Kazhes pierakstu burtnīca

Es neesmu viens no tiem, kam pēc skolas beigšanas paliek par to vislabākās atmiņas. No tiem, kas iegriežas savā vecajā skolā arī tad, kad tas nav nepieciešams. No tiem, kas par visu vairāk vēlas apmeklēt katru salidojumu. No tiem, kas visus savas skolas beidzējus uzskata par "savējiem". Es esmu nejauks un spurains. Bet tas nenozīmē, ka man nebija skolotāju, kuriem man būtu jāsaka liels Paldies par laiku un pūliņiem, ko viņi ieguldījuši, lai no manis uztaisītu cilvēku (un kaut ko pie reizes arī iemācītu). Secība izvēlēta nejauši.

1) Gunārs Tomass, pie kura mācījāmies Vācijas vēsturi. No visiem vāciskajiem priekšmetiem (tiem, kas nebija pati vācu valoda, bet tika mācīti vāciski) šis bija visjēdzīgākais. Bija gan diezgan daudz jāzubrās (no kā Ziņģis un es kaut kā veiksmīgi izvairījāmies), bet atšķirībā no visām pārējām vēsturēm šajā kaut ko tiešām iemācījos. Skolotājam Tomasam skolā gan bija visai diskutabla reputācija - viņa kontekstā tika lietots termins "svina apakšbikses", bet patiesībā tas, protams, bija tīrais sviests.
2) Aina Vinčele - labākā vācu valodas skolotāja, kas man 11 gadu laikā skolā bija. Gados, ko mācījos pie Vinčeles, normālā līmenī "uztjūnēju" gramatiku, kas ļāva arī ģimnāzijas gadus pārdzīvot veiksmīgi. Visu gadu laikā droši vien man nomainījās ne mazāk kā 6-7 vācu valodas skolotājas, bet Vinčele neapšaubāmi bija labākā no tām, ar ko man bija darīšana.
3) Maruta Jurģe - ar fiziku man sākumā gāja kā pa ciņiem, pirmajā 8.klases semestrī knapi dabūju 6nieku, bet vēlāk problēmu nebija. Jurģe bija no skolotājām, kas ticēja, ka man iekšā ir potenciāls un palīdzēja to vismaz kaut kādā mērā īstenot. Ne visiem skolēniem viņa patika, bet Jurģe bija ļoti principiāla skolotāja, kas darīja visu no sevis atkarīgo, lai mēs viņas priekšmetā patiešām kaut ko apgūtu. Kas gan nerullēja, bija mūsu skolas tehniskais aprīkojums - fizikas laboratoriju savādāk kā par parodiju nosaukt nevarēja, viss bija saglabājies droši vien no Brežņeva laikiem.
4) Ģirts Paeglītis - viņš mums mācīja ģeogrāfiju pēdējā gadā, kad šis priekšmets bija apgūstams. Ja no pamatskolas laikiem man ģeogrāfija asociējās ar priekšmetu, kur katras stundas pirmās 10 minūtes bija jāstāv kājās, jo skolotāja uzskatīja, ka neesam pietiekoši mierīgi, un bieži viss beidzās ar to, ka viņa tika saraudināta un nāca mācību pārzine mūs lamāt, tad Paeglītis (kuram gan arī bija līdzīga reputācija kā Tomasam) mums beidzot kaut ko ģeogrāfijā arī mācīja. Plus viņš organizēja mūs pētnieciskajam darbam par Āgenskalnu, kas gan ne ar ko diži jēdzīgu nebeidzās, bet vismaz tas bija teju vienīgais skolotājs, kurš uzskatīja, ka mums vajadzēja darīt kaut ko, kas neietilpa skolas programmā - proti, attīstīt kaut kādas papildu iemaņas un spējas. Diezgan daudz tiku kritis Paeglītim uz nerviem ar savu noslieci pāri visai klasei sarunāties ar Mr.Iltneru, kā rezultātā bieži saņēmu aizrādījumus un vienreiz skolotājs man iesvieda ar zīmuli. Jāpiezīmē, ka sēdēju pirmajā solā, tādējādi mana runāšana bija īpaši traucējoša.
