Moving Waves

Nīderlande pilnīgi noteikti nav viena no tām valstīm, kuru pienesums rokmūzikas lauciņā būtu sevišķi nozīmīgs. Šķiet, ka zināmākais muzikālais kolektīvs no šīs valsts ir "Vengaboys", bet diez vai tas būtu kolektīvs, ar kuru kāds varētu lepoties. Līdz ar to grupa "Focus" šai valstij nenoliedzami ir īpaša - holandiešu progroks tomēr nav nekāda joka lieta. Protams, nevar noliegt to, ka pie lielākās piespiešanās augstāk kā par viena hita brīnumiem "Focus" nav nosaucami, bet tas jau ir kaut kas pavisam cits. Taču domājams, ka slavenāko šīs grupas dziesmu ir dzirdējuši arī daudzi cilvēki, kuriem progroks nemaz nav iecienītā tējas krūzē atrodams.
Runa, protams, ir par instrumentālo skaņdarbu "Hocus Pocus", kas nenoskaidrotu iemeslu dēļ "iekačā" daudz vairāk nekā jebkas cits šajā albumā (un kā ļaudis runā - arī visā šīs grupas karjerā). Pirmajā brīdī šķiet, ka tam vajadzētu būt kaut kam absurdam un pašparodiskam, ja zini, ka tas ir instrumentāls progroka skaņdarbs ar lielu noslieci uz klasiskās mūzikas elementiem, ārprātīgu bungu ārdīšanos, flautas spēli, jodelēšanu (!!!), vairākkārtējām tempa un ritma maiņām un ģitārspēli Deep Purple manierē. Taču kaut kādā neticamā kārtā tā ir tiešām satriecoša kompozīcija, kuras dēļ vien Focus ir pelnījuši negrimt pilnīgā aizmirstībā līdzās aizdomīgiem holandiešu dziedātājiem, kas uzvarējuši Eirovīzijā.

Tomēr šķiet, ka visa brīnumainā dzira, kas bija devusi Focus spējas radīt šo atmiņā paliekošo skaņdarbu bija jau salakta pirmās dziesmas radīšanas laikā, un pārējiem skaņdarbiem pulvera tā īsti vairs nepietiek. Ja "Hocus Pocus" bija neapšaubāms iedvesmas brīdis, tad pārējās dziesmas šajā ierakstā, lai arī nav sliktas apriori, ir ņemtas no kādas grāmatas "progroks iesācējiem", proti, tās nav sevišķi interesantas. Atmosfēriski man šis albums principā patīk - kaut vai flautas vadītā balāde "Janis" ir jauka, bet ne īsti vairāk. Savas ambīcijas pa īstam grupa izpauž ierakstu noslēdzošajā "Eruption" - 23 minūtes ilgā kompozīcija no 17 daļām, kas visvairāk liek domāt par to, ka grupa mēģina sevi pierādīt kā kaut kādus super-duper nopietnus māksliniekus, bet pie visas cieņas pret Tijsu van Līru, viņi nav Emersons, Leiks un Palmers, "Genesis" vai kādi citi smagsvari, un līdz ar to vairāk šī mūzika izklausās pēc skaņu celiņa kādai ne pārāk izcilai filmai un mazāk - pēc kaut kā ģeniāla. Bet vienlaikus - nav jau tā, ka es būtu no šīs grupas kaut ko citādu gaidījis.
2010-12-28
7.0
comments powered by Disqus