Appelsinpiken
"Apelsīnu meiteni" Liene bija plānojusi kopā ar otru Lieni noskatīties Kino Rīgā , kur šī filma tika izrādīta kā daļa no filmu cikla "sievietes skats" (nelietošu vārdu "ietvaros", lai nesaņemtu kritiku par savu trūcīgo leksiku), taču - nesanāca. Atradāmies sastrēgumā uz Vanšu tilta, kad uzzinājām, ka Dita Rietuma esot aizbultējusi zāles durvis un papildu cilvēki iekšā laisti vairs netiekot. Neko darīt - nācās skatīties šo filmu nedaudz citā ceļā.
"Apelsīnu meitene", kā var uzzināt populārzinātniskos avotos, ir slavenā norvēģu rakstnieka Justeina Gārdera romāna ekranizācija (šis rakstnieks tev varētu būt pazīstams kā "Sofijas pasaules" autors - es gan šo grāmatu neesmu lasījis). Filma vēsta par kādu puisi, kuram mamma 16.dzimšanas dienā nodod trīs vēstules, kuras viņam uzrakstījis pirms desmit gadiem mirušais tēvs, jo tagad Georgam būtu jābūt pietiekoši pieaugušam, lai saprastu to saturu. Georgs, kurš ir diezgan smaga rakstura puisis, vēstules lasa, devies pārgājienā ar slēpēm, kurā viņš devies, līdzi ņemot teleskopu, lai varētu novērot kādu komētu, kas redzama reizi 56 gados. Kā jau tas šādās situācijās ir parasts, Georgs sastop savā ceļā meiteni (guys with telescopes get chicks, don`t they?). Tikām no tēva vēstulēm viņš uzzina par meiteni, kuru savulaik bija sastapis pats tēvs - apelsīnu meiteni, kas pilnībā pārvērta Jana Olafa dzīvi.
Ar šādu anotāciju es pabeigšu filmas satura klārēšanu, un pāriešu pie emocionālās puses. Ja godīgi, nekādas emocionālās puses man šajā filmā nebija - man patika tas, kā šī filma izskatījās un principā nevaru neko pārmest nedz jaunajiem aktieriem (jo arī tētis šai filmā ir gaužām jauns), nedz kādai citai filmā iesaistītajai personai. Taču kaut kas tajā visā mani līdz galam nepārliecināja - it īpaši tas attiecas uz Jana Olafa un Apelsīnu meitenes stāstu, kurā kaut kā man neizdevās sajust jebkādu ķīmiju starp abām pusītēm - tad jau drīzāk šķita, ka viņi kopā jutās neveikli, nevis ka tur bija darīšana ar īsto un vienīgo mīlestību. Salīdzinoši Georga un viņa meitenes stāsts bija kaut cik taustāmāks. Plus filmas lielais "twist" bija tik acīmredzams, ka tur jau pašā sākumā varēja izkārt karodziņu un pateikt - kas tieši tur atklāsies, un bija arī skaidrs, kādu mācību Georgs gūs no tēva vēstulēm. Līdz ar to tradicionālajā izsmiekla vērtajā punktā "paredzamība" šī filma diži neiespārda. Kā teikt - cmuki, cmuki, bet bišķi пустышка.
"Apelsīnu meitene", kā var uzzināt populārzinātniskos avotos, ir slavenā norvēģu rakstnieka Justeina Gārdera romāna ekranizācija (šis rakstnieks tev varētu būt pazīstams kā "Sofijas pasaules" autors - es gan šo grāmatu neesmu lasījis). Filma vēsta par kādu puisi, kuram mamma 16.dzimšanas dienā nodod trīs vēstules, kuras viņam uzrakstījis pirms desmit gadiem mirušais tēvs, jo tagad Georgam būtu jābūt pietiekoši pieaugušam, lai saprastu to saturu. Georgs, kurš ir diezgan smaga rakstura puisis, vēstules lasa, devies pārgājienā ar slēpēm, kurā viņš devies, līdzi ņemot teleskopu, lai varētu novērot kādu komētu, kas redzama reizi 56 gados. Kā jau tas šādās situācijās ir parasts, Georgs sastop savā ceļā meiteni (guys with telescopes get chicks, don`t they?). Tikām no tēva vēstulēm viņš uzzina par meiteni, kuru savulaik bija sastapis pats tēvs - apelsīnu meiteni, kas pilnībā pārvērta Jana Olafa dzīvi.
Ar šādu anotāciju es pabeigšu filmas satura klārēšanu, un pāriešu pie emocionālās puses. Ja godīgi, nekādas emocionālās puses man šajā filmā nebija - man patika tas, kā šī filma izskatījās un principā nevaru neko pārmest nedz jaunajiem aktieriem (jo arī tētis šai filmā ir gaužām jauns), nedz kādai citai filmā iesaistītajai personai. Taču kaut kas tajā visā mani līdz galam nepārliecināja - it īpaši tas attiecas uz Jana Olafa un Apelsīnu meitenes stāstu, kurā kaut kā man neizdevās sajust jebkādu ķīmiju starp abām pusītēm - tad jau drīzāk šķita, ka viņi kopā jutās neveikli, nevis ka tur bija darīšana ar īsto un vienīgo mīlestību. Salīdzinoši Georga un viņa meitenes stāsts bija kaut cik taustāmāks. Plus filmas lielais "twist" bija tik acīmredzams, ka tur jau pašā sākumā varēja izkārt karodziņu un pateikt - kas tieši tur atklāsies, un bija arī skaidrs, kādu mācību Georgs gūs no tēva vēstulēm. Līdz ar to tradicionālajā izsmiekla vērtajā punktā "paredzamība" šī filma diži neiespārda. Kā teikt - cmuki, cmuki, bet bišķi пустышка.
2010-11-28
comments powered by Disqus