5) Helga Lindenberga - Lindenberga bija mūsu skolas viena no ilggadīgākajām skolotājām, pie viņas mācījāmies matemātiku, kad beidzot bijām panākuši to, lai mums būtu tā saucamais "profilkurss" matemātikā. Protams, salīdzinoši ar citām skolām matemātika mums tika mācīta stipri švakā līmenī, bet pie Lindenbergas tā bija maksimālajā līmenī, kas šajā skolā bija iespējams. Tiesa, skolotāja Lindenberga nebija diez ko jauka, un man ar viņu spilgtākā atmiņā palikusī epizode ir pēc viena no pēdējiem kontroldarbiem ģeometrijā, kur biju ticis pie visai skumja četrinieka, kad Lindenberga tiešā tekstā man pateica, ka es nekad nespēšu iestāties nevienā augstskolā. Jā, esmu diezgan ļaunatminīgs.
6) Ēriks Paups - no visiem fizkultūras skolotājiem Paups man atmiņā palicis vislabāk. Sports skolā man bija diezgan pamatīgs murgs, jo biju pagalam fiziski neattīstīts, un tikai ap 8.-9.klasi kaut kas sāka mainīties uz labo pusi. Ar Paupu pēdējā spilgtākā atmiņa man ir, ka pēc 100 metru skriešanas uz atzīmi (droši vien tā bija 9.klase), Paups man pateica, ka es esmu progresējis. Un tad vienā piektdienas vakara skolas diskotēkā tika paziņots, ka skolotājs Paups ir miris. Kā viens no šķiet diviem mūsu klases pārstāvjiem biju skolotāja Paupa bērēs.
7) Mētra Lepeka - mana pirmā latviešu valodas skolotāja. Pie viņas mācījos tajos gados, kad diktātā labākā atzīme, uz ko varēju cerēt, bija "vāji". Bija pat gadījums, kad manam pirmo skolas gadu labākajam draugam Nikam diktātā bija atzīme "ļoti vāji", bet man - "ļoti, ļoti vāji". Nekādi nevarēju sevi saukt par skolotājas Lepekas mīluli, toties viņai bija kādas īpašas spējas organizēt autobusus visādiem izbraucieniem - visbiežāk gan tie bija uz Teātra muzeju, bet bija arī garāki braucieni. Kā šodien atceros pirmo šādu braucienu, kura noslēgumā muzejā aizmirsu savu zilo vējjaku, par ko vēlāk no vecākiem pamatīgi dabūju pa galvu, un tad man nācās pamatīgi skaidroties, lai dabūtu jaku atpakaļ. Sākumā man šī skolotāja ļoti nepatika (galvenokārt - mana snieguma viņas priekšmetos dēļ), bet 4.klasē (pamazām progresēja arī mana pareizrakstība) skolotāja Lepeka man jau patika itin labi. Un tad 5.klasē 1.septembrī uzzinājām, ka skolotāja Lepeka ir mirusi.
8) Andris Sprūds - vēsture bija viens no tiem priekšmetiem, ko ĀĢ mācīja ļoti vāji, un vienīgais gads, kurā tā apguve bija produktīva, bija 5.klase pie skolotāja Sprūda. Viņš bija viens no tiem skolotājiem, kas lieliski mācēja motivēt skolēnus un līdz ar to Latvijas senvēsturi apguvu labāk nekā jebko, kas tika mācīts vēlāk. Sprūds izmantoja žetonu sistēmu, kur par aktivitāti stundās saņēmi žetonu, bet noteikts skaits žetonu vēlāk pārvērtās par labu atzīmi. Bija pie viņa iespējams arī vienā piegājienā uzreiz saņemt desmitnieku semestrī - vajadzēja tikai uzreiz uz sitiena pateikt Garlība Merķeļa "Latviešu" pilno nosaukumu. Ja kas - šis nosaukums ir "Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadusimteņa beigās". Neviens gan to, protams, nezināja, bet es, redz, atceros vēl šodien. Nomācījis mūs vienu gadu, Sprūds pārgāja strādāt augstskolā.
