Kazhes pierakstu burtnīca

Kaislības labirints ir viena no Pedro Almadova agrīnā perioda filmām, un jāsaka - agrīnais Almadovars ir divtik Almadovars!

Grāmatas bērniem reizēm ir dīvainas. Un līdz ar to interesantas, jo tev kā pieaugušajam vismaz galīgi nav skaidrs - ar ko šis beigsies, un kāda ir stāsta morāle. Ne vienmēr tas nozīmē, ka grāmata ir laba, bet vismaz tev ir sajūta, ka esi izlasījis kaut ko vairāk par vienkāršu multfilmas atstāstījumu vienkāršiem vārdiem. Huana Arhonas darbs "Ēzelis (Kā viss sākās)" noteikti ir dīvaina grāmata.

Ir dažādas versijas par Ziemassvētku vecīša izcelsmi, no kurām jaukākā nenoliedzami rādīta skandināvu filmā "Rare Exports", tikām animācijas filma "Klaus" piedāvā vēl vienu variantu. Liels pluss multfilmai slēpjas tajā, ka tajā liels uzsvars ir veltīts pasta tēmai un arī galvenais varonis ir pastnieks. Gadā, kad īstais "Pastnieks" nenotika un pastkartes arī mūsu mājās ienāca daudz retāk kā normāli (kas ir prognozējami, ja arī draugi lielākoties sēž mājās un sūtīt pastkartes no ceļojuma uz virtuvi nav standarta prakse).

Alehandro Amenabara filma "Citi" ir baiss stāsts par sievieti un viņas diviem bērniem, kas dzīvo spokainā mājā Džērsijas salā neilgi pēc Otrā pasaules kara beigām. Kamēr filmas noskaņa tev kā skatītājam dzen šermuļus pār kauliem, tās iekšējās loģikas trūkums un pretrunas man vismaz sagādāja vēl vairāk nepatīkamu mirkļu kā baisās priekšnojautas.

"Sievietes uz nervu sabrukuma robažas" ir viena no trakajām Almodovara filmām - tām kinolentēm, kur visi tēli ir spridzinošas emociju bumbas, situācijas ir gaužām mazticamas un tu pat sevišķi necenties sevi pārliecināt par to, ka uz ekrāna notiekošais nav iespējams. Varbūt tas šeit nav gluži tik radikāli jūtams kā Los amantes pasajeros.

Uz Marinas ierosinājumu skatīties jaunāko Almadovara filmu reaģēju ar lielu devu piesardzības - kaut kā pārāk svaigā atmiņā bija "Los Amantes Pasajeros", par kuru būtu ļoti liels pārspīlējums teikt, ka man šī filma būtu patikusi. Es apzinos, ka nav tā, ka visas Almadovara filmas būtu absurdas seksa komēdijas, kuru darbība risinās lidmašīnās, bet kaut kā drusku viņš savu tēlu manās acīs ar šo lenti bija sabojājis. Tomēr filmas "Julieta" apraksts un gan kritiķu, gan skatītāju vērtējums lika gaidīt, ka šajā filmā būs kas vairāk kā appīpējušies homoseksuāli stjuarti.

Kaut kā biju pilnīgi piemirsis, ka Almodovara iepriekšējo filmu pirms šīs - "Āda, kurā dzīvoju", biju redzējis. Līdz ar to varbūt pat labi, ka tomēr skatījāmies "Esmu tik uzbudināts", nevis to. Tiesa, varbūt vēl labāka izvēle būtu skatīties kaut ko pavisam citu. Vai neskatīties nemaz.

Pēdējos gados ir visai populāras dažādām pilsētām veltītas filmas, kas sastāv no daudzām īsfilmām, kur katru radījis kāds cits ievērojams režisors. Vai arī viens un tas pats režisors. Pie savām filmām ir tikušas Parīze (vairākām, manuprāt), Ņujorka, Tokija, Rio un vēl noteikti kādas citas. Droši vien ar lielu interesi es noskatītos arī filmu "3 dienas Rīgā", taču tādas pagaidām, cik man zināms, vēl nav.

Ja nekļūdos, šī bija pirmā reize manā dzīvē, kad kinoteātrī skatījos šausmu filmu. Un pilnīgi noteikti tā bija pirmā šausmu filma, ko kinoteātrī skatījos pusnaktī. Šāda kombinācija, manuprāt, ir visai spēcīga.

