Amaya
Ja pieņem, ka "Amaya" ir Latvijas filma, varu droši un pārliecinoši apgalvot - šī ir labākā Latvijas pilnmetrāžas mākslas filma, kas uzņemta pēdējo desmit gadu laikā! Vienīgais, kas mani nedaudz uztrauc, ir apstāklis, ka tas "latviskums" filmai ir diezgan no pirksta izzīsts. Kas šajā filmā ir latvisks:
1. Režisors Māris Martinsons. Dzīvo Lietuvā, vairumu filmu uzņem lietuviešu valodā.
2. Operators Gints Bērziņš.
3. Kristīne Nevarauska otrā plāna lomā (un vēl viena latviete pavisam epizodiskā lomā).
Filmas darbība norisinās Honkongā, galvenajās lomā ir japāņu aktrise Kaori Momoi un lietuviešu mūziķus Andrius Mamontovas. Filmā tiek izmantotas divas valodas - Chinese Mandarin un angļu. Latviski netiek pateikts ne vārda, Latvija netiek pieminēta, nekur netiek parādīts neviens bebrs vai Šlesers.
Patiesību sakot, es ļoti gribētu, lai "Amaya" tiktu uzskatīta par latviešu filmu. Tāpēc, ka tā ir ļoti laba filma, un man gribētos lepoties, ka manā dzimtenē tādu filmu var radīt. Jā, uzņemta tā gan ir Honkongā, un tomēr.
Noskaņas ziņā tā gan ne tikai nav latviešu filma, bet pat ne Eiropas. Pirmkārt, filmas vizuālā puse ir askētiski vēsa un rāma, kaut kas tāds, ko grūti iedomāties balagāna pārpilnajā latviešu kino. Šeit tu neredzēsi nevienu supervaroni Mārtiņu, kas vienatnē izglābj Rīgu, vai aktierus, kas pašas mierīgākās un bezemocionālākās frāzes izsaka, baisi vaikstoties un falšējot visos iespējamajos veidos. Nē, filmas personāži runā maz un ja tomēr runā - tad ļoti reālistiski un ticami. Atstāstīt filmas sižetu ir diezgan pagrūti, jo:
1) tā nav "story driven" filma
2) sižets un ainas netiek pasniegti A->B stilā, bet gan izmantojot savu devu satura miksēšanas.
Amaya ir japāniete, kas pirms daudziem gadiem ieprecējusies Honkongā. Viņa dzīvo ar savu vīru - veļas mazgātavas īpašnieku, kura mūža otrā mīlestība līdzās Amajai ir senatnīgs pulkstenis, ko viņi kopā iegādājušies uzreiz pēc kāzām. Pati Amaya strādā masāžas salonā, kas pieder viņas vīra brālim, kurš visu mūžu ir bijis iemīlējies Amajā. Masāžas salonā darbu mēģina atrast jauna meitene, kura nupat zaudējusi darbu kādā ārzemniekiem piederošā uzņēmumā. Masāžas salonā kursus piesakās apmeklēt kāds eiropietis. Šis eiropietis satiek savu bijušo draudzeni, attiecību ar kuru gala dēļ viņš devies ceļot pa Āziju. Mijiedarbība starp personāžiem.
Nepavisam man nevedas uzrakstīt kaut ko skaistu par šo filmu, kura man tik ļoti patika. Varu to uzslavēt par gandrīz visu. Andrius Mamontovs (kurš, kā minēts, ir arī mūziķis) radījis perfektu skaņu celiņu. Gints Bērziņš pie kameras radījis izcilu estētiku. Tikai stiprinās pārliecība, ka ne velti Kaori Momoi Japānā ir ļoti augstu godāta aktrise. Arī Mamontovas ar savu lomu tiek galā pārsteidzoši labi. Martinsons, kurš ir arī scenārija autors, ir spējis radīt tādu kā simbiozi starp "Lost in Translation" un "The Departures". Skaista, vienlaikus brīžiem smieklīga, bet ļoti skumja un vērtīga filma. Faktiski filmā bija tikai viena epizode, kas man nepatika - tās pāris minūtes, ko uz ekrāna bija redzama otra filmā iesaistītā latviete - Laura Dzenīte, kuras tēlojums būtu iederējies "normālā" latviešu filmā. Bet citādi - konfekte ne filma! Ja tev rodas iespēja - obligāti noskaties!