9) Aina Britāne - skolotāja, kura pretendē uz to, ka ir teiciena "Es jūs piespiedīšu mīlēt Raini" oriģinālā radītāja. No tā, ko skolotāja Britāne mums deva, visaugstāk vērtēju to, ka skolas literārais žurnāls "Lai top!" mani motivēja uz jaunradi, proti, es sāku rakstīt. Skolotājai Britānei gan bija izteikti raksturīgs, ka klasē viņai bija mīluļi un nemīluļi, pirmajiem gandrīz viss tika piedots, kamēr otrajiem nācās visu laiku pierādīt, ka viņi nav konkrēti āmuri. Būdams viens no mīluļiem, es varēju atļauties domrakstos ignorēt uzdoto tēmu un rakstīt jebkādas muļķības, kas pašam nāca prātā. Kā īsts nekauņa, reizēm atļāvos rakstīt domrakstus mājās uz datora, numurēt daļas bināri un visādi citādi pārkāpt kopējos principus. Pāris reizes gan nedaudz iekritu - kad paviršības rezultātā vienā no datorizētajiem domrakstiem biju sapludinājis divu Jaunsudrabiņa romānu nosaukumus, radot jaunu literatūras klasiku "Jaunsaimnieks un Aija", kā arī tad, kad biju izvairījies doties klases "ekskursijā" uz Jāņa Poruka kapu un vēlāk rakstot savas "emocijas pie Jāņa Poruka kapa", aizmuldējos tik tālu, ka izteicu versiju, ka es pats esmu pārdzimis Poruks.
10) Dace Celiņa, Valda Salaka, Sandra Zandersone - matemātikas skolotājas, ar kurām visām man bija gana labas attiecības. Nekādu super personīgu atmiņu par katru no viņām man nav, bet matemātika vienmēr bija tas priekšmets, kuru mācījos vairāk nekā citus.
11) Inga Jasaite - labākā angļu valodas skolotāja, kas mums bija. Vienīgā angļu valodas skolotāja, kurai bija gan labas valodas zināšanas, gan perfekta izruna. Pie skolotājas Jasaites pat vienreiz bijām ciemos viņas mājās, aizņēmos no viņas tur grāmatu par Frediju Merkūriju (manu tā laika galveno elku). Angļu valoda ĀĢ gan nebija sevišķa prioritāte.
12) Rūta Pīmane - pirmā klases audzinātāja, mācīja mums vācu valodu. Neko daudz neatceros, kāds bija mācību process pie viņas, bet atmiņā Pīmane palikusi kā laba klases audzinātāja, sākumskolas gadi kopumā bija ļoti forši.
13) Irina Matvejeva - labākā (no 3) krievu valodas skolotājām, kas mums bija. Šis gan atkal nebija no tiem priekšmetiem, kur man kaut ko īpaši vajadzēja mācīties.
14) Bernd Meisterfeld - labākais skolotājs no Vācijas, ar ko gadījās saskarties. Žēl gan, ka pie viņa mācījāmies tikai vācu literatūru, nevis valodu. Un vispār jau vācu literatūru viņš mums ne nieka neiemācīja, vērtīga bija tikai runāšanās ar pašu skolotāju vāciski, neviena cita skolotāja, ar ko varētu apspriest Vācijas 5.līmeņa futbola līgas, mums nebija.
15) Baiba Siliniece - pēdējā skolas gadā Siliniece aizstāja Britāni latviešu valodā un literatūrā un pārmaiņas pēc lika mums pasvīst gramatikā, ko Britāne vidusskolā bija atstājusi izteikti novārtā. Salīdzinoši ar Britāni Siliniece izcēlās ar modernākām mācīšanas metodēm un cilvēcīgāku attieksmi pret skolēniem. Galvenā problēma - atbildot skolotājai, nelietot vārdu "nu", kam neizbēgami sekoja aizrādījums, ka skolotāja neesot zirgs.

Vēl ir vairāki skolotāji, par kuriem man kopumā ir pozitīvas atmiņas, bet viņu pasniegtie priekšmeti man nekad nekļuva kaut nedaudz tuvi un arī tagad tajos nevaru lepoties ar kompetenci, te varētu minēt bioloģijas skolotājas Muižnieci un Maurīti, ķīmijas skolotāju Zeili, mūzikas skolotāju (un mūsu klases audzinātāju vidusskolā) Kārli Hammeru (daudziem, cik zinu, Hammers bija vispār mīļākais skolotājs ever).