Kazhes pierakstu burtnīca

Viesojoties Izraēlā, mājas saimnieku grāmatplauktā ieraudzīju grāmatu ar nosaukumu "Kā uztaisīt ebreju filmu". Tā kā grāmatas apakšvirsrakstā bija pieminēti Džons Veins, Frenks Sinatra, pieci miljoni dolāru un Izraēlas armija - izlēmu, ka šī izskatās pēc gana saistošas lasāmvielas (un labas atsoldzes pēc stipri smagās "The Human Stain"), līdz ar to pēdējās trīs ceļojuma dienās šo grāmatu patiešām izlasīju.

Viena nakts provinciālā dzelzceļa stacijā, gaidot vilcienu (un arī ceļā uz to) saved kopā dažādus cilvēkus, katru ar savām raizēm un nedienām, sapņiem un ilūzijām. Savā ziņā var teikt, ka šajā darbā Regīna Ezera seko detektīvromānos iecienītajam paņēmienam salikt slēgtā telpā bariņu dažādu cilvēku, ļaujot vaļu viņu sliktākajām izpausmēm, taču šeit, protams, neviens netiks atrasts nodurts klubkrēslā, lai arī sava tiesa drāmas te neizpaliks.

Vairākas reizes biju ļoti tuvu tam, lai no šīs grāmatas, pat nesākot to lasīt, atbrīvotos - kaut kā galīgi mani nepārliecināja ne tās vāciņš, ne arī nosaukums. Arī pirms pāris nedēļām faktiski biju to jau nolicis kaudzītē ar grāmātām, kuras man nevajadzēs, tomēr pēdējā brīdī iegūglēju, kas tā tāda - Korija ten Būma un rezultātā visai drīz sāku šo grāmatu lasīt.

Blaumaņa novele ir, iespējams, iespaidīgākais pašmāju literatūras darbs, ko nākas lasīt skolas solā. Ne tādā ziņā, ka tā būtu latviešu literatūras virsotne, bet tīri emocionālā ziņā skarbais stāstījums par zvejniekiem uz ledus gabala ir tāds, kas spēj uzrunāt arī dumju agrīnu padsmitgadnieku (tādu, kāds biju es). Nekādas liekas mīlas lirikas, nekādu nesaprotamu jūtu un emociju, tik vien kā centieni izdzīvot. Katrā ziņā, septītajā klasē tā man šķita pat ļoti ok, atšķirībā no teju it visa, ko skolā nācās lasīt (un es biju ļoti godprātīgs lasītājs). Dīvainā kārtā klasisko latviešu filmu pēc noveles motīviem es noskatījos tikai tagad - savus divdesmit gadus vēlāk.

"Meiteņu un sieviešu dzīves" ir viens no nozīmīgākajiem Elisas Manro stāstu krājumiem, un patiesībā jau tikpat labi to varētu saukt par romānu stāstu veidā - kā nekā centrālā varone visos šajos stāstos ir viena un tā pati, un plus vēl stāsti ir hronoloģiskā secībā, atainojot Delas Džordanas bērnību un jaunību. Tiesa, itin bieži viņa pati nav gluži centrālais personāžs stāstos, bet vairāk tā kā to notikumu lieciniece, bet tas lietas būtību īsti nemaina. Vismaz šobrīd man šķiet, ka būtu itin nepareizi kādu no šī krājuma stāstiem skatīt pilnīgi ārpus tā konteksta un ievietot to stāstu apkopojumā (pieņemot, ka stāstu krājums ir vienots veidojums, kurā ir savs pamats tam, kāpēc stāsts B seko stāstam A, bet "stāstu apkopojums" ir tāda kā labāko dziesmu izlase mūzikas izpildītājam).

Milana Kunderas luga "Žaks un viņa kungs" nav gluži Denī Didro romāna "Žaks fatālists" pārveidojums skatuves vajadzībām, bet gan drīzāk darbs, kas ir veltīts šim Didro romānam, tā vismaz apgalo pats Kundera un man nav pamata viņam neticēt.

Bija laiki, kad man šķita, ka "Nazareth" kā grupas pastāvēšanas augstākais punkts bija balāde "Love Hurts". Par laimi vai nelaimi šie laiki ir grimuši tālā pagātnē un aizmirstībā, un audiokasete, kurā līdzās šai dziesmai bija atrodamas tādas "pērles" kā "Dust in the Wind" (Kansas) un "Boat on the River" (Styx).

Klausoties Kerolas Kingas slavenāko ierakstu, es jūtos mazliet neveikli. Vai varbūt - pamatīgi neveikli. Vispār es pēdējā laikā esmu daudz klausījies tādus izpildītājus, par kuriem kārtīgam vecim nevajadzētu interesēties, bet Kerola Kinga pilnīgi noteikti ir pārāk popsīga, lai viņas ierakstiem būtu vieta rūdīta spalvaiņa ierakstu krājumā (negribu teikt - plauktā, jo neesmu drošs, ka kārtīgam vecim ieraksti ir salikti plauktā, nevis mētājas izsvaidīti pa dzīvokli/alu). Kā tad īsti ir - vai es esmu vecis vai nē, ka klausos šādu bābiešu mūziku?

Filmā tas netika uzsvērts, bet Rodrigeza otrais albums, kaut arī tas kopumā ir patīkams un klausāms, bez variantiem ir vājāks par viņa debijas ierakstu. Mazāk izteiksmīgu melodiju, lielāks uzsvars uz storytelling un mazāks - uz pašām dziesmām.

Pats Grīns grāmatas ievadā raksta, ka autobiogrāfija ir tikai kaut kas līdzīgs dzīvei, nedaudz precīzāks vēstījums par parastu biogrāfiju, bet ne vairāk. Būdams patiesībā visai noslēgts cilvēks, Grīns savā vienīgajā īstajā autobiogrāfijā raksta tikai par savām jaunības dienām, grāmatai noslēdzoties trīsdesmito gadu sākumā, vēl pirms viņš kā rakstnieks kļuva atzīts un mīlēts. Precīzāk - viņa pirmā grāmata "The Man Within" bija relatīvi veiksmīgai, tad tai sekoja divas absolūtas izgāšanās (kuras vēlāk pats Grīns par tādām atzina, aizliedzot tās izdot atkārtoti un apgalvojot, ka šajās grāmatās nav pilnīgi nekā laba), un tikai ar "Stamboul Train", kas noslēdz šo grāmatu, viņam izdevās izlīst no dziļās bedres, kurā viņš pats sevi bija ievilcis.

Septiņdesmito gadu sākumā bija ļoti moderni ierakstīt ambiciozus konceptierakstus, un arī Sēržs Geinsbūrs nespēja palikt malā. Tiesa, viņš sev raksturīgā manierē gāja drusku citā virzienā nekā tobrīd tik ļoti respektablie progroka pārstāvji un "Melodijas Nelsones stāsts" it ne maz nelīdzinās tādiem konceptierakstiem, ko radīja Genesis, Yes, Jethro Tull, Magma, Aphrodite`s Child un sazin kas vēl ne. Sāksim kaut vai ar to, ka kamēr citi savus ambiciozos konceptus parasti izvērsa garus un plašus, parasti - pa divām platēm, tad Geinsbūram pietiek ar 28 minūtēm vienā platē.

Alans Stivells jeb īstajā vārdā Alans Koševlū ir droši vien lielākā autoritāte mūsdienu pasaulē attiecībā uz tādi instrumentu kā ķeltu arfa. Jā - es vairāku dienu garumā klausos arfas ierakstus! Un kā gan citādi varētu būt - pēc hardcore pankiem Bad Religion pāreja uz klasiskās un tautas mūzikas sajaukumu, ko atspoguļo "Ķeltu arfas renesance" ir tikai dabiska.