"Sātana mugurkauls" ("The Devil`s Backbone" angļu mēlē) paša Giljermo del Toro skatījumā ir viena no viņa labākajām filmām, un arī starptautiski filma ir atzīta par teju vai šedevru, lai gan "Fauna labirinta" panākumi kopumā ir bijuši lielāki.

Visai reti gadās, ka es lasu filosofisku literatūru, jo parasti manas uzmanības pietiek vienīgi lētai krievu popsai un Agatas Kristijas detektīviem. Ok, tā laikam nav gluži tiesa par popsu un krimiķiem, bet filosofija tiešām nav manā tējas krūzē tipiska iemītniece.

Slavenākais spāņu pervertiķis - kinorežisors Pedro Almodovars - ir atgriezies! Pērn Kannās nosacīti veiksmīgi izrādītā "Āda, kurā es dzīvoju" ir tieši tāda pati kā teju visas viņa iepriekšējās filmas. Atkal jau filmā netrūkst vardarbīgi noskaņotu vīriešu (šķiet, Almodovara pasaulē jebkurš heteroseksuāls vīrietis jau pēc definīcijas ir izvarojošs maniaks), ne transseksuālisma (nedaudz citā stilā kā citkārt viņa darbos, un tomēr), ne garīgi slimu personāžu. Almodovars nekad nav rādījis varoņus, kuri nebūtu interesanti psihiatriem, un šoreiz tādu arī nav trūkums. Pirms filmas noskatīšanās es biju pavisam citādāk izpratis to, kas tajā būs sagaidāms, jo no anotācijām biju pilnīgi pārpratis tās sižetu. Tas gan šajā gadījumā varbūt nav tik traģiski, jo īsti jau principiālas atšķirības, kālab mana sākotnējā izpratne par filmas saturu būtu sliktāka par to, kas redzama uz ekrāna, droši vien nav. Arī tev es neko par filmā notiekošo sevišķi nestāstīšu - ja vien tikai brīdināšu, ka tajā ir visai daudz ne pārāk estētiski baudāmu ainu (ieskaitot Almodovara mūžīgo kaislību - izvarošanas ainas).

Jāatzīst, ka pirms šīs filmas skatīšanās man nebija nekādu zināšanu par tās vēsturisko kontekstu, līdz ar to kaut vai tīri informatīvi šī filma man bija vērtīga. Tās darbība norisinās romiešu pakļautajā Ēģiptē Romas impērijas norieta laikā, un filmas galvenā varone ir filozofe Ipātija, kuru atveido Rachel Weisz. Ipātija, kā izrādās (un šajos jautājumos ir pietiekami autentiska) bija pirmā ievērojamā sieviete matemātiķe, kura vienlaikus specializējās arī astronomijā un zinātnē. Taču viņa dzīvoja visai komplicētā laikā - viņas zemē notika visai skarbas cīņas starp trim lielajiem reliģiskajiem grupējumiem - senču dievus pielūdzošajiem pagāniem, tradicionālajiem jūdiem un reliģiskās arēnas jaunpienācējiem - kristiešiem. Filma no citām līdzīga rakstura filmām patīkami atšķiras ar to, ka tā visus trīs grupējumus rāda visai līdzīgi - šeit nav nedz tā, ka būtu labie un mīļie pagāni, kurus iznīcina varmācīgie puritānisma pārņemtie kristieši, nedz arī otrādi - kristieši nav reliģijas mocekļi, pret kuriem briesmīgie neticīgie vēršas ar baisu nežēlību, un arī ebreji ir tieši tāds pats ticīgu nejauceņu grupējums, kā abi pārējie. Visi viņi savā starpā cīnās par varu un ietekmi, un neviens nesmādēt likt lietā akmeņus un dunčus.

"Viridiana" ir vienīgā Bunjuela filma, kuru viņš uzņēma Spānijā tajā laikā, kad šajā valstī valdīja ģenerālis Franko. Pēc ilgiem trimdā pavadītiem gadiem Bunjuels saņēma piedāvājumu no Franko valdības atgriezties dzimtenē un uzņemt tur filmu. Kālab viņš šim piedāvājumam sekoja, mūsdienās ir grūti spriest, pats Bunjuels vēlāk apgalvoja, ka viņam piedāvāja par to lielu naudu, bet viņš bija viens no tiem cilvēkiem, kas varētu šajā jautājumā arī neteikt pilnu patiesību. Kā lai arī nebūtu, Franko diezgan pamatīgi iegrābās ar šo "pirkumu" - Bunjuela radītās filmas saturs frankistiem tik ļoti nepatika, ka filma Spānijā līdz pat Franko nāvei netika izrādīta un bija aizliegta. Taču vienu valsts ļaudis panāca - filmas beigas pēc cenzūras ieteikuma tika nomainītas, vienīgi, atkal jau Bunjuela stilā, no provokatīvām tās pārtapa par ļoti provokatīvām.

