Tā kā bijām patiesībā jau tikuši diezgan tālu un mums vēl bija kāds laiciņš atlicis, piekritām Lienītes ierosinājumam vēlreiz aizbraukt uz Port Isaac, kur viņa vēlējās vēl sabildēties dažādās ar “Saving Grace” saistītās vietās. Lai tā būtu! Šajā rītā Port Isaac nebija tik pievilcīga kā saulainā pēcpusdienā. Varbūt vienīgi atmosfēra bija daudz autentiskāka – bez tūristiem, ar mazāku tirgotāju daudzumu, un ar daudz slapjiem cilvēkiem. Slapjākais no visiem biju es, kam nebija nedz lietus jakas, nedz lietus mēteļa. Patiesībā es jau esmu no tiem ļaudīm, kas īpaši nepārdzīvo, ja gadās nedaudz izmirkt, bet Lienīte teica, ka viņa nespējot uz mani skatīties, līdz ar to iegriezāmies kādā bodē pēc papildu lietusmēteļiem. Tāpat Lienīte par visu varīti gribēja tikt pie Kornvolas karoga, ko uzlīmēt uz automašīnas, bet neko diži prātīgu šajā ziņā atrast neizdevās. Varbūt tādēļ, ka laiks bija nekāds.
Lai aizbrauktu uz Port Isaac, bijām pavisam novirzījušies no mūsu maršruta – atkal jau atradāmies pie English Channel, proti, nepareizās jūras. Tad nu ņēmām karti rokās un “dūrām” atpakaļ uz dienvidiem, cauri Bodminas tīrelim. Šis ir viens no lielākajiem dabas parkiem šajā reģionā, un viena no tām vietām, kur es noteikti gribētu atgriezties vēlreiz. Par spīti nemitīgajam lietum varējām redzēt, ka šīs vietas bija pasakaini skaistas – ar kaut kādā mērā nedabisku zaļumu, granīta un zāles pauguriem, seniem tiltiņiem, aitām, kuras ne zinis nelikās par lietu, pauguriem un ielejām. Tiešām – lieliska vieta, kur uzņemt pasaku filmas. Atbilstoši kādai leģendai, šajā tīrelī atrodas ezers, kurā dzīvoja Lady of the lake – tā pati sieviete, kura karalim Artūram pasniedza burvju zobenu Ekskaliburu. Par šo notikumu vēlāk diezgan trāpīgi izteicās anarh-osindikālistiskais zemnieks Deniss: “Strange women lyin` in ponds distributin` swords is no basis for a system of government! Supreme executive power derives from a mandate from the masses, not from some farcicial aquatic ceremony!”
Laika apstākļu dēļ sanāca tā, ka teju visus šīs dienas slēpņus es “ņēmu” viens, un pamatā izvēlējāmies tādus, kur no mašīnas bija jāiet ne vairāk kā daži desmiti metru. Un labi, ka tā bija Anglijas, nevis Latvija, līdz ar to par slēpņu trūkumu sūdzēties nevarēja, plus šādā veidā izbraucām pa mazākiem celiņiem, kas visu piedzīvojumu darīja interesantāku. Jā – bija šeit arī vienkāršā un pagalam prozaiskā pieeja – cauri tīrelim ved arī šoseja, pa kuru var ātri tikt no punkta A līdz punktam B. Bet mums tieši to nevajadzēja – mums bija nospļauties par punktu B, daudz svarīgāk bija apskatīt to, kas pa ceļam.
Nekā diži daudz, ko par šo dienu stāstīt, man nav. Nekādās pilsētās mēs nepabijām – bija gan domāts, ka dienas otrajā pusē mēs iebrauksim Plimutā un turpat paliksim pa nakti, bet no šī plāna nekas nesanāca. Jau kilometrus 10-15 pirms centra sākās korķi, visur bija diezgan bezcerīgs skats, kur braukt, nebija skaidrs, un diezgan ātri izlēmām, ka negribam mēs nekādas lielās pilsētas redzēt, ka esam godīgi letiņi no laukiem, kuriem uz civilizāciju nospļauties. Tiesa, tikt no korķiem laukā tāpat nebija sevišķi viegli un bez pārspīlēšanas varu teikt ka 3 stundas mēs pilnīgi bezjēdzīgi nositām, mēģinot tikt prom no Plimutas. Nezinu, vai mēs daudz zaudējām, neiebraucot šajā pilsētā, bet pēc Wikipedia atrodamajām bildēm tā nešķiet. Vismaz vienu no pilsētas galvenajiem apskates objektiem mēs redzējām, jo no tā bija grūti izvairīties – veco dzelzceļa tiltu Royal Albert Bridge, kuram blakus iet modernais tilts, pa kuru braucām mēs. Ja kas – modernais tilts arī ir visai iespaidīgs, bet tam ir viena nepatīkama iezīme – braukšanas maksa.