Nav gluži tā, ka ar saviem pirmajiem diviem ierakstiem (Songs of Leonard Cohen un Songs from a Room) Koens būtu izsmēlis visu savu pulveri, bet fakts ir tāds, ka septiņdesmitajos gados viņš vairs nebija tik emocionāli spēcīgs kā savas mūziķa karjeras pirmsākumos. Iespējams, viņam vienkārši bija beidzies augstākās kvalitātes materiāls - kā nekā mūzikai viņš pievērsās jau ne gluži zēna gados un domājams, ka uz pirmo albumu ierakstīšanas laiku viņam jau bija padomā daudz dziesmu, bet "Dziesmās par mīlestību un naidu" jūtams jau neliels radošās domas apsīkums.

Šo filmu būtu grūti nosaukt par mežonīgi strauju, ne velti tā sakas ar skaņu, kā no akas ar šausmīgu čīkstēšanu tiek vilkts ārā spainis, un filmas gaitā mēs vēl vairākas reizes šo spaini redzēsim. Dialogu šajā filmā gandrīz nav, to diezgan labi var skatīties bez pilnīgi jebkādu valodu zināšanām, ja kaut kas pārmaiņas pēc arī tiek pateikts, tā uztveršana problēmas nerada. Kas šajā dilma vispār notiek? Te tu redzēsi cilvēkus sēžam, cilvēkus staigajam un cilvēkus stāvam. Reizem tās bus sievietes, reizēm vīrieši, arī karavīru tērpos. Ā, un vēl tu te redzēsi, kā aitai tiek pārgriezta rīkle un nogriezts galva. Labu apetīti! Ja var ticēt vikipēdijai, tad ši filma ir par kādu jaunu sievieti, kura mēģina izbēgt no Tunisijas lauku ciemata dzīves tradīcijām un rutīnas, taču atbilstoši maniem novērojumiem filma Daudz vairāk stāsta par šo rutīnu nekā par sievieti. Nav tā, ka man šādas filmas neaprakstāmi patikTu, jo lai arī es neesmu totāls action cienītājs` man tomēr patīk, ja filmā ir vismaz kaur kas` kas piesaista manu uzmanību, un šajā filmā ar to ir pašvaki, vards garlaicība te ir ļoti pat vietā. Ne, nav tā, ka man vajadzētu, lau visi vienmēr visu laiku runā, arī reālajā pasaulē nē, bet es neesmu ņo tiem cilvēkiem, kas māk izbaudīt spaiņa vilkšanas ņo akas čīkstēšanu. Ja godīgi, īsti nesaprotu, kāds bija franču kino ļaužu pamatojums mēģināt šo filmu virzīt Oskaram, jo man nav skaidrs, kura būtu tā auditorija, kas spētu šo filmu novērtēt. Tad jau man ir skaidrāka situācija ar Vienkāršo stāstu, kas arī bija uz letarģiskuma pusi, bet tur vismaz ir personāži un situācijas, ār ko var identificēties. Tikām klusējoši ziemeļāfrikāņi mani kaut kā galīgi neuzrunā. Lai gan nē, na v tā, ka viņi būtu tieši klusējoši, visādas murmināšanas filmā ir diezgan daudz, bet nekā tāda, kas mani spētu šajā filmā uzrunāt, te pilnīgi noteikti nav, jo mani ne pārāk interesē tā reģiona tradīcijas, un visvairāk man šī filma atsauc prātā visai katastrofālās Āfrikas filmas, ko skatījos sava ar kino apkārt pasaulei projekta oetvaros.

Grupu "Pesņari" mēdz saukt par baltkrievu bītliem. Vienīgais iemesls šādai asociācijai, ko varu iedomāties, ir sekojošs: bītli bija populārākā rietumu pasaules grupa, bet "Pesņari" - populārākais vokāli instrumentālais ansamblis Baltkrievijas PSR. Protams, var jau gadīties, ka es vienkārši neesmu dzirdējis tos bītlu albumus, kuros viņi izpilda baltkrievu folkloras dziesmas, taču ticami tas neizklausās. Taču neatkarīgi no tā, ka "Pesņari" nav bītli, viņu milzīgo lomu Baltkrievijas populārās mūzikas vēsturē nevar noliegt.

Tā kā mūsdienās Moldovas kinematogrāfs ir vēl bēdīgākā stāvoklī nekā Latvijas kino rūpals, nācās vien kā Moldovas filmu man skatīties vienu padomju laikos tapušu darbu. "Cilvēks, kas seko saulei" saturiski ir visai vienkārša filma, kas stāsta par zēnu, kas, padzirdējis, ka Zeme ir apaļa, izlemj sekot saulei un apiet zemei apkārt. Un tā tiek rādīta viena diena šī zēna dzīve, un viss, ko viņš tajā pieredz. Diezgan droši var teikt, ka ideju filmas scenāristi - Mihails Kaļiks un Valeriu Gagiu - smēlušies no franču kino klasikas The Red Baloon - ja šādu līdzību spēju saskatīt es un pēcāk to apstiprina arī Wikipedia, esmu visai pārliecināts, ka tā nav nejaušība.

Šis ir viens no vislabāk novērtētajiem Makkas solo ierakstiem, un ciktāl viegla un dzīvespriecīga popmūzika is concerned, tam nav ne vainas. Nekāds Makartnija solo veikumu cienītājs es noteikti neesmu, bet man būtu jābūt ļoti stūrgalvīgam, lai apgalvotu, ka cilvēks, kas līdz 1969.gadam bija viens no pasaulē sekmīgākajiem lipīgu meldiņu autoriem pēkšņi vienā dienā Lindas Īstmenas ietekmē būtu pārvērties par komerciālu sūdu. Jā, ar laiku Makka patiešām komerciālisma zaņķī iegrima, bet "Ram" noteikti ne tuvu vēl nav tas brīdis. Stilistiski to varētu pat saukt par Makkas mēģinājumu radīt līdzīgu mūziku The Kinks veikumiem - viegli angliski lauciniecisku un relaksētu.

"Amon Düül II" ir viens visai īpatnējs muzikāls kolektīvs, kuru tā īsti par grupu saukt laikam nebūtu pareizi. Lai arī krautrokā viņi ir vieni no centrālajiem milžiem līdzās "Can", "Faust" un "Kraftwerk" (ja pēdējos, protams, vispār var saukt par krautroka pārstāvjiem), šī kolektīva vēsture ir ļoti īpatnēja. Sākotnēji bariņš radoši noskaņotu Minhenes jauniešu 1967.gadā izveidoja apvienību ar "Amon Düül", kas nemaz nebija grupa, bet gan tāds kā mākslinieku putras katls, kur katrs darīja to, ko atzina par labāku. Drīzumā šajā komūnā muzikāli noskaņotie mākslinieki izveidoja ansambli "Amon Düül", bet kādu laiku vēlāk arī "Amon Düül II". Jāpiezīmē, ka otrais "Amon Düül" nebija pirmā turpinājums, jo abi kolektīvi pastāvēja vienlaicīgi, daļa dalībnieku tiem pārklājās un rotēja savā starpā, un tāpat nevar teikt, ka "Amon Düül II" būtu tā kā futbolā rezerves komanda, kurā spēlē tie, kas netiek pirmajā manšaftē. Vienkārši bija divi "Amon Düül", no kuriem katram bija nedaudz atšķirīgs redzējums.