Varbūt tā ir nejaušība, bet man tomēr šķiet, ka tas, ka šīs filmas režisora uzvārds ir Gejs, bet filmas scenāriju viņš uzrakstījis kopā ar cilvēku vārdā Tomass Aragejs, par kaut ko liecina. Un te nav runa par homofobiju, bet gan par to, ka tas ir nedaudz komiski, ka Gejs un Aragejs radījuši tik gejisku filmu :)

Gluži par superekspertu, kas attiecas uz Almadovara filmām, es sevi nenosaukšu, bet šādas tādas šī patlaban slavenākā spāņu režisora filmas es redzējis esmu. Un tas bija tikai loģiski, ka gribēju noskatīties arī viņa jaunāko filmu (kas šogad tika prezentēta Kannās), kurā turklāt galveno lomu spēlē viena no mūsdienu kino pasaules skaistākajām aktrisēm Penelope Krusa. Patiesību sakot, Penelope kā galvenās lomas atveidotāja šajā filmā ir neliels pārspīlējums, īstenībā jau Lluis Homar ir filmas centrālais personāžs, bet Penelope - pa vidu starp pirmo un otro plānu. Taču šaubu nav - kino biļetes pārdod Krusa un nevis Omārs. Un vēl viena piebilde - vienā filmas ainā, kur tiek rādītas Penelopes kājas un konkrētāk potītes, diezgan radikāli mainījās manas domas par viņas skaistumu - laikam jau tomēr Penelope ir gluži vienkārši pārāk kaulaina.

Pirmā izlasītā Unamuno grāmata - romāns "Migla" - mani uzreiz padarīja par šī rakstnieka adeptu, līdz ar to bija tikai loģiski, ka savā lielajā Amazon + Book Depository pasūtījumā iekļāvu arī vienu šī ievērojamā spāņu rakstnieka darbu. "Trīs paraugnoveles" ir tieši tas, par ko liecina grāmatas nosaukums, proti, tās ir trīs noveles, kas kalpo par sava žanra paraugiem. Kā man atklāja Wikipedia, šīs grāmatas nosaukums ir tieša atsauce uz Servantesa tāda paša nosaukuma īsstāstiem. Unamuno tātad dod mums trīs noveles: pirmā ir stāsts par kādu aristokrātisku ģimeni, kurā ir divas meitas, viena no kurām ieskatās puisī - garāmgājējā, kuru tā nolej, laistot sava balkona ziedus, tad šī puisi apprec, dzemdē tam dēl un pēc kāda laika nomirst, taču tad izrādās, ka dēlu šis vīrietis sagādājis arī otrai māsai - turklāt ātrāk, tad šie apprecas un vīrietis nonāk zem otrās māsas tupeles, tāpat kā faktiski ārlaulībā dzimušais dēls sāk dominēt pār savu pusbrāli.

"Belle Époque" jeb "Skaistais laikmets" atnesa Spānijai tās otro Oskaru labākās filmas svešvalodā nominācijā. Ja man vajadzētu vienā teikumā izteikt šīs filmas morāli, viens no variantiem būtu "četras māsas - tas ir forši". Otrs variants būtu - "dzīve ir skaista, lai arī ne viss, kas tajā notiek, ir skaists".

Ja viss šai dzīvē notiktu tā, kā tam jānotiek, šī man būtu pirmā Hulio Medema filma. Katrā ziņā pirms aptuveni gada biju jau sataisījies to skatīties, bet kaut kādu aizmirstībā grimušu iemeslu dēļ to tā arī neizdarīju. Vai tā būtu labāk vai sliktāk, par to man tagad grūti spriest.

Šķiet, ka movielens.org (kuru droši vien neviens no "mūsējiem", izņemot mani, vairs neizmanto) beidzot būs pietiekoši labi iepazinis manu gaumi, lai zinātu, kādas filmas man rekomendēt. Vismaz ar šo nebūt ne sevišķi populāro spāņu filmu tas trāpīja tieši desmitniekā, tiešām - Paldies!

