Viss šis kompots varētu radīt vietu pilnīgi traku komēdiju (ne obligāti gan labu), kurā tu sajuktu prātā, cenšoties izsekot visam uz ekrāna notiekošajam sviestam. Taču Judge šo filmu ir veidojis iespējami reālistisku (ņemot vērā to, cik nereālistisks ir patiesībā viss tās saturs), līdz ar to vismaz pirmā filmas daļa ir sāpīgi lēna un nedramatiska, un tās laikā garlaicība sit sevišķi augstu vilni. Pamazām tomēr filma kaut cik ieskrienas, un uz beigām tā jau kļūst daudz maz skatāma. Par nekādu izcilību te runāt, protams, neklājas, jo daļa filmas personāžu nāk no kinoklišeju zelta fonda (kas šajā gadījumā nav kompliments) - it īpaši tas attiecas uz Affleck varoni, kurš ir apmēram tikpat ticams kā Uldis Dumpis filmā "Es mīlu Jūsu meitu". Ari Mila Kunis tā īsti vietā šajā filmā nešķiet. Beitmens tikām ir ļoti labs, viņam es spēju noticēt, un spēju es noticēt ari Dastinam Miligenam kā īpaši stulbam žigolo, kurš arī "Idiocracy" pasaulē nejustos atstumts sava intelekta dēļ. Bet tādas īstas ķīmijas starp filmas varoņiem pietrūka, šur tur pieklibo aktierspēle (tas attiecas ari uz rūpnīcas strādniekiem, J.K.Simmons kā rūpnīcas vadītāja labo roku (viņš spēlē pārāk izteiktu komēdijas varoni, tādu uzspēlētu tipāžu, kādi man īpaši derdz) un it īpaši - uz viņa uzvārda brāli Gene Simmons jurista lomā. Jā, šajā filmā piedalās grupas Kiss dziedātājs! Patiesībā - ja es to būtu zinājis, droši vien būtu gājis filmai apkārt ar līkumu, jo... c`mon, kāpēc man vajadzētu pamatot savu nepatiku pret Kiss? Tas jau nav nekas tik unikāls, lai būtu nepieciešams kaut ko diži skaidrot. Katrā ziņā - Gene Simmons noteikti nav labāks aktiera ampluā nekā dziedātāja statusā. Vienīgais iemesls, kāpēc viņš neļauj šai filmai pārvērsties par absolūtu katastrofu, ir tāds, ka viņa klātbūtne uz ekrāna ir gaužām īslaicīga.