Nīderlande pilnīgi noteikti nav viena no tām valstīm, kuru pienesums rokmūzikas lauciņā būtu sevišķi nozīmīgs. Šķiet, ka zināmākais muzikālais kolektīvs no šīs valsts ir "Vengaboys", bet diez vai tas būtu kolektīvs, ar kuru kāds varētu lepoties. Līdz ar to grupa "Focus" šai valstij nenoliedzami ir īpaša - holandiešu progroks tomēr nav nekāda joka lieta. Protams, nevar noliegt to, ka pie lielākās piespiešanās augstāk kā par viena hita brīnumiem "Focus" nav nosaucami, bet tas jau ir kaut kas pavisam cits. Taču domājams, ka slavenāko šīs grupas dziesmu ir dzirdējuši arī daudzi cilvēki, kuriem progroks nemaz nav iecienītā tējas krūzē atrodams.

"Percy" nav īsti normāls "The Kinks" studijas ieraksts, jo tas ir skaņu celiņš tāda pat nosaukuma filmai. Daudzas populāras grupas ir rakstījušas mūzikas filmām, bet Kinks droši vien izvēlējās visizcilāko filmu, ar kuru saistīties. Ar vārdu Percy angļu žargonā mēdz saprast peni, un šajā filmā tas tā ir domāts. Neesmu pats šo filmu redzējis, bet ja var ticēt internetā rakstītajam, tā stāsta par kādu vīrieti, kuram veikta peņa transplantācija un kurš ir izlēmis atrast cilvēku, kura peni viņš tagad izmanto. Diez vai šī ir laba filma, bet droši vien tās režisors bija Reja Deivisa labs draugs, vismaz citādi man grūti iedomāties, kā varēja šāds projekts rasties.

"Muswell Hillbillies" iezīmē kārtējās jaunas fāzes sākšanos Kinks karjerā. Septiņdesmitajos gados grupa pilnīgi zaudēja savu komerciālo potenciālu (ja kāds bija domājis, ka "Lola" būs palīdzējusi viņus reanimēt kā hitmakers, tad tas kāds kļūdījās), viņi nomainīja ierakstu kompāniju un izvēlējās sev nedaudz atšķirīgu no iepriekšējā muzikālo ceļu. Tā kā albuma nosaukumā ir vārds "hillbillies", nav sevišķs pārsteigums, ka angliskākā britu invāzijas grupa šajā ierakstā izklausās daudz amerikāniskāka, nekā tas tai līdz šim bijis raksturīgs (proti, nekā tas tai bijis raksturīgs, kopš Kinks ieguva savu izteikto identitāti). Sākas albums diezgan smagi - ar roķīgo "20th century man", bet šī dziesma ir maksimāli maldinoša - tālāk te nebūs roka un pārējās ieraksta dziesmas izklausās pilnīgi savādāk kaut vai tāpēc, ka grupa īpaši šim ierakstam izmantoja retro aprīkojumu, lai albums uzreiz izklausītos padzīvojis. Un muzikāli šeit nav tik daudz līdzības ar angļu music hall, bet parādās daudz blūzisku motīvu (kaut vai albuma otrajā dziesmā "Acute Schizophrenia Paranoia Blues", gan kantrī, gan bluegrass, gan vienkārša retro, ko varētu izpildīt, teiksim "The Inkspots".

"Fireball" kā albums noteikti ir sliktāks gan par savu priekšgājēju ("In Rock"), gan turpinātāju ("Machine Head"), taču pēc ieraksta pirmās dziesmas tev šāda sajūta diez vai varētu rasties - maniakāli ātrā "Fireball" varbūt ir pat labāka par tādām superklasiskām kompozīcijām kā "Highway Star" vai "Speed King", turklāt šī ir no tām dziesmām, kur tu pat nepateiksi, kurš grupas dalībnieks ir tās galvenā zvaigzne. Vai tas būtu Gilans, kurš šeit izklausās dusmīgāks un spēcīgāks nekā... praktiski jebkur citur. Vai varbūt tas būtu maniakāli plosošais Peiss, kura bungu spēle patiešām līdzinās tādai īstai uguns bumbai. Vai varbūt tomēr Blekmors ar Lordu, kuru saspēle dziesmas otrajā pusē ir teju ekstātitska?

No lielākajiem un slavenākajiem progroka ansambļiem trio "Emersons, Leiks un Palmers" manā personīgajā topā ir viens no mazāk aktīvajiem dalībniekiem, kaut kur līdzās grupai "Yes". Es, protams, apzinos, ka šī bija viena no pirmajām īstajām supergrupām (Leiks kopā ar "King Crimson" radīja patiesi šedevrālo "In the court of the Crimson King", Emersons savas iepriekšējās grupas "Nice" sastāvā lika pamatus ārpuslaulības sakaram starp rokmūziku un klasisko mūziku, bet Palmers nāca no Atomic Rooster - viens no labākajām britu smagā gala grupām). Viņus visus trīs bez pārspīlēšanas varētu saukt par super virtuoziem un ģēnijiem un vēl virknē citu skanīgu vārdu. Taču grupas mūzika manā izpratnē pārāk bieži ir pārmērīgi tendēta uz grandiozumu, pārmērīgi uzbāzīga ar savu izcilību un vienlaikus - nemaz ne tik izcila, kā tā pati par sevi domā. Ne velti viņus par galvenajiem vaininiekiem, ka septiņdesmito gadu otrajā pusē progroks kļuva par izsmiekla objektu no augšupejošās panku subkultūras puses.

Kad "King Crimson" devās studijā, lai ierakstītu savu ceturto albumu "Islands", šī grupa bija jau ieguvusi savu visraksturīgāko seju. Proti, ka šajā grupā kaut kāda nozīme ir tikai vienam tās dalībniekam - Robertam Fripam. Bet visi pārējie var iet ieskrieties. Kādas sastāva pārmaiņas bija piemeklējušas grupu?

Šis bez variantiem ir otrais labākais Dženisas studijas albums (konkurence gan, protams, nav nekāda dižā). Jaunais pavadošais ansamblis viņai ir labāk piemērots nekā Kosmiskā blūza grupa un profesionālāks nekā Lielais Brālis, tā ka tas jau uzreiz ir pluss un galvenais - dziesmās atkal ir parādījusies enerģija un melodijas, nevis tikai pašas Dženisas personība, un arī JJ šoreiz ir parūpējusies par kādu pārsteigumu - atklājās, ka viņai tomēr bija arī dziesmu rakstīšanas dotības, un viņas sacerētā "Move Over" ir neapšaubāmi viena no šīs plates virsotnēm - pamatīgi iekačājošs skaņdarbs ar varbūt vienkāršu, bet lipīgu melodiju un tādu enerģijas devu kā no pieciem red bull. Un tad vēl te ir viens no Dženisas lielākajiem grāvējiem - "Me and Bobby McGee", kuru gan sacerēja ne Dženisa, bet tā 100% ir viņai radīta dziesma, tāda nedaudz laucinieciska, un vienlaikus ļoti uzrunājoša. Un vēl šajā platē ir atrodama dziesma ar milzīgu sociālu un politisku nozīmi. Runa, protams, ir par akapella dziedāto "Mercedes Benz", par kuru es fanoju jau kopš neatminamiem laikiem. Patiesībā jau šis ir ne tikai pēdējais Dženisas studijas ieraksts, bet tas arī ir ieraksts, kuru viņa nepaspēja pabeigt, un ne velti viena šī ieraksta dziesma - "Buried Alive in the Blues" - ir vispār bez vokāliem, jo dienā, kad Dženisai bija paredzēts to iedziedāt, viņu atrada mirušu. Un tiešām žēl ka tā - šis grūvīgais gabals ar Dženisas līdzdalību būtu varējis kļūt par vienu satriecoši labu dziesmu, arī instrumentālā veidā tas nav slikts, bet....