Alehandro Amenabara ("Open your eyes", "The Others", "Mar Adentro") pirmā ievērojamā filma ir viena no tām kino lentēm, kuras ilgi nevarēju saņemties noskatīties. Varu paskaidrot, kāpēc. No vienas puses - mani interesē spāņu kino, turklāt vēl Amenabars patiešām augstu kotējas šīs valsts režisoru vidū. No otras - izlasot IMDb anotāciju: "While doing a thesis about violence, Ángela finds a snuff video where a girl is tortured until death. Soon she discovers that the girl was a former student in her faculty", īsti vēlme piedāvāt kādam skatīties šo filmu man neradās. Starp citu - ja nemaldos, to lejuplādēt man piedāvāja Movielens, apgalvojot, ka tā būtu viena no tām erotisku tēmu (bet visticamāk - ne skatu) piesātinātajām drāmām, kas man pēdējā laikā ir viens no iecienītākajiem kino žanriem.

"Sarkanā vāvere" ir jau trešā Hulio Medema filma, ko esmu šogad noskatījies. Un vai tu zini, kāpēc es tik intensīvi pievēršos šim spāņu režisoram? Galvenokārt tāpēc, ka viņa filmas ir patiešām labas un oriģinālas, turklāt tajās allaž ir kāda neliela piedeva pārdabiskā un neticamā, kas spēj padarīt košāku pat vispelēkāko dienu.

Jau vairākas dienas nevaru nekādi saņemties uzrakstīt šīs grāmatas aprakstu, droši vien galvenokārt tādēļ, ka tās uz mani nekādu sevišķu iespaidu neatstāja, bet tieši šādās situācijās iedvesmas ir īpaši maz. Ja par kaut ko esmu sajūsmā, tad parasti degu nepacietībā padalīties savos priekos ar citiem, tāpat ir viegli izkliegt sāpi, ja grāmata vai filma izrādījušās šokējoši sliktas. Taču ar neizteiksmīgiem darbiem, kuru iepazīšana nav saistīta nedz ar pozitīvām, nedz negatīvām emocijām, vienīgais, kas mani kaut cik dzen uz priekšu, ir pienākuma apziņa - ja neuzrakstīšu tagad, pēc nedēļas jau pavisam neatcerēšos, ko tur rakstīt.

Pirms neilga laika skatījāmies "Caotica Ana", un šī filma man radīja vēlmi iepazīt vēl kādu no Hulio Medema režisētajām filmām. "Polārā loka mīlnieki" ir viņa otrā slavenākā filma aiz "Lucia y el sexo", kuru arī kaut kad plānoju noskatīties.

Šī filma mani piečakarēja tā, kā reti kam un reti kad tas ir izdevies iepriekš. Biju pilnīgi pārliecināts, ka skatīsimies vācu filmu "Before the fall", dabūju atbilstošus subtitrus. Sākām skatīties, bet personāži kaut kā visi runāja spāņu valodā. Domājām - šķiet, būsim piečakarētu un dabūjuši vāciski dublētu filmas versiju. Taču izrādījās, ka tā vienkārši bija cita filma, kuras angliskais nosaukums arī ir "Before the fall", tikai stāsta tā nevis par laiku pirms hitleriskās Vācijas krišanas, bet gan pirms pasaules gala, milzīgam meteorītam ietriecoties zemē.

Nav šaubu, ka "Mašīnists" ir viena ļoti īpatnēja filma. Un viena no tās centrālajām dīvainībām ir tās tapšanas apstākļi. Cik daudz tu zini filmu, kurās amerikāņi būtu izpildītāji, bet spāņi - pasūtītāji? Līdz ar to šī ir Spānijas filma, kurā galvenās lomas (un arī režisora funkcijas) uzņemas amerikāņi. Filmēta tā gan ir Barselonā. Galvenajā lomā šeit ir Kristiāns Beils, bet pateikt, ka tas ir tas pats aktieris, kura nākamā loma bija "Betmens", tu noteikti nevarēsi. Proti, šajā filmā Beils ir tik tievs un slimīgs, ka uz viņu pat skatīties ir pretīgi. Un viņš nav arī vienīgais ne pārāk jaukā paskata personāžs filmā - Ivans, kuram zaudētu rokas pirkstu vietā piešūts kājas īkšķis.

