Kazhes pierakstu burtnīca

Pagājuši jau seši gadi kopš "The Libertines" otrās plates iznākšanas. Šogad grupa apvienojās un nospēlēja vairākus šovus, par ko visi bija sajūsmā, līdz ar to ir pamats cerēt, ka Dohertijs un Barāts varētu kādreiz vēl kopā doties studijā un radīt maģiju. Tādu kā grupas otrajā albumā.
Tas, vai tev varētu patikt The Libertines, faktiski ir atkarīgs tikai no viena apstākļa - ja tev patīk grupas, kuras spēlē sloppy, relaxed un ne pārāk profesionāli, kuru dziedātājs izklausās pēc veča, ar kuru tu varētu sakauties bārā pēc Liverpool-Everton spēles, tad šī ir īstā grupa tev. Tikām, ja tev patīk profesionālisms un klase, tad labāk ej šai grupai apkārt ar līkumu.
Izklausās šis albums tā, it kā tas būtu ierakstīts grupas Dohertija dzīvoklī pārtraukumos starp kokaīna šņaukšanu, viskija tempšanu rūpnieciskos apjomos, seksu ar pārdesmit grūpijām un čurāšanu pa logu. Ne miņas no akadēmisma, tikai daži apnarkojušies puiši, kuri bliež vaļā vienu uz vietas radušos dziesmu pēc otras. Un labākais ir tas, ka šīs dziesmas ir sasodīti labas. Tās visas ir lipīgas, kolosāli atmiņā paliekošas un piemērotas, lai tām skanot darītu visu augstāk minēto. Nenoliedzami Dohertijs un Barāts ir vieni no talantīgākajiem mūziķiem, kuri izpeldēja līdz ar garage rock revival, lai gan viņu mūzika pat nav tāds īsts garage rock, drīzāk tas ir post punk meets britpop, apvienojot abu mūzikas stilu labākās puses. Un arī daļu no sliktākajām, vismaz kas attiecās uz grupas tēlu.

Tiesa, ko gan citu varētu no gaidīt grupas, kuras nosaukums faktiski ir "The izvirtuļi". Tādi vienkārši working class lads, kuriem patīk tādas lietas, kā tādiem varētu patikt. Un tas iraid forši! Manuprāt, viens no desmitgades inčīgākajiem albumiem!