Telti salikām tikai daļēji – tā bija visai pamatīgi norasojusi un iespējas to izžāvēt mums nebija, tālab telts pāris sekojošās dienas nodzīvoja uz automašīnas aizmugurējā sēdekļa blakus Lienei daļēji izklātā formā. Un tad devāmies ceļā.
Pirmā pieturvieta bija kādā miestā, kura nosaukumu man ir pat slinkums skatīties kartē, bet tas ievērojams ar to, ka tur ir labs skats uz pili uz salas – St. Michael`s Mount. Šī sala ir kārtējais Kornvolas brīnums, taču mums šķita, ka to pietiekami labi var apskatīt arī uz tās fiziski neatrodoties. Pašā miestā tikām bija visai atbaidošana paskata būve ar nosaukumu the Dolan, kuru kāds (atkal – slinkums skatīties, kas tieši) bija uzdāvinājis pilsētai un no kura varēja bildēt salu. Jā, un šajā “dolanā” bija nano izmēra slēpnis, kuru veiksmīgi atradām.
Tā kā kempinga cenā English breakfast neietilpa, šajā rītā līdzās veikala apmeklējumam iegriezāmies iedzert tēju un kafiju. Piestājām pilsētiņā ar nosaukumu Porthleven, kas, kā jau to var nojaust pēc nosaukuma, bija kārtējā ostas pilsēta. Pilsēta lepojas ar savu slavenāko iedzīvotāju – tajā dzimušais Kristofers Krafts bija mēreni ievērojams sacīkšu braucējs, kura nopietnāko sasniegumu vidū var minēt piedalīšanos divos Formula 1 posmos 1971.gadā, turklāt ar visai spožiem rezultātiem – pirmajā reizē viņš nekvalificējās sacīkstēm, bet otrajā – izstājās, nobraucis pusi distances. Izmantojām iespēju ielūkoties Internetā, bet Liene – iedzert īpaši diētisku karsto šokolādi ar marshmallows.
Nedaudz uztankojuši savus organismu, virzījāmies tuvāk Ķirzakas punktam. Vēl gan pa ceļam piestājām pie vismaz viena cita raga, lai gan nē – vismaz diviem. Stabili pabijām uz Mullion cove, un tad vēl otrā vietā, kuras nosaukumu kaut kā neizdodas noskaidrot, bet tur veicām nedaudz garāku kā mums citkārt bija raksturīgs pastaigu pēc slēpņa. Tā kā izrādījās, ka mums nebija līdzi pildspalvas, bet slēpni tādas arī nebija, palūdzu to kādiem garāmejošiem angļiem, taču viņiem, diemžēl, arī nekā rakstoša nebija. Līdz ar to iežurnalējāmies, izmantojot Lienītes acu zīmuli.
Pats Lizard point kopumā vismaz man un Lienei patika labāk nekā Land`s end. Šī vieta nav statusa ziņā tik prestiža – nezinu, kālab angļi savu tālāko rietumu punktu godā augstāk nekā dienvidu punktu, bet tā tas ir. Te nav nedz 4D kino, nedz “the first and last water-closet in Britain”. Mašīnu šoreiz atstājām nevis glaunajā maksas parking pie paša Lizard point, bet gan ciemata Lizard centrā, līdz ar to līdz dienvidu punktam sanāca labi izstaigāties. No šejienes arī tika nosūtītas pēdējās kartiņas uz dzimteni, un rakstīšanas procesā Lieni pievīla mūsu no Latvijas līdzi atvestā pildspalva. Tuvākajā suvenīru bodē pildspalvu nopirkt nebija iespējams, taču tur to vismaz varēja aizņemties, kas arī nebija sliktākais variants.
Turpat blakus Lizard point atrodas Lizard bāka – senākais gaismas objekts Cornwall pamatsalā. Bāka gan atrodas kaut kāda “heritage centre”, kurā ieiet bija stingri aizliegts, bet mēs ar latviešiem raksturīgu pofigismu tā teritoriju izstaigājām. Pofigismam pamatā gan bija tāds apstāklis, ka aizlieguma uzrakstu izlasījām, jau ejot no teritorijas ārā.