Džims Morisons ir miris. Nekas viņu nespēs atgriezt atpakaļ no mirošo leģendu panteona, un līdz ar to ir skaidrs, ka "The Doors" ieraksti, kas tapuši pēc liktenīgā 1971.gada 3.jūlija, nav nekādi īsti "The Doors" albumi. Taču Manzareks, Krīgers un Densmors mēģināja pierādīt, ka šajā lieliskajā grupā bija arī citas balsis, izņemot Džima. Ka ne tikai Šamanis, Ķirzaku ķēniņš varēja apburt klausītājus ar savu auru, bet ka to varēja arī viņa uzticamie ieroču nesēji. Vai viņi to varēja? Dabiski, ka nē.

"Losandželosas sieviete", vadoties no veselā saprāta, ir pēdējais "The Doors" albums. Jau tas nāca klajā pāris dienas pēc Morisona nāves, bet visi tālākie grupas veikumi labākajā gadījumā ir saucami par "Former members of the Doors" albumiem. Taču "LA Woman" klausoties, tu diez vai jutīsi, ka tā tapšanas laikā Morisonam bija atlicis pavisam maz ko dzīvot. Dīvainā kārtā, lai arī šis ieraksts turpina grupas pievēršanos blūzam, salīdzinoši ar "Morrison Hotel" tas tomēr vairāk izklausās pēc īstiem The Doors (ko lai arī nenozīmētu šis apzīmējums). Iespējams, visvairāk tas tā ir tādēļ, ka šī ieraksta zināmākā kompozīcija ir tik klasiska un dooriska, cik vien iespējams - runa, protams, ir par "Riders of the Storm", pēdējo patiešām izcilo šīs grupas eposu. Otrs zināmākais skaņdarbs ir tituldziesma "L.A. Woman", kurā var teikt, ka Morisons sastopas ar Čaku Beriju, vai precīzāk - šādi varētu izklausīties Čaka Berija dziesmas The Doors izpildījumā - it kā nevainīgs piecdesmito gadu rokenrols, bet pilns ar sešdesmito beigu seksualitāti, par kādu vecais tualešu lūriķis Čaks varētu tikai sapņot. Vistipiskākā The Doors tumšās puses dziesma šeit laikam ir "Crawling King Snake", kura gan laikam ir vienlaikus arī blūza skaņdarbs, taču tā precīzi atspoguļo to, kāds blūzs varēja būt The Doors izpildījumā - ar atkal jau šim mūzikas stilam parasti neraksturīgu seksualitāti un netipisku lirisko materiālu (lai gan tas, protams, pašiem The Doors ir vistipiskākais iespējamais materiāls). Vēl droši vien tu zini arī "Love Her Madly", kuru nedaudz citā stilā varētu izpildīt arī šīs pašas ēras meiteņu grupas, taču The Doors izpildījums, protams, ir tāds, ka labāku vēlēties nav iespējams. Katrā ziņā šis ieraksts man patīk labāk nekā grupas pāris iepriekšējie veikumi, bet es joprojām pastāvu pie apgalvojuma, ka tik labi kā iekš "Strange Days" viņi nekad vairs nebija.

"Steppenwolf" manā izpratnē ir viena no tām grupām, kurai izdevās radīt vienu patiešām klasisku kompozīciju - te es, protams, runāju par "Born to be wild", un bez kuras visa pārējā output mierīgi pasaule varētu iztikt (ok, bija vēl "Magic Carpet Ride"). Turklāt pat grupas ne pārāk augstajai reputācijai atbilstoši "For Ladies Only" netiek uzskatīts par vienu no tās ievērojamākajiem albumiem.

Kā atklājas, manā ierakstu krājumā ir diezgan daudz "Jefferson Airplane" dalībnieku solo un sānu projektu veikumu, un "Sunfighter" ir viens no tiem, turklāt tajā līdzās Kantneram un Slikai piedalās vēl vairāki bijušie un topošie "Airplane" dalībnieki, ieskaitot Džeku Kesidiju, Jormu Kaukonenu un Spenseru Draidenu. Faktiski vienīgi Mārtijs Beilins no svarīgākajiem Lidmašīnas pilotiem nepiedalījās "Sunfighter" tapšanā, taču tieši viņam ir veltīta šī ieraksta tituldziesma. Turklāt, kā tas vispār raksturīgs šādiem Sanfrancisko slaveno grupu dalībnieku ierakstiem, arī "Sunfighter" viesojas virkne citu šī pašas scēnas grupu zvaigžņu - ieskaitot Nešu un Krosbiju, nemaz nerunājot par Džeriju Garsiju no "Grateful Dead".

Patiesībā šī ieraksta nosaukums, protams, nav "Led Zeppelin IV", bet gan "Untitled", jo uz diska vāciņa nav nekāda uzraksta, kas liecinātu kaut to, ka šis vispār ir Led Zeppelin ieraksts, bet tradicionāli to lielākoties tomēr sauc tieši par IV, gluži tāpat kā "The Beatles" parasti sauc par "White Album" vai Spinal Tap "Shark Sandwich" - par "Shit Sandwich".

"Wild Life" ir pirmais Makartnija ieraksts, kas iznāca zem Wings zīmes, un droši vien tas ir arī vismazāk ievērojamais no šī viņa perioda albumiem. Nē, septiņdesmito gadu Maka nebija spējīgs radīt patiešām sliktu mūziku - radošās enerģijas viņam bija tolaik vēl stipri par daudz un astoņdesmito gadu šausmīgā mūzikas pasniegšanas maniere arī vēl nebija dzimusi. Un vienlaikus šis ieraksts nerada gluži profesionālas grupas studijas albuma sajūtu - ne velti faktiski tas ir ne mazāk solo ieraksts kā iepriekšējie divi Makkas albumi un ne velti pirmās divas šī ieraksta dziesmas nemaz nav īstas dziesmas, bet gan tīri "grūvi", kas nekur īpaši neved (turklāt ievadošais "Mumbo" ir pat diezgan kaitinošs grūvs). Taču vienlaikus citām dziesmām nav ne vainas - par piemēru var minēt kaut vai balādi "Some People Never Know" vai Badija Holija "Love is Strange" kaveru, vai arī ieraksta tituldziesmu "Wild Life" (kas ir stipri līdzīga Džeimsa Brauna kompozīcijām, lai gan, protams, mierīgāka). Skaists ir arī Pola un Lindas Makārtnijas duets "I Am Your Singer". Jā, tas nu ir jāatzīst, ka Linda Makārtnija kā mūziķe varbūt nekad nebija gluži izcila, bet salīdzinoši ar Joko Ono viņas ieguldījums viņas vīra daiļradē bija daudz labdabīgāks un mazāk kaitinošs. Ar vienu piezīmi - lai cik ļoti man nesimpatizētu visas dabas aizsardzības idejas un pretmīnu pasākumi, atsauces uz to Pola mūzikā lielākoties ir bijušas tādas... panaivas. Jo ko nu nevar noliegt - vienlaikus būdams droši vien lielākais pop melodijas meistars visā mūzikas branžā, Pols nekad nav bijis sevišķi inteliģents un gudrs cilvēks (arī par Lenonu par to varētu šaubīties un patiesībā - arī par Harisonu, vienīgi par Ringo pat šaubīties nevajag), kas, protams, nav nekāds trūkums un dziesmu tekstus (it īpaši Bītlu laikos) viņš rakstīja patiešām lieliskus, bet vienlaikus tas nenozīmē, ka viņš īpaši daudz saprastu no tā, kas pasaulē notiek. Un nekas, ka viņš ir pelnošākais mūziķis visā biznesā, lords un tā tālāk - savā būtībā Pols ir un paliek ne pārāk izglītots Liverpūles puika, kam no politikas un ekonomikas ir ne vairāk sajēgas kā jebkuram vienkāršam ostas strādniekam. Un vienlaikus - ģeniāls mūziķis. Ok, es varbūt neteikšu, ka mani šausmīgi sajūsminātu šajā ierakstā atrodamā Lenonam veltītā "Dear Friend", bet vispār jau kā dziesmu autors Pols gandrīz vienmēr ir bijis ļoti labā līmenī.