Sākotnēji bija domāts, ka pie Plimutas mēs nakšņosim, bet arī no šīs ieceres atteicāmies un braucām tālāk. Jā – ideālā variantā bija domāts, ka mēs varētu nakšņot vienā konkrēta Plimutas priekšpilsētā, kur bija milzīgs daudzums slēpņu, tā ka es varētu nākamajā rītā atkal doties kārtīgā slēpņu tūrē. Taču izrādījās, ka attiecigajā daļā vispār nebija ne miņas no potenciālām naktstmājām – pat ne tādu vietu, kur ieiet apvaicāties tīri ziņkārības pēc, un riņķošana pa tuvējiem ciematiem arī nekādus rezultātus nebija. Patiesībā vēlme atrast konkrētajā vietā naktsmājas mūs arī iedzina Plimutas pēcpusdienas korķos – kad nebijām varējuši neko atrast mums vajadzīgajā apvidū, šturmējām pilsētas centra virzienā, un tad mēs ari uzsēdāmies pa nopietnam.
Ceļš mūs veda cauri Devonšīras iespaidīgākajam parkam (jā, pirms Plimutas, braucot pāri tiltam, mēs bijām atvadījušies no Kornvolas un iebraukuši Devonā) – Dartmūras tīrelim. Atkal varu tikai pažēloties, ka laika apstākļu dēļ nevarējām tur pakavēties ilgāk un kaut ko nedaudz vairāk apskatīt. Rezultātā viss “guvums” no šī apvidus – viena uzņemta fotogrāfija, viens atrasts slēpnis un vairākas nesarunātas naktsmājas. Pabijām arī vienā no šī apvidus nozīmīgākajām vietām – Prinstaunā, kur atrodas slavenais Dartmūras cietums. Savulaik šeit tika turēti Anglijas bīstamākie noziedznieki, un no šī cietuma bija izbēdzis slavenākā ar Dartmūras tīreli saistītā literārā darba - “Bārskerviļu suņa” varonis (otrā plāna gan) – slepkava Seldens. Kā uzzināju bukletā, ko vakara gaitā nospēru no kāda kroga, šajā cietumā agrāk vielaicīgi esot bijis ap 11000 ieslodzīto, kamēr tagad cietumā ir izvietots muzejs. Perspektīva apmeklēt muzeju, kurā vienlaikus atrodas cietums, mūs nemaz nevaldzināja – nejauši nomaldies no grupas un nonāc kamerā pie izvarotājiem. Tikai mājās uzzināju, ka muzejs atrodas ēkā, kur kādreiz atradusies cietuma pienotava, bet pašā cietumā mīt tā sauktie “balto apkaklīšu” ieslodzītie. Risks, ka tev aiz stūra uzglūnēs kāds maniakāli noskaņots nodokļu mahinators, tomēr nav tik traģisks.
Kā lai arī nebūtu, Prinstaunā mēs naktsmājas neatradām, un patiesibā bijām vēl lielu gabalu izbraukuši no Dartmūras parka, līdz beidzot mūsu meklējumi vainagojās ar panākumiem. Atrastais variants gan nepavisam nebija lēts (90 mārciņas uz trijiem), bet ilgāk meklēt vairs negribējās. Un tā nu sanāca, ka šo nakti mēs pavadījām īstā angļu fermā. Gandrīz gan sanāca tā, ka arī tur mēs naktsmājas nebūtu dabūjuši – B&B īpašniece bija jau sataisīusies iet gulēt, kad zvanīju pie viņas durvīm. Un tas – par spīti tam, ka pulkstenis vēl rādīja tikai astoņi. Līdz ar to secinājām, ka Anglijā labāk pārāk vēlu naktsmājas nemeklēt. Tiesa, daudz šāda atziņa mums nedeva, jo šī jau bija mūsu priekšpēdējā nakts Anglijā, bet pēdējai viesnīca bija rezervēta jau iepriekš. Šī bija arī vienīgā nakts mūsu ceļojuma laikā, kad mums bija divas istabas un nevis viena – variants gulēt trijiem vienā istabā netika piedāvāts, plus neatkarīgi no jebkā maksa bija 30 mārciņas par vienu cilvēku, nebija nekādas starpības, vai istabā būtu 1 vai 8 nakšņotāji.
Lai vismaz kaut kādā mērā kompensētu to, ka nebijām varējuši atrast naktsmītni Plimutas slēpņu apvidū, izlēmu arī nākamajā rītā doties kādā pastaigā pēc slēpņiem. Šoreiz gan slēpņu vietas nebija gluži pie pašām mūsu naktsmājām – līdz tuvākajam punktam bija jāiet divi kilometri, bet no tā gan vairāki slēpņi nebija sevišķi tālu. Vienīgais, kas mani varētu atturēt – ja no rīta joprojām lītu, jo pavadīt divas stundas, brienot pa lauku ceļiem slapdraņķī, man nemaz tik ļoti negribējās. Lai gan – nevaru galvot, ka es patiešām būtu palicis istabā, ja rīts būtu pretīgs.