Is it a small tent?” Vēlāk sapratām, ka šim jautājumam bija nopietns pamats – telšu pilsētiņā bija vairākas milzīgas teltis – ar pamattelpu un četrām guļamistabām, attiecībā pret tādām droši vien tarifs ir cits, un arī kurā katrā placītī šādai teltij nepietiks vietas. Diezgan ilgi nevarēju aizmigt, jo apkārt trokšņoja bērni, un vispār, protams, nekāda super gulēšana šajā naktī nebija. Labi vismaz, ka gulēju pa vidu starp Lieni un Lienīti un man nesala :)