Atzīšos, ka tā kā man šis ieraksts ir "sapresēts" vienā kopīgā datnē, man ir stipri grūti noteikt, kurā brīdī tajā skan katra atsevišķa dziesma, līdz ar to tām pievērsīšos vēl mazāk nekā to daru citkārt.

"Electric Warrior" neapšaubāmi ir pazīstamākais Marka Bolana veikums, kas vienlaikus pabeidza viņa un viņa grupas pārvērtību no pasaku hipijiem par glemroka zvaigznēm. Savas nodevas vecajām "Tyranosaurus Rex" dienām šajā ierakstā vēl ir jaušamas, bet par dominējošām kļuvušas skanīgās glema kompozīcijas - tādas kā "Mambo Sun", "Bang a gong (get it on)", "Jeepster" un "Rip Off". Glemrokam, kā jau ikvienam mūzikas stilam (izņemot repu, kas ir sātana pabiras, bet tas ir cits stāsts) ir gan savi pozitīvie varoņi, gan negatīvie tēli. Kamēr Gary Glitter, Sweet un tiem līdzīgie izpildītāji diezgan izteikti ir negatīvie tēli, kas šo mūziku padarīja par lēta seksa kultu, Bolans līdzās Deividam Bovijam ir viens no galvenajiem apliecinātājiem, ka glam rock var būt arī baudāma un pietiekami augstvērtīga mūzika. Turklāt Bovijs, kā zināms, šādai mūzikai pievērsās tieši Bolana ietekmē, tādējādi Marks ir uzskatāms par tādu kā glamroka krusttēvu.

"Tago Mago" neapšaubāmi ir viens no visgodājamākajiem pietiekami dīvainās apvienības "Can" ierakstiem. Ar ko gan Can būtu īpaši? Sāksim ar to, ka tās dziedātājs ir japānis. Cik vispār japāņu ir profesionālajā populārajā mūzikā? Apmēram tikpat cik futbolā. Turpināsim ar to, ka šī grupa ir viens no izcilākajiem Krautrock ansambļiem, kas spējuši pierādīt, ka vācieši ir spējīgi arī uz kaut ko nopietnāku par alus šlāgeriem.

"Mazais cilvēkbērns" ir viens no brāļu Strugacku darbiem, kas ietilpst tā sauktajā Pusdienas sērijā. Kā jau minēju iepriekš, es neko daudz no viņiem lasījis neesmu, un šis darbs ir tikai otrais viņu veikums, ko esmu izlasījis. Sižets te ir tāds, ka nākotnes cilvēki devušies uz kādu planētu, kuru paredzēts padarīt par apdzīvojamu, lai tur izmitinātu kaut kādu cilvēkiem draudzīgu civilizāciju, kuras pašas planēta Saules tuvojošās nāves dēļ ir tuvu savam galam. Taču izrādās, ka uz šīs it kā tukšās planētas tomēr ir dzīvība - divpadsmitgadīga puikas, kas patiesībā pēc izcelšanās ir zemietis veidā. Šis puika ir Mazais (jeb Kosmosa Mauglis, kā viņu dēvē angliskajā romāna nosaukumā), kuru uzaudzinājuši šīs planētas pastāvīgie iemītnieki, kas paši gan romānā nepārādās, bet par kuriem top skaidrs, ka visticamākais viņi nav humanoīdi, bet vai nu mikro vai makro būtnes, proti, izmērā pilnīgi nesalīdzināmi ar cilvēku un viņu tehnoloģijas ir simtiem un tūkstošiem reižu attīstītākas par cilvēkiem pieejamajām.

"Relics" patiesībā nav īsts Pink Floyd albūms, bet gan agrīno dziesmu izlase, līdz ar to man nemaz par to šeit rakstīt nevajadzētu. Taču tā kā ievērojama daļa šo dziesmu netika iekļautas grupas studijas albūmos, tad savs pamats par to rakstīt man, protams, ir.

"Meddle" klasiski tiek uzskatīts par pirmo Pink Floyd albūmu bez Sida Bareta, kas ir patiešām liels, tāds, kuru ikvienam vajadzētu klausīties un apbrīnot.

Ja "Kraftwerk" debijas albūms bija ne visai orientēts uz plašo mazu vajadzībām un neizcēlās ar pārāk izteiktām dziesmu struktūrām, tad viņu otrais ieraksts ir vēl mazāk klausāms šī vārda tradicionālajā izpratnē. Vienīgi albūmu ievadošais "Klingklang" ir kaut relatīvi nosaucams par dziesmu, protams, tas faktiski ir nebeidzams dažu nošu atkārtojums, bet tas vismaz nedaudz izklausās pēc mūzikas. Tikām "Atem", kas imitē elpu trīs minūšu garumā, ar mūziku ir minimāli (ja vispār) saistīta kompozīcija. Un "Spule 4"? Un "Wellenlaenge"? Tas ir viens no klusākajiem ierakstiem, ko man jebkad ir nācies klausīties, jo lielākajā tā daļā nenotiek pilnīgi nekas. Šis ieraksts ir tik neaktīvs, ka tas varbūt varētu kalpot par skaņu celiņu kaut kādai jaunā viļņa filmai, tas būtu iespējams, bet tīri kā mūzikas ieraksts patstāvīgā veidā tas ir tik ļoti nesaistošs, ka vismaz es nespēju tajā atrast neko baudāmu. Jā, droši vien krautroka cienītāji man pavēstītu, ka šeit ir tik daudz visa kā tam laikam nepierasta, visādi viltīgi tehniski gājieni un tā tālāk, BET vai tiešām tā ir mūzika? Manā uztverē - nē. Varbūt šis ieraksts ir kalpojis kā iedvesmam visam "industrial" žanram, bet manis pēc tas tā varētu arī nebūt, turklāt vai tas šo konkrēto albūmu darītu kaut cik interesantāku? Jā, tas noteikti ir obligāts solis, kuru tev vajag iepazīt, lai saprastu, kādā tieši veidā funkcionē Hiters un Šnaiders, bet tas nenozīmē, ka šis būtu viens no tiem ierakstiem, kurus tev vajadzētu uzdāvināt kādam savam draugam uz Ziemassvētkiem. Nē, tas nav tas pats "Kraftwerk", kas radīja "Autobahn", tas ir cits Kraftwerk - tāds, kas neatzīst tādu jēdzienu kā melodija. Un šis nav tas Kraftwerk, kuru es gribētu klausīties puslīdz regulāri.

Beidzot es esmu sasniedzis ar "Look at yourself" ierakstu, kurā atrodama droši vien izcilākā Uriah Heep dziesma. Par to man pat ir atsevišķs stāsts. Proti, reiz senos laikos man bija kāda Centrāltirgū iegādāta kasete ar nosaukumu "Platinum Ballads", kurā līdzās tādiem eposiem kā Rolling Stones "Angie" un Styx "Boat on the River" bija arī šī Uriah Heep dziesma. Dīvaini, ka tikai šīs trīs dziesmas no tās kasetes spēju atcerēties. Ā, laikam vēl bija Nazareth ar "Love Hurts".

Lai arī vēlākie "Kraftwerk" ieraksti man šķiet ļoti pat saistoši, jāatzīst, ka grupas debijas albūmu par klausāmu nekādi nosaukt nevar. Protams, krautroka "mūzikā" bieži troksnis bija stipri dominējošs faktors, taču troksnis var būt saistošs un var būt vienkārši uzmācīgs (un vēl var būt tāds troksnis kā Lū Rīda "Metal machine music", bet tas jau ir ekstremāls gadījums).