Turpinot ceļu, kādā brīdī ievērojām vairākus lielus satelītšķīvjus – kādreizējo karalisko radaru staciju, kas veidota jau 2.Pasaules kara laikā. Piestājām tur ne tikai aiz intereses apskatīties uz radariem, bet arī vēloties paņemt slēpni. Izrādijās, ka tur bija vēl otrs apskates objekts – 3,2 metrus augsts akmens (tādus saucot par “menhir”, ko tas lai arī nenozīmētu), kas uz turieni esot nogādāts bronzas laikmeta sākumā.
Nobraukuši garām dīvainam akmeņu veidojumam “Giant`s Quoits”, braucām tuvāk vietai, ko sauc par Eden project – vēl vienam no Kornvolas ceļojuma obligātās literatūras punktiem. Taču tā kā šajā vietā bija vēlams ierasties ne pārāk agri – lai būtu zemāka ieejas maksa, vispirms braucām meklēt naktsmītni (netipiski savlaicīgi). Kā jau katru reizi, te neiztika bez piedzīvojumiem. Negarlaikošu lasītāju, atstāstot katru “I`m sorry, but we`re fully booked” situāciju, bet viena epizode bija patiešām apdziedāšanas vērta. Braucām pa kādu klusu lauku ceļu, ieraudzījām norādi “Manor house bed & breakfast”. Lai arī tas, ka muižā nakšņošana varētu būt atbilstoša mūsu izpratnei par to, cik gribētos maksāt par naktsmājām, nešķita sevišķi ticami, izlēmām pārbaudīt šo variantu. Uz muižu veda ceļš kalnup. Varēja redzēt, ka krūmājs apkārt šim žogam nupat ticis pļauts un ieraudzījām arī pļāvēju, kas nesteidzīgā gaitā devās kalnup. Šķiet, ka Lienīte izvēlējās sliktu mirkli, lai pārlēgtu ātrumus un norūcinātu mašīnu – atrodoties šim vīram tieši aiz muguras. Tas viņu diezgan pamatīgi izbiedēja, un vīrs pat nedaudz palecās gaisā (vai tā man tikai palicis atmiņā). Pabraukuši viņam garām un tikuši līdz muižai, iedomājāmies, ka šis cilvēks varētu būt arī pats namatēvs. Un tā arī izrādījās. Tiesa, pirms izrādīt apartamentus, viņš pateica, ka viņam jāpārģērbjas kādās pieklājīgākās drēbēs. Nedaudz uzgaidījām, un no šķūņa viņš iznāca tērpies džinsu šortos – ne gluži tādā paskatā, kā es vismaz iztēlētos redzēt muižnieku. Istabas skatīties gāju es viens – kā jau mūsu kompānijas saskarsmes virsnieks. Jau ieejot pa mājas durvīm, es sapratu, ka cena par istabu būs augstāka par mums vēlamo. Ja tev tiek izrādīta super plaša atpūtas telpa ar visiem iespējamiem “navarotiem”, vari rēķināties – 20 eiro no cilvēka šeit tu nemaksāsi. Un tad man parādīja istabas – šādā vietā, protams, mums būtu jāizvēlas viena istaba ar double bed un viena – ar single. Būtu maigi teikts, ka istabas bija greznas. Tālab teikšu – tās bija ļoti greznas. Un cena, ko nosauca saimnieks, patiesībā šādai vietai bija ļoti draudzīga – 120 mārciņas no trim cilvēkiem. Vienīgais mīnuss – tas tomēr pēc mūsu standartiem bija izteikti par daudz. Pateicos viņam par apartamentu izrādīšanu, bet braucām tomēr tālāk. Bet ja tev rodas vēlme Kornvolā nakšņot muižā, droši vari doties uz Nanscawen manor house. Bija gan vēl viena nejauka vēsts – muižas īpašnieks, kuru vēlāk iesaucām par “rudo lordu”, tipiskā angļu manierē runāt par laikapstākļiem mani pabrīdināja, ka tik skaistas dienas kā šī tuvākajā laikā nebūšot un ka rītdien gaidāms lietus. Kā vēlāk izrādijās – viņam bija absolūta taisnība.
