Agora

Jāatzīst, ka pirms šīs filmas skatīšanās man nebija nekādu zināšanu par tās vēsturisko kontekstu, līdz ar to kaut vai tīri informatīvi šī filma man bija vērtīga. Tās darbība norisinās romiešu pakļautajā Ēģiptē Romas impērijas norieta laikā, un filmas galvenā varone ir filozofe Ipātija, kuru atveido Rachel Weisz. Ipātija, kā izrādās (un šajos jautājumos ir pietiekami autentiska) bija pirmā ievērojamā sieviete matemātiķe, kura vienlaikus specializējās arī astronomijā un zinātnē. Taču viņa dzīvoja visai komplicētā laikā - viņas zemē notika visai skarbas cīņas starp trim lielajiem reliģiskajiem grupējumiem - senču dievus pielūdzošajiem pagāniem, tradicionālajiem jūdiem un reliģiskās arēnas jaunpienācējiem - kristiešiem. Filma no citām līdzīga rakstura filmām patīkami atšķiras ar to, ka tā visus trīs grupējumus rāda visai līdzīgi - šeit nav nedz tā, ka būtu labie un mīļie pagāni, kurus iznīcina varmācīgie puritānisma pārņemtie kristieši, nedz arī otrādi - kristieši nav reliģijas mocekļi, pret kuriem briesmīgie neticīgie vēršas ar baisu nežēlību, un arī ebreji ir tieši tāds pats ticīgu nejauceņu grupējums, kā abi pārējie. Visi viņi savā starpā cīnās par varu un ietekmi, un neviens nesmādēt likt lietā akmeņus un dunčus.
Tikām Ipātija, kura savu mūžu ir veltījusi tikai un vienīgi zinātnei, mēģina rast risinājumu tam, kā mijiedarbojas debesu ķermeņi, jo viņu ir savaldzinājusi Aristarha teorija, ka Zeme varētu griezties ap Sauli, taču viņai ir grūti paskatīties pāri grieķiem tik raksturīgajiem stereotipiem, ka visai kustībai ideālā ir jānorit pa apli, kas savukārt neatbilst zinātniskajiem faktiem.
Līdzās Ipātijai norit arī personīgas dabas kaislības - viņu iekāro vairāki vīrieši, kuru vidū ir vēlākais Romas provinces pārvaldnieks Orests, vēlākais bīskaps Sinēzijs un parasts vergs vārdā Deivuss, kurš lielā mērā ir filmas nākamais galvenais varonis aiz Ipātijas (Deivuss, protams, atšķirībā no pārējiem nav vēsturisks personāžs).
Kā jau to varētu gaidīt no tāda režisora kā Amenabars, šī nav vienkārša vēsturiska kostīmdrāma, kur muskuļoti varoņi cīnās ar zobeniem par sirdi un taisnību (vai vismaz - par atriebību), un filma pat uzdrošinās tādu pārgalvīgu gājienu, kā izvairīties no normāla love story iepīšanas - Ipātijai nav jūtu pret citiem cilvēkiem (kas, ja kas, esot sagādājis zināmu vilšanos Vaisai, kura bija gaidījusi no lomas vairāk jūtu).
Katrā ziņā varu teikt, ka man šī filma patika, tiešām gan interesanti uztaisīta (lai nu ko spāņvalodīgie režisori prot labi, tad tas ir realizēt filmas vizuāli krāšņas, bet ne tādā ziņā kā Holivudiski banāli krāšņas, bet - īsteni krāšņas), gan ar pietiekami oriģinālu vēstījumu. Interesants apstāklis, ja kas, ir tajā, ka "Agora" ir spāņu filma, bet runāts tajā tiek tikai un vienīgi angliski, līdz ar to tās skatīšanās ir vienkārša arī cilvēkiem, kuriem ir iebildumi pret neangliskajām filmām.
2011-01-06
8.0
comments powered by Disqus