Grupas "Ripojošie akmeņi" ieraksts "Lipīgie pirksti" droši vien ir viens no pirmajiem izteikti neķītrajiem rokmūzikas ierakstiem. Tas jau nevienam arī iepriekš nebija noslēpums, ka rokmūzika savā būtībā ir pamatīgākā peņa kratīšana vējā (kā to vēlāk izcilā veidā pasniedza "Ween" savā satriecošajā dziesmā "Waving my dick in the wind"), bet tikai Rolling Stones iedomājās, ka to vajag pasniegt tādā veidā, kā to viņi izdarīja. Proti, šī ieraksta iepakojums iemiesoja visas rokmūzikas pamatdomas - uz tā redzama ļoti pieguļošās biksēs tērpušās vīrieša bikšupriekša, kurai pa vidu atradās pilnīgi īsts rāvējs - tāds, kuru grupas fanes varēja atvērt vaļā un ieraudzīt laukā izšaujamies erektu gumijotu Mika Džegera peņa imitāciju.

Kas to būtu domājis? Es šodien jau atkal klausos "Uriah Heep". Nē, tas ir praktiski neiedomājami. Interesanti, vai kādā brīdī es pēkšņi kļūšu par sektantisku viņu pielūdzēju?

Neatceros, kad pēdējo reizi es jutos tik garlaikots kā lasot Airisas Mērdokas "Nejaušību cilvēku". Airisa Mērdoka taču skaitās viena no top pagājušā gadsimta rakstniecēm, kāpēc tad tik daudzi viņas darbi ir citu viņas darbu atgremojums un kāpēc tikai paretām viņai izdodas mani pārliecināt par viņas patiešām ievērojamajiem talantiem?

Bohumils Hrabals patiesībā tiek Čehijā uzskatīts par vismaz tāda paša kalibra rakstnieku kā Milans Kundera, un tas jau kaut ko liecina. Pēc viņa "Cieši novērotajiem vilcieniem" tapusi Oskaru saņēmusi filma, bet šis viņa romāns ilgus gadus gaidīja savu iznākšanu, jo Čehoslovākijā (nez kādēļ gan?) Hrabalam publicēties bija aizliegts.

Šis ir tas Black Sabbath albūms, kas sākas ar Sweet Leaf ievadošo leģendāro lūpoto klepošanu. Šis ir, kā tiek apgalvots, vissmagākais Black Sabbath albūms. Šis ir albūms, kurā ir atrodamas vairākas patiesi epohālas BS dziesmas, bez kurām nebūtu bijusi Metallica, bez kurām nebūtu bijuši Slayer, nebūtu bijuši Pantera un pat ne Children of Bodom (nezinu gan, kāpēc pieminēju pēdējos).

Ja nu kaut ko es nevaru saprast, tas ir kāpēc man kādreiz Jethro Tull likās "mīksti" un smieklīgi. Šo ierakstu "iegādājos", domājot, ka šī grupa pieder kategorijai "hard rock" un to izdzirdis, padomāju, ka tā ir mazām meitenēm domāta flautu mūzika. Tikai ar laiku sapratu, ka "Aqualung" mūzika nebūt nav viegla un ka tikai es nebiju spējīgs to atbilstoši uztvert 16 gadu vecumā. Varbūt tur pie vainas ir flautas un akustiskās ģitāras izmantošana, jo tolaik man bija asociācija, ka smaga mūzika ir tāda, kas balstās uz dzelzs bungām un mežonīgām elektriskām ģitārām (par smagu mūziku uzskatot, piemēram, "Manowar", kas gan tā nopietni ņemot, ir daudz popsīgāki par šo Jethro Tull albūmu).

Kritiķi (vismaz neatkarīgie) uzskata šo ierakstu par bezmaz augstāko punktu vairākas desmitgades ilgajā Elisa Kūpera skatuves karjerā, lai gan es šo kritiķu apsēstību neesmu nekad sapratis. Protams, ir stilīgi, ka šis ir "konceptalbūms" par slepkavību tēmu, protams, ka Elisam Kūperam (V.Furnjē) ir makten spēcīgas plaušas un labas prasmes veidot horror sižetus, tomēr man kaut kā šī plate tā ne pārāk iet pie sirds. Nezinu, kāpēc, bet nepatīk. Pirmkārt, tas tomēr ir pārāk tipisks Kūpera ieraksts, kā nekā tieši šeit atrodas epohālā dziesma "Dead Babies". Personīgi man vislabāk no šīm dziesmām pie sirds iet "Yeah Yeah Yeah" (teksts gan diezgan debīls). Vispār kāda doma ir vairumam šo dziesmu apakšā, man nav skaidrs, piemēram, "Dead Babies" piedziedājums: "Dead babies can`t take care of themselves; dead babies can`t take things off the shelf". Loģiski, protams, bet pilnīgi absurdi. Nē, es labprātāk varbūt paklausīšos kādu Elisa 80. gadu sviestaino ierakstu, kas vismaz man patīk nekā šo "kritiski izslavēto" kompozīciju krājumu, kas nez kāpēc man šķiet bezdievīgi garlaicīgs un vienmuļš.

Kā zināms, "Who`s Next" ir viens no visu laiku lielākajiem rokmūzikas albūmiem, kas pasaulei devis vairākas neaizmirstamas un pat gribētos teikt - epohālas dziesmas. Pirmkārt, protams, albūmu ievadošo "Baba O`Riley" ar tā fenomenālo lūpojošos sintezatora patternu un šokējoši spēcīgo Daltrija dziedājumu. Tāpat pieminēšanas vērti ir enerģiski spēcīgais "Bargain", liriskais un pat limp bizkit izpildījumā daļu sava skaistuma saglabājušais "Behind Blue Eyes" un vispār nepārspējamais "Won`t Get Fooled Again", kas savā ziņā ir atbilde uz "Baba O`Riley", lai gan patiesībā ne jau par Orailiju Taunshends domāja, ka neatļaus sevi vēlreiz apmuļķot. Un nobeigumā vēl nāk optimistiskās pēdējās divas rindas - "Meet the new boss - same as the old boss". Atliek vēl piecas albūma kompozīcijas, kuras šādu reputāciju izpelnījušās nav un kuras tomēr tāpat ir vērts pieminēt. "Love Ain`t for Keeping" ir skaista akustiska kompozīcija , kurā Taunshends kārtējo reizi apliecina, ka viņš ir kaut kas vairāk nekā vienkāršs vējdzirnavu trika izpildītājs. "My Wife" ir mazliet dīvaina kaut tāpēc vien, ka tajā vokālus pārņēmis baists Džons Envistls, kas arī ir šīs dziesmas autors un kurš patiesībā ir apveltīts ar tīri intersantu balsi. "The Song is Over" ir skaista balāde, kas gan pa brīžiem pārvēršas enerģiskā rokdziesmā un kura man neizskaidrojamu iemeslu dēļ dramatiski nepatīk Džordžam Starostinam. "Getting in Tune" ir albūma vismazāk piesaistošā dziesma, tā mani pat tiešām atstāj aukstu. Toties "Going Mobile" atkal ir viena jautra un nenopietna dziesmiņa ar foršu akustisko patternu. Patiesībā šis albūms ir gandrīz perfekts un tikai mans skopums punktu piešķiršanā liedz tam saņemt vēl augstāku vērtējumu, taču viens ir skaidrs - ikvienam ir nepieciešams vismaz pāris reizes šo albūmu noklausīties un punkts.

