Bananas
Neticami, bet fakts - 2003.gadā "Deep Purple" izdevās ierakstīt albumu, kas par spīti jebkādas intereses trūkumam no kritiķu un ierakstu pircēju puses bija sasodīti labs. Jaunajā tūkstošgadē grupa iesoļoja bez viena no saviem nozīmīgākajiem dalībniekiem - Džons Lords no grupas aizgāja neilgi pirms tās koncerta Rīgā 2001.gadā (kas, protams, bija aplauziens tādiem šīs grupas cienītājiem kā man, kas bija uz šo koncertu), bet viņa vietu ieņēma Don Airey, kas savas muzikālās karjeras laikā bija izvandījies pa veselu kaudzi visdažādāko ansambļu - "Babe Ruth", "Colosseum II", Gary Moore grupā, "Black Sabbath", "Rainbow", "MSG", "Thin Lizzy", "Jethro Tull", "Whitesnake", "Judas Priest", UFO, Brian May grupā, u.t.t. Parasti, ja kāds mūziķis spēlē katru gadu citā ansamblī, tas neliek domāt, ka viņš būtu kaut kas super grandiozs, drīzāk - ka viņam labi patīk tusēt. Un pilnīgi iespējams, ka tā bija arī ar Don Airey.
Taču tam patiesībā nav nozīmes, jo šis ieraksts tiešām ļoti pamatīgi kicks ass! Tas apvieno daudzus plusus, kas bija Blekmora ēras "Deep Purple" un to, ko grupā ienesa Morss. Jā, dziesmas nav tik zibenīgi ātras kā grupas ziedu laikos, bet tās tālab nav mazāk lipīgas, mazāk baudāmas un mazāk līdzi lēkājamas. Beidzot patiešām var pa īstam izjust, ka grupai albuma ierakstīšana sagādāja prieku un nevis zobusāpes - pat Gilans pēkšņi izklausās, ja ne gluži atguvis otro elpu, bet vismaz savas tagadējās balss perfekts valdnieks. Ievadošā "House of Pain" vispār ir viena satriecoša katarsē novedoša dziesma, kurā perfekts ir gan repojošais Gilans, gan Airey, kas apliecina savu gatavību iekāpt Lorda čībiņās, gan Morss, kurš pamazām ir kļuvis sirsnīgāks un dzīvāks, nekā pirmajos savos ierakstos ar DP.
Netipiski arī balādiskās dziesmas ir labas - varbūt tāpēc, ka tās ir melodiski interesantākas, nekā tas bija raksturīgs DP grupas pagrimuma laikos, un pat "Haunted" dzirdamie sieviešu bekvokāli, kas kopumā ar stīgu instrumentu pavadījumu ir kaut kas nedzirdēts Deep Purple albumos (protams, izņemot Grupas koncertu ar orķestri) nedara to mazāk baudāmu.
Taču vienlaikus Purple neaizmirst to, ka viņi primāri tomēr ir rokgrupa, un ar tādām dziesmām kā "Silver Tongue" Morss var kārtīgs paspīdēt ar savu pirkstu veiklību. Man īpaši labi patīg funk elementu ietekmētais "Pictures of Innocence", kur grupas dalībnieki atzīst nenovēršamo patiesību:
"No deals, No strokes
No forbidden fruit
No holy smoke
What next, no sex
That`s the end of the road
That`s the end of the road
We got no hope "
Tiešām šis ir tāds albums, kuru no Deep Purple neviens negaidīja, un tomēr grupai izdevās vēl vienu reizi pasauli pārsteigt, un manās acīs tas tai atlaiž daudz grēku, ieskaitot vismaz 3 liekus koncertus Rīgā.
Taču tam patiesībā nav nozīmes, jo šis ieraksts tiešām ļoti pamatīgi kicks ass! Tas apvieno daudzus plusus, kas bija Blekmora ēras "Deep Purple" un to, ko grupā ienesa Morss. Jā, dziesmas nav tik zibenīgi ātras kā grupas ziedu laikos, bet tās tālab nav mazāk lipīgas, mazāk baudāmas un mazāk līdzi lēkājamas. Beidzot patiešām var pa īstam izjust, ka grupai albuma ierakstīšana sagādāja prieku un nevis zobusāpes - pat Gilans pēkšņi izklausās, ja ne gluži atguvis otro elpu, bet vismaz savas tagadējās balss perfekts valdnieks. Ievadošā "House of Pain" vispār ir viena satriecoša katarsē novedoša dziesma, kurā perfekts ir gan repojošais Gilans, gan Airey, kas apliecina savu gatavību iekāpt Lorda čībiņās, gan Morss, kurš pamazām ir kļuvis sirsnīgāks un dzīvāks, nekā pirmajos savos ierakstos ar DP.
Netipiski arī balādiskās dziesmas ir labas - varbūt tāpēc, ka tās ir melodiski interesantākas, nekā tas bija raksturīgs DP grupas pagrimuma laikos, un pat "Haunted" dzirdamie sieviešu bekvokāli, kas kopumā ar stīgu instrumentu pavadījumu ir kaut kas nedzirdēts Deep Purple albumos (protams, izņemot Grupas koncertu ar orķestri) nedara to mazāk baudāmu.
Taču vienlaikus Purple neaizmirst to, ka viņi primāri tomēr ir rokgrupa, un ar tādām dziesmām kā "Silver Tongue" Morss var kārtīgs paspīdēt ar savu pirkstu veiklību. Man īpaši labi patīg funk elementu ietekmētais "Pictures of Innocence", kur grupas dalībnieki atzīst nenovēršamo patiesību:
"No deals, No strokes
No forbidden fruit
No holy smoke
What next, no sex
That`s the end of the road
That`s the end of the road
We got no hope "
Tiešām šis ir tāds albums, kuru no Deep Purple neviens negaidīja, un tomēr grupai izdevās vēl vienu reizi pasauli pārsteigt, un manās acīs tas tai atlaiž daudz grēku, ieskaitot vismaz 3 liekus koncertus Rīgā.
2010-10-29
comments powered by Disqus