Anglijas ceļojuma 8.diena: mājup!
Cēlāmies nedaudz pāri pieciem, lai bez ceturtdaļas sešos sēstos taksometrā. Ātri ieēdām to, ko nu varēja atrast virtuvē – kaut kādas pārslas ar pienu un drusku augļu, un jau bija klāt kārtējais sirmais šoferis, kas mūs nogādāja uz Bristol International Airport.
Diezgan kritiski mums bija ar iečekojamās somas svaru – pie atļautiem 15 kilogramiem tas bija 14,9 – rezervju nebija praktiski nekādu, bet vismaz normā mēs tomēr iekļāvāmies, kas bija pozitīvi. Pie metāla detektoriem gan man, gan Lienītei nācās noaut basas kājas, kas nebūt nebija patīkami – es esmu pieradis, ka lidostā nākas iziet cauri detektoram zeķēs, bet tā kā biju zandalēs uz pliku kāju, šoreiz nācās iet basām pekām pa grīdu.
Pēc visu pārbaužu iziešanas steigā nopirku dažus nieciņus un palaidu meitenes uz iepirkšanās tūri. Tā gandrīz beidzās ar normāliem mēsliem: sēdēju es un garlaikojos, kad pēkšņi izdzirdu: “This is last call for passengers travelling to Riga. Go to your gate immediately!” Tālab ņēmu kājas pār kamiešiem (vai kā to pareizāk saka?) un skrēju meklēt Lieni un Lienīti, bargi kliegdams, ka mums jāsteidzas. Līdz vārtiem aizskrējām, bet tur izrādījās, ka nekur mēs vēl patiesībā nekavējām, lai gan ilgi uz lidmašīnu jāgaida nebija. Atkal jau uztraucos, ka mana salona bagāža tiks atzīta par izmēros neatbilstošu, bet kārtējo reizi izspruku cauri sveikā, un labi ka tā.
Lidmašīnā uz Rīgu, kā jau to varēja gaidīt, bija vismaz divas grupiņas ar vecpuišu ballīšu dalībniekiem – viens bariņš angļu un viens – indiešu. Lienei ļoti iepatikās angļu bariņa pieeja, ka katram uz t-krekla bija attēlots kāds viņam līdzīgs filmu varonis. Tikām indiešiem visiem bija krekliņi ar topošā vīra attēlu, bet pašam pasākuma vaininiekam – kāzu kleita un blonda parūka. Kur gan vēl doties vecpuišu ballītē, ja ne uz the new party capital of Europe? Ceļa gaitā indiešiem piesitās klāt kāds manāmi iereibis anglis, kas vispirms no viņu krājumiem dabūja alkoholu, bet vēlāk jau sarunāja, ka viņš ar viņiem kopā brauks uz Radisonu, viņam tika izsniegts krekliņš tāds pats kā pārējiem un arī viņš kļuva par Pola vecpuišu ballītes dalībnieku. Apsviedīgs zellis!
Vēl būtu vērts pieminēt, ka Rīgas lidostā (kuru sasniedzām bez starpgadījumiem) redzējām divus īpatnējus (negatīvā nozīmē) fruktus – vienu zelli nelaida cauri pasu kontrolei, jo viņš bija pazaudējis lidmašīnā pasi, bet otrs pasu kontrolei bija ticis garām, bet tāpat bija pazaudējis pasi. Kā tas var atgadīties – ne man spriest. Bet neizslēdzu varbūtību, ka viņiem pases nebija jau pirms izlidošanas, bet angļi uz šiem apskatījās un padomāja: “Labāk lai viņi tinās uz to Latviju, un lai turienieši domā, ko ar tādiem iesākt.”
Tā arī beidzās mūsu Kornvolas ceļojums.