Dīvaini, es sevi jau ilgstoši uzskatu par tādu pasīvu Elisa Kūpera fanu, bet īpaši nekad neesmu klausījies gandrīz nevienu viņa albūmu (izņemot pavisam agrīno "Pretties for You", populāros "Billion Dollar Babies" un "Welcome to My Nightmare", kā arī pēdējos dažus ierakstus, labi, tas nemaz nav tik maz, bet zinot, ka viņam to albūmu ir savi 25 vismaz, tas nav arī daudz). "Love it to Death" ir pirmais "ļaunā" Elisa albūms, taču tas ir pirms viņa aizraušanās ar balagāniem un vodeviļu, bet gan drīzāk smagā (nosacīti) roka ieraksts. Protams, pati pazīstamākā šī diska dziesma ir epohālais "I`m Eighteen", kas gan, protams, ir melots, nebija viņam tolaik nekādi 18, bet arī man, kad bija 18, šī bija viena no mīļākajām dziesmām un tagad, lai arī man vairs 18 nav, šīs dziesmas "iekačājiens" man nav kļuvis mazāk tuvs. Tomēr tolaik Kūpers bija spējīgs vienā albūmā iedabūt vairāk nekā 1-2 atmiņā paliekošas dziesmas, līdz ar to "Love it to Death" kopumā ir diezgan vienmērīgas kvalitātes albūms, kurš turklāt ir arī pietiekami muzikāli komplicēts, piemēram, tāds gabals kā 9 minūtes ilgais "Black JuJu" arī Deep Purple ierakstā iederētos neslikti, varbūt tikai ne ar šādu nosaukumu. Tikām popsīgais "Hallowed Be My Name" ar progrezējošo skaņu pirms refraina ir vispār dievīgs, cik nu šādu vārdu var attiecināt uz Elisu Kūperu, tusmas princi. Un vēl dievīgāks ir tam sekojošais "Second Coming" - skaists un smags klavieru pops par Jēzus second coming. "It would be nice to walk upon the water, talk again to angels by my side", protams, klavieres ātri pazūd un dziesma kļūst stipri skarbāka. Arī "Ballad of Dwight Fry" ir viena klasīga kompozīcija un tāpat noslēdzošais "Sun Arise". Kopumā: ļoti kvalitatīvs un mazliet tumšs ieraksts. Patiesībā gan jāatzīstas, ka vismaz kaut kādu daļu no tā es esmu iepriekš klausījies, vismaz "Second Coming" manā atmiņā ir palicis.

Es būtu mega monstrs, ja es spētu, komentējot "Imagine" pateikt kaut ko jaunu. Un mega monstrs es būtu, ja es spētu ne reizi nepieminēt šī albūma tituldziesmu. Droši vien tā ir kompozīcija, kuras dēļ Džonu Lenonu atcerēsies vēl pēc simts gadiem, tāpat kā mūsdienās visi atceras Bēthovenu un viņa foršās MIDI melodijas mobilajiem telefoniem. "Imagine" ir dziesma, par kuru neko teikt nav nepieciešams, tā ir fakts, tā ir vērtība, tā ir vēstījums, tā ir melodija un tas ir Džons Lenons. Taču kas, lūdzu, tas būtu par albūmu, kas balstās uz venas vienīgas dziesmas? "Crippled inside" ar tās retro ritmiņu un kantrījisko dziedāšanas manieri un vēstījumu "One thing you can`t hide is when you`re crippled inside" ir viena no manām feivorītajām šī albūma dziesmām, lai gan vispār par kantrī fanu sevi dēvēt nemēdzu. Vēl te ir "Jealous Guy", kas pati par sevi ir šokējoša - kā gan var būt greizsirdīgs cilvēks, ja viņa mīļotās vārds ir Joko Ono? Cik saprotu, arī septiņdesmitajos viņa neskaitījās skaistuma etalons, patīkama personība vai kas tāds - drīzāk tāda pustraka japāniete, ne vairāk? Taču vai dziesma tādēļ nebūtu skaista un nebūtu piemērojama cilvēkiem, kuru mīlestības objekts nav Joko? Pievēršoties politiskajām tēmām, Lenons piedāvā "I Don`t want to be a soldier" - hipnotisku antimilitāru dziesmu ar visai haotisku, bet forši haotisku skanējumu. Vēl te ietilpst sasodīti dusmīgā "Just Give Me Some Truth", par kuru es kaut kāda sev pašam nezināma iemesla dēļ esmu pārliecināts, ka esmu to dzirdējis kaut kādu hārdkor panku izpildījumā, taču Lenona sirsnīgās dusmas, manuprāt, spēj būt spēcīgākas pat par "Dead Kennedys" agresiju. Taču, atšķirībā no tiem pašiem Kenedijiem, Lenonam nerodas nekādas grūtības nākamajā minūtē pēc šīs dziesmas pāriet pie "Oh My Love", klusas mantriskas mīlas dziesmas, kurā nekādas patiesības ne no viena Lenons pieprasīt negrasās. Un tad viņš atkal kļūst dusmīgs, vēršoties pie sava kādreizējā drauga Makartnija ar "How Do You Sleep", kas varētu būt uzskatāma par vairāk nekā aizvainojošu un kā to Maka arī uztvēra. Taču tas netraucē tai būtu arī ļoti labai dziesmai ar izteikti psihodēlisku skanējumu. Vēl viens "hits", ja tā var izteikties, šajā diskā ir dziesma "How", kas gan man ne visai patīk, tad es labprātāk klausos kārtējo Joko veltīto dziesmu "Oh Yoko!", kas, protams, tekstuāli nav īpaši baudāma, bet kurai ir lieliska melodija. Nezinu, vai "Imagine" ir Lenona visu laiku labākais ieraksts, bet uzskatīt, ka tas ir albūms, kas sastāv no "Imagine" un vēl dažām citām dziesmām, noteikti nebūtu pareizi. Tas ir lielisks albūms, kurā ir arī "Imagine". Bet "Imagine" tāpat ir izcila kompozīcija.

Oficiāli varu atklāt vēl vienu savu muzikālās atpalicības elementu, kuru vismaz pagaidām neizskatās, ka spēšu tuvākajā laikā pārvarēt. Proti, man nepatīk grupa "Yes". Protams, es varu mēģināt Dilanam piemēroto pieeju un atrast tās daiļrades pērles, kas arī manām cūkām būtu skaidras, bet vismaz līdz šim es tādas uzgājis neesmu. Tā, piemēram, "The Yes album" skaitās pietiekoši labs veids, kā uzsākt pazīšanos ar šo klasisko progroka grupu, kas par sevi atstājusi ievērojami lielāku piemiņu rokmūzikas vēsturē, nekā tikai ar "Owner of a lonely heart" sacerēšanu. Tomēr mani šis albūms nepārliecina - tas pārmērīgi iegriež ausīs un apziņa, ka visi grupas dalībnieki ir izcili mūziķi, mani atstāj dziļi vienaldzīgu. Sintezatora skaņas albūmu atverošajā "Yours is no disgrace" man atgādina latviešu multfilmas mūziku "Fantodroms" un tas nav kompliments. Džona Andersona balss ir stipri vien kaitinoša ar noslieci kaitēt ausīm. Man nav iebildumu pret dziedātājiem ar specifiskām balsīm - piemēram, Tomu Veitsu es uzskatu par ģeniālu dziedātāju, arī Dilans ir klausāms, man patīk Leonards Koens, vispār es neuzskatu, ka ir jābūt Berijam Manilovam, lai varētu būt labs dziedātājs, bet Jons Andersons manā izpratnē ir pārāk griezīgs. Principā vienīgā kompozīcija, kas nemaz man netraucē ar savu eksistenci, ir instrumentālā "The Clap", kur Stīvs Hovs demonstrē savu māku rīkoties ar akustisko ģitāru. Sajūsmā par šo skaņdarbu es gan tāpat neesmu, jo nekā izņemot Hova izrādīšanās tajā nav, bet vismaz Andersons tās laikā tur ciet savu baiso muti. Tikām klasiskais "I`ve seen all good people" varbūt būtu normāla dziesma, ja ne Andersons. Vispār grūti iedomāties dziedātāju, kas man šķistu vairāk nepatīkams. Sorry, bet Šeins Makgovans man šķiet baudāmāks. Un Džonijs Rotens. Un Džastins Timberleiks.