1. Režisors Māris Martinsons. Dzīvo Lietuvā, vairumu filmu uzņem lietuviešu valodā.
2. Operators Gints Bērziņš.
3. Kristīne Nevarauska otrā plāna lomā (un vēl viena latviete pavisam epizodiskā lomā).
Filmas darbība norisinās Honkongā, galvenajās lomā ir japāņu aktrise Kaori Momoi un lietuviešu mūziķus Andrius Mamontovas. Filmā tiek izmantotas divas valodas - Chinese Mandarin un angļu. Latviski netiek pateikts ne vārda, Latvija netiek pieminēta, nekur netiek parādīts neviens bebrs vai Šlesers.
Patiesību sakot, es ļoti gribētu, lai "Amaya" tiktu uzskatīta par latviešu filmu. Tāpēc, ka tā ir ļoti laba filma, un man gribētos lepoties, ka manā dzimtenē tādu filmu var radīt. Jā, uzņemta tā gan ir Honkongā, un tomēr.
Noskaņas ziņā tā gan ne tikai nav latviešu filma, bet pat ne Eiropas. Pirmkārt, filmas vizuālā puse ir askētiski vēsa un rāma, kaut kas tāds, ko grūti iedomāties balagāna pārpilnajā latviešu kino. Šeit tu neredzēsi nevienu supervaroni Mārtiņu, kas vienatnē izglābj Rīgu, vai aktierus, kas pašas mierīgākās un bezemocionālākās frāzes izsaka, baisi vaikstoties un falšējot visos iespējamajos veidos. Nē, filmas personāži runā maz un ja tomēr runā - tad ļoti reālistiski un ticami. Atstāstīt filmas sižetu ir diezgan pagrūti, jo:
1) tā nav "story driven" filma
2) sižets un ainas netiek pasniegti A->B stilā, bet gan izmantojot savu devu satura miksēšanas.
Amaya ir japāniete, kas pirms daudziem gadiem ieprecējusies Honkongā. Viņa dzīvo ar savu vīru - veļas mazgātavas īpašnieku, kura mūža otrā mīlestība līdzās Amajai ir senatnīgs pulkstenis, ko viņi kopā iegādājušies uzreiz pēc kāzām. Pati Amaya strādā masāžas salonā, kas pieder viņas vīra brālim, kurš visu mūžu ir bijis iemīlējies Amajā. Masāžas salonā darbu mēģina atrast jauna meitene, kura nupat zaudējusi darbu kādā ārzemniekiem piederošā uzņēmumā. Masāžas salonā kursus piesakās apmeklēt kāds eiropietis. Šis eiropietis satiek savu bijušo draudzeni, attiecību ar kuru gala dēļ viņš devies ceļot pa Āziju. Mijiedarbība starp personāžiem.
Nepavisam man nevedas uzrakstīt kaut ko skaistu par šo filmu, kura man tik ļoti patika. Varu to uzslavēt par gandrīz visu. Andrius Mamontovs (kurš, kā minēts, ir arī mūziķis) radījis perfektu skaņu celiņu. Gints Bērziņš pie kameras radījis izcilu estētiku. Tikai stiprinās pārliecība, ka ne velti Kaori Momoi Japānā ir ļoti augstu godāta aktrise. Arī Mamontovas ar savu lomu tiek galā pārsteidzoši labi. Martinsons, kurš ir arī scenārija autors, ir spējis radīt tādu kā simbiozi starp "Lost in Translation" un "The Departures". Skaista, vienlaikus brīžiem smieklīga, bet ļoti skumja un vērtīga filma. Faktiski filmā bija tikai viena epizode, kas man nepatika - tās pāris minūtes, ko uz ekrāna bija redzama otra filmā iesaistītā latviete - Laura Dzenīte, kuras tēlojums būtu iederējies "normālā" latviešu filmā. Bet citādi - konfekte ne filma! Ja tev rodas iespēja - obligāti noskaties!
2010-09-30
comments powered by Disqus