Abandon
Līdzīgs albums savam priekšgājējam, tikai mazāk interesants. Uz šo brīdi klausītājiem jau vajadzētu zināt, kā izklausās Deep Purple ar Morsu pie stūres, un pārsteigumiem vietas vairs nav. Kaut kāda iemesla pēc Purple šeit pēkšņi izmēģina jaunu piegājienu - demonstrē sevi kā analfabētu grupu, pāris dziesmām nosaukumus pierakstot fonētiski "Any fule kno that" un "Bludsucker" man dziesmu sarakstā vairāk atgādina tādu ansambli kā "Slade" un nevis Deep Purple. Turklāt jāņem vērā, ka "Bludsucker" nav nekas cits kā par jaunu ierakstīta kompozīcija no "In Rock", kura tolaik, protams, saucās "Bloodsucker". Un te man pat būtu jāpiekrīt, ka Morss ar klasiku tiek ļoti labi galā, un viņa un Lorda saspēle šajā dziesmā ir kolosāla. Jā, Gilans nedzied kā septiņdesmito gadu sākumā, bet arī viņš šajā gadījumā patiesībā nemaz tik traki nenobālē pats savas pagātnes priekšā.
Raksturīgi "Deep Purple" albuma labākā dziesma ir vienlaikus tā pirmā - "Any fule kno that" par spīti savam moronic nosaukumam ir lieliska hard rock dziesma, kurā Gilans visai šokējoši dziedāšanas vietā drīzāk repo, un patiesībā tas nāk dziesmai izteikti par labu, jo šāda stila vokāliem Gilans 1998.gadā bija kā radīts. Diemžēl turpinājumā grupai neizdodas noturēt uzsākto tempu, un pie vainas te ir mūsdienu rokmūzikas viens no galvenajiem ienaidniekiem - CD formāts. Es patiesībā uzskatu, ka 60.-70.gadu labāko albumu izcilība lielā mērā ir saistīta ar to, ka skaņu platē neietilpa vairāk nekā 45 minūtes mūzikas. Tikām mūsdienās, ja tavs albums ir īsāks par 60 minūtēm, tevi jau var saukt par fanu appisēju, kas skopojas ar dziesmām. Un nekas, ka tev iedvesmas ir pieticis tikai 30 minūtēm, tu esi vienkārši spiests ielikt savā ierakstā milzīgu daudzumu otrās un trešās šķiras dziesmu, jo labāku materiālu tu radīt vienkārši neesi spējīgs. Un līdz ar to arī "Abandon" tev līdzās tādām izteiktām virsotnēm kā "Any fule kno that", "Seventh heaven", "Almost Human" un "Bludsucker", atrodas tādi stinkeri kā "Don`t make me happy" un "Fingers to the bone".
Raksturīgi "Deep Purple" albuma labākā dziesma ir vienlaikus tā pirmā - "Any fule kno that" par spīti savam moronic nosaukumam ir lieliska hard rock dziesma, kurā Gilans visai šokējoši dziedāšanas vietā drīzāk repo, un patiesībā tas nāk dziesmai izteikti par labu, jo šāda stila vokāliem Gilans 1998.gadā bija kā radīts. Diemžēl turpinājumā grupai neizdodas noturēt uzsākto tempu, un pie vainas te ir mūsdienu rokmūzikas viens no galvenajiem ienaidniekiem - CD formāts. Es patiesībā uzskatu, ka 60.-70.gadu labāko albumu izcilība lielā mērā ir saistīta ar to, ka skaņu platē neietilpa vairāk nekā 45 minūtes mūzikas. Tikām mūsdienās, ja tavs albums ir īsāks par 60 minūtēm, tevi jau var saukt par fanu appisēju, kas skopojas ar dziesmām. Un nekas, ka tev iedvesmas ir pieticis tikai 30 minūtēm, tu esi vienkārši spiests ielikt savā ierakstā milzīgu daudzumu otrās un trešās šķiras dziesmu, jo labāku materiālu tu radīt vienkārši neesi spējīgs. Un līdz ar to arī "Abandon" tev līdzās tādām izteiktām virsotnēm kā "Any fule kno that", "Seventh heaven", "Almost Human" un "Bludsucker", atrodas tādi stinkeri kā "Don`t make me happy" un "Fingers to the bone".
2010-10-28
comments powered by Disqus