VIenā teikumā šo albūmu var nosaukt par veltījumu agrīnā stila Pink Floyd, tiesa, "Astronomy Domine" un nevis "Gnome" agrīnā stila PF. Vēl precīzāk, grupa līdzinās PF praktizētajam space rock un virknē epizožu atsauc atmiņā "Atom Heart Mother" un "Saucerful of Secrets". Tajā atrodams vienlaikus grupas galvenais pluss un galvenais mīnuss - lai gan tehniski blice, protams, ir līmenī, brīžiem tās sniegums velk jau uz plaģiātu, turklāt vokāli nekā no viņiem diži nav. Protams, no otras puses, viņi savu stilu praktizēja jau apmēram vienlaikus ar Atom Heart Mother iznākšanu, un tomēr, lai gan viņiem nav ne vainas un kā konceptalbūms "Ceļojums uz acs centru" ir ļoti iespaidīgs, turklāt tajā baigi labi sasaistītas kopā dažādās daļas, tomēr es labprātāk klausītos PF, nevis viņus. Tiesa to es varētu teikt par gandrīz visām grupām attiecībā pret PF.

I wonder why I read so much Remarque. After all he isn`t one of my favourite writers and I`m not even reading his books in German. But I also have to admit that this book is significantly better than "Himmel kennt keine Guenstlinge". The book is about a German journalist who has escaped from a nazi concentration camp and now is looking for a place for himself in the land of brilliant oportunities - the States. He doesn`t do particulary well, but he doesn`t do bad neither. The same can be sad about the book itself.

This is the last album David Bowie recorded before he became really BIG. And by saying Big I mean an interstellar fame that Ziggy Stardust received. "Hunky Dory" in its essence is an album of piano pop, angry guitar riffs or metallic drumming are nowhere in sight. The biggest hit on the record is "Changes" with the overly optimistic chorus. The trouble I have with enjoying this album to the maximum level is the rather large number of non-catchy songs. In terms of content with this album Bowie sounds much more like Elton John than like David Bowie, and I can`t say that it`s essentially great but songs like "Life on Mars", "Queen Bitch" and "Kooks" still rule massively.

I wonder why is that - most of the writers who`s books I happen to read have Jewish origin? Still this novel hasn`t got much to do with Jews - "Before the mirror" is mostly an epistolary novel in the form of letters that Liza, a student at first and an aspiring painter later is sending to the love of her life - Konstantin, a man who wants to be a very important mathematician one day. At first the book is quite similar to Abbot`s "Daddy Long Legs", later on it covers mostly the subjects of emigration from Soviet Russia and of the hard life of an artist abroad. Sometimes it gets a bit preachy but at least it`s mostly free of patriotic gibberish (although Liza always has the urge to come home, she never does).

Now I can finally call myself an expert in the field of Willie Wonka. I`ve seen both films, I`ve read the book, and finally I`ve read a comparison of the three of Wikipedia. So how do they compare?

This is the Gibb brother at their most pretentious. If I`m not mistaken this is a concept album about Napoleon Bonaparte. I don`t really care whether I`m right or I`m wrong but that seems to be a funny and not a serious idea to me. Ok, had it been done by "The Kinks" or some other heavy weight band, but the Bee Gees for chrissake aren`t exactly what you usually call prophets! I don`t actually have a few songs from this album but if they aren`t any different (which according to what I know they aren`t) I guess I can say that this is quite a boring sappy record. The songs aren`t particulary fast paced, for Bee Gees aren`t known for their rocking sound but for them being slow and overblown romantics. "It`s just the way" is a typical Beatles rip-off, "Trafalgar" is a non-typical Beatles rip-off, "When do I" is a pretty song, not too cool, of course, but not as bad as you`d probably thing. Yeah, that`s the best track on the record for sure. I don`t really know why I bother to listen to this one.

Now this is one short title for an album! At least the name of the band ain`t that short. This is the band that came out of "the Small Faces", still having both Ronnie Wood and Rod "the mole" Stewart on the lineup. This record apart from the fact that its title is offensively long shall be remembered by the fact that upon it is the most popular song the Faces ever had - "Stay with me" - an arena rock song with screaming Rod ordering a woman to spend the night tonight with him and leave him in the morning. The music on those songs usually isn`t particulary innovative, and it could have been performed by anyone from "Cactus" to... 50 other bands. The opening "Judy`s Farm" is quite cool though. This certainly ain`t no milestone in modern rock music, but it`s a rockin` album with a young Rod Stewart who already has his trademark voice, and at least it came way before disco shlock was invented.

Of course, Joni Mitchell is a bit sissy for a fan of hardcore rap. But as a matter of fact I`m not a fan of harcore rap. Therefore singing to an acoustic guitar is no problem for me. Especially if the singer has a perfect voice, perfect melodies and perfect songs. What more can you want? A glass of warm milk.

A collection of Monty Python sketches from the first two seasons of the TV series. As it often is with sketches they are quite often hit-and-miss. I guess everyone could make his own collection of best stuff from MPFC about that he`d say that there can be nothing better than it, this collection is just one man`s opinion (ok, there may have been several people involved but figuratively it`s still one man if that one man isn`t me). Highlights in this collection include the "nudge-nudge" sketch, Lumberjack song, The self defence sketch, the english-hungarian dictionary etc., etc. This doesn`t rate quite up to the quality of any of MPFC motion pictures simply because this stuff is just a collection without any backbone but it doesn`t mean that one can`t have a good laugh with something completely different.

Having found an interest towards Duerenmatt`s writing I decided to read another book by him. This time it`s a story book, and it`s still no stinker. First, there`s "The Fall" - a board of 15 people runs some sort of revolutionary communist state, under tyrany of a guy named A (the members of the board are named according to their rating with roman letters). Everything changes when there`s some strange news of the dissapearence of a guy named O which results in a disobeyment and killing the tyrant. Later it turns out though that nothing had indeed happened to O who just had forgotten what day it was. And the hero of the story without doing anything from N gets upgraded to G. Then there`s "Abu Chanifa and Anan ben David" - a muslim and a rabbi get sent to a joint room in a prison and spend many hundreds of years together discovering the common things in their beliefs. Later the rabbi gets released and becomes the eternal jew make 2, but in the end he finds his pal in prison once again. "Smithy" tells us of a guy who makes his money by making corpses dissapear, as he falls in love with a woman that he must make dissapear. And last but not least comes the funniest of them all - "The death of Pythia" which tells us how the Oracle of Delphi predicts just as a joke that Oedypus will kill his father and marry his mother, and how the prediction comes true on more than one level - not only does he do that - but he also sleeps with his REAL mother and kills his REAL father - for there was a baby exchange, and maybe there was more than one Oedypus. Conclusion: stories number 1 and 4 are just great, number 2 is very good, but number 3 is nothing special. Which still makes it a very good book.

Good ol` Stanley Kubrick is good at creating main characters that the viewer should dislike but sometimes likes him as well. And this is one of those movies. There might be a little bit too much nudity but on the other hand it`s completely in place therefore it`s no big problem. Yeah, and this movie has "Singin` in the Rain" in it.Quote: I got cured, all right!