Naktsmītni atradām diezgan ātri, un šoreiz – arī diezgan lētu. Par 55 mārciņām visi trīs varējām palikt vienā istabā. Un šajā mājā beidzot bija tas, ko Liene bija alkusi kādā B&B sastapt – suns, kas laiski gulēja dīvānā. Vieta gan salīdzinājumā ar muižu bija ļoti necila, toties – uz pusi lētāka, kas arī nebija tas sliktākais variants. Paķēruši katrs pa ābolam (jauki, ka tādi bija mums pieejami šajā istabā), devāmies uz Eden project.
Par to, kas ir “Eden project”, detalizēti vari palasīt viņu pašu mājaslapā, bet īsumā doma ir tāda – pamestās raktuvēs izveidots “Ēdenes dārzs” - milzīgas siltumnīcas, kur tu vari redzēt teju visu pasaules veģetāciju. Vieta labi piemērota, lai tur dotos ar bērniem, bet arī pieaugušie diez vai garlaikosies. Vismaz no mūsu apmeklējuma pieredzes varu teikt, ka viss tur ir uztaisīts lieliski, krāšņi un interesanti. Tās dažas stundas, ko tur pavadījām, pilnīgi noteikti bija 10 mārciņu ieejas maksas no cilvēka vērtas (vienlaikus – laba doma ir tieši tā kā mums doties turp vakarpusē, citādi maksa būtu teju divreiz lielāka). Liene šeit varēja apskatīties, kā izskatās kolas koks, es – uz kaņepju audzēm, Lienīte – uz... īsti nezinu ko, nenāk nekas mirklī prātā. Ā, izdomāju – uz milzīgā metāla dārznieka “mantību”. Slikts joks? Gadās.
Un ko vajadzēja izdarīt šī pasākuma noslēgumā? Protams, paņemt slēpni. Lienīte gan teica, ka viņai nekur vairs iet negriboties, tomēr mēs viņu pielauzām un līdz kaštelei aizgājām. Arī Lienītei tomēr tika kāds prieciņš – apkārt slēpnim bija daudz lazdu, bet lazdās – riekstu. Panašķojāmies ar tiem godam.
Šajā vakarā beidzot realizējām arī to, ko visu laiku aicināja darīt Liene – aiziet uz kārtīgu angļu krodziņu ieēst kārtīgas vakariņas. Vienu šādu krodziņu rekomendēja kāda slēpņa apraksts, tālab izlēmām apvienot geocaching un ieturēšanos. Nedaudz gan mūs šajā reizē iegāza navigācijas iekārtas ceļu rēķināšanas algoritms, kas mūs līdz krodziņam aizveda pa vienkārši nereālu līkumu – bez pārspīlēšanas kādu 5 kilometru vietā nācās nobraukt 20, lai gan pa taisno ceļu bijām jau šajā dienā iepriekš braukuši garām – pie tā atradās jau pieminētā muiža, kurā mēs nepalikām pa nakti.
Krodziņa apmeklējumā bija vēl viena “ekstra” līdzās kārtīgai paēšanai – Lienīte bija stingri apņēmusies tur tikt pie kāda Ginesa, kas deva Lienei iespējas atceļā kļūt par šoferi. Es tikām joprojām saglabāju savu navigatora funkciju un kā allaž sēdēju blakus vadītājam. Jāatzīst, ka ēdiens krodziņā tiešām bija garšīgs, lai gan – ne īpaši lēts, un porcijas patiesībā varētu būt lielākas. Jā, un slēpni, kam vajadzēja atrasties pie vienas no daudzajām Anglijas svētajām akām, arī neatradām. Trijatā mēs nemācējām atrast pareizo ceļu, vēlāk es aizgāju viens, bet neatradu konteineri. Taču nevajag šo manu rindkopu interpretēt tā, ka šis vakars nebūtu izdevies. Gluži otrādi – nobaudīju šoreiz tiešām ļoti garšīgu steak and ale pīrāgu, kā allaž jautri pačalojām, un vēl pastresojām ar Lieni pie stūres. Stresam gan īpaša pamata nebija – brauca viņa gana labi, vienkārši man tas bija nepierasti.