Lai nu kam, bet spāņiem nevajadzētu žēloties, ka viņu kinoindustrijai būtu pienākušas nebaltas dienas - šķiet, ka no visām Eiropas valstīm tieši dzeltensarkanajā zemē ražotās filmas izpelnījušās vislielāko popularitāti ārpus savas valsts robežām. Ievērojamu režisoru vien viņiem ir vesela virkne. Un līdz ar to no "Caotica Ana", kas arī Latvijā tika pie uzmanības uz lielā ekrāna kinoteātrī "Rīga", es gaidīju pietiekami daudz.

Es nekautrēšos atzīt, ka man patīk Penelope Krusa. Kāpēc nekautrēšos? Tālab, ka fanot par Krusu ir pietiekami labs stils. Tā tev nav Andželīna "Lara Krofta" Džolī vai Nikola "es pēdējā laikā filmējos draņķīgās filmās" Kidmena vai Dženifera "Friends" Anistone. Krusa ir nopietna aktrise un tas vien, ka viņai savulaik bija sakars ar Tomu Krūzu ir vairāk uzvārda sekas nekā jebkas cits. Protams, vienlaikus es saprotu, ka šī gada Otrā plāna Oskara saņēmēja nav izcilākā pēdējo 10-20 gadu aktrise. Nerunājot par tādu klasisku vērtību kā Merila Strīpa, bet arī divas Keitas - Vinsleta un (galvenokārt) Blānšeta daudz labāk spēj iejusties DAŽĀDOS tēlos. Penelope tikām, cik skaista viņa lai arī nebūtu, Holivudā uz daudzveidīgām lomām nevar cerēt kaut sava izskata dēļ vien (starp citu, pat Džolī šī situācija ir daudz labāka). Taču, kā jau teicu vairākkārt, man Krusa patīk, un doma noskatīties viņas pirmo darbu uz lielā ekrāna man šķita saprātīga.

Šķiet, ka spāņiem un spāņvalodīgajiem ir diezgan raksturīga nosliece veidot drūmas fantastikas filmas ar šausmu elementiem, un "Laika noziegumi" ir viena no šādām filmām. Man personīgi šādas filmas patīk to noskaņas dēļ un šajā gadījumā mani nepavisam netraucēja filmas pārmērīgā paredzamība (jo sižetu uz priekšu tiešām bija diezgan viegli nojaust), taču lielisks bija viss tās pasniegšanas veids - vienas un tās pašas ainas mēs vairākkārt redzam no cita skatpunkta, atklājot vairāk informācija par vienu vai otru situāciju. Filma ir ļoti piezemēta un nerada baigās zinātniskās fantastikas filmas iespaidu - tāds vienkāršs stāsts par vīrieti, kurš apstākļu sakritības dēļ nonāk dažas stundas pagātnē un ir spiests darīt visu no sevis atkarīgo, lai atbrīvotos no liekajiem sevis eksemplāriem. Iespējams, ka šāds apraksts izskatās diezgan bezjēdzīgs un jāatzīst, ka šī filma nav konfekte acīm - tā ir brīžiem asiņaina, brīžiem brutāla un ne visu laiku pārmērīgi loģiska. Lai gan no otras puses ar loģiku tur varētu viss būt vairāk vai mazāk kārtībā - pieņemot, ka ja ir zināms, kas notiks 3. solī, varonim reāli nav brīvās gribas, kā rīkoties 2.solī, jo tikai šādā veidā var nodrošināt to, ka vispār viņš līdz šim 2.solim nokļūs. Labi, necentīšos tagad skaidrot, kā es saprotu šīs filmas pamatproblēmu, bet atzīmēšu, ka man filma patika. Tā varbūt nav gluži tāda līmeņa šedevrs kā "The Orphanage", bet cilvēkiem, kam kopumā patīk šāda stila filmas, noteikti rekomendēju arī "Timecrimes".

"The Orphanage" sakarā vieta ir divām diskusijas tēmām. Pirmā - vai šī ir Giljermo del Toro filma. Otrā - vai tā ir šausmu filma? Par pirmo man bija ilgāka debate ar N.R., kuras rezultātā nācu pie secinājuma - vairāk vai mazāk tā ir, lai gan vienlaikus tas ne obligāti nozīmē, ka tieši pateicoties "Pāna labirinta" režisora līdzdalībai šī filma ieguva sev raksturīgos vaibstus. Kas attiecas uz otro - jā, es to uzskatu par šausmu filmu. Kāpēc tā? Manā uztverē galvenais kritērijs, pēc kura noteikt, vai filma ir vai nav šausmu filma, ir tas, vai tev ir vai nav bail to skatīties - ja tu aizsedz acis ar džemperi vai salecies, izdzirdot kādu skaņu, es filmu nevaru neuzskatīt par šausmeni. Protams, iespējama tāda parādība kā neveiksmīga šausmu filma, kura gluži vienkārši nesasniedz savus mērķus. Taču par "The Orphanage" man vismaz šaubu nebija - tā ir šausmene. Ja tā tāda nebūtu, diez vai Liene lielu tās daļu skatītos caur spilvenu, Marina staigātu pa istabu, izvairoties no paskatīšanās uz ekrānu, bet es vairākas reizes salektos patiesās šausmās (nevaru sniegt detalizētu atskaiti par S.B. emocijām (izņemot epizodi ar sievieti un auto, uz kuru arī viņš reaģēja līdzīgi man), bet arī viņš nešķita gluži vienaldzīgs pret šīs filmas atmosfēru). Protams, neko daudz tiešu un atklātu šausmu šajā filmā nerāda - tā nav "slasher" kategorijas filma, kur tu redzi lielu daudzumu cilvēka iekšu un kur uzdarbojas maniakāli ļaundari. Nē, šeit viss notiek lielākoties daudz klusāk un piezemētāk. Māja, kurā kādreiz bijusi bāreņu patversme. Pazudis bērns, kas pēdējā laikā daudz laika pavadījis ar saviem iedomu draugiem. Dīvaina veca sieviete. Bērns ar maisu galvā. Šādas ir būtiskākās šīs filmas detaļas. Atmosfēra tiešām līdzīga kā "Pāna labirintā", lai gan zinātāji teic, ka esot daudz kopīga arī ar "Poltergeistu" un "The Others". Tā kā abas attiecīgās filmas neesmu redzējis, nevaru teikt. Bet varu gan teikt, ka Bayona un del Toro ar šo filmu ir radījuši patiešām kvalitatīvu šausmu stāstu, kuram ir lielisks nobeigums (ne bez pārsteiguma) un kas uz mani atstāja visai lielu iespaidu. Lai arī - es tiešām nedomāju tuvākajā laikā skatīties jebko līdzīgu šai filmai, jo vispār jau es neesmu nekāds horror cienītājs.

Kad piedāvāju Lienčai ar mani kopā skatīties šo spāņu melno komēdiju par Sātanu, viņa atteicās. Atteikuma motivācija bija tāda, ka pēc šādas filmas viņai grūti būšot gulēt, jo visticamākais, ka šī filma būs vairāk šausmene nekā komēdija. Sava tiesa taisnības viņai tur patiešām bija - tīri par komisku es šo filmu nesauktu, jo tajā priekš komēdijas bija stipri par daudz asiņu, vardarbības un sātaniskas klātbūtnes.

Migels de Unamuno, kā izskatās, ir bijis viens no 20.gadsimta sākuma spožākajiem rakstniekiem, lai arī man viņa vārds līdz pat šīs nedēļas sākumam bija gluži svešs, taču izrādās, viņš rakstīja ne vien saistoši, bet absolūti moderni un neapšaubāmi ir pieskaitāms pie modernisma autoriem (lai arī tolaik šis "žanrs" vēl bija stipri vien autiņos). Romānā "Milga" (kuru gan pats autors atkārtoti sauc par romīnu, skaidrojot, ka šādā veidā viņš atbrīvojas no nepieciešamības sekot romānam izvirzītajiem standartiem) Unamuno apraksta kādu vīrieti, kas iemīlas paputējušas dzimtas sievietē, kas spiesta strādāt par klavieru skolotāju, lai arī faktiski mūzika viņai riebjas. Šis vīrietis tikām ir nedaudz uz augšu pasists bagātnieks, kas dzīvo stipri dīku dzīvi un kura pasaules uztvere ir stipri tāla no realitātes. Taču tikpat tāls no realitātes ir arī viss šis romāns, kurā galvenais varonis vienā brīdī dodas apciemot romāna autoru un apsolās to nogalināt, pārejas starp realitāti un nerealitāti šeit vispār ir absolūti nosacītas un nebūtiskas. Tu bieži smiesies vēderu turēdams, bet brīžiem atzīsi, ka īstenībā Unamuno vienlaikus ir bijis arī domātājs, ne tikai komiķis, katrā ziņā šis darbs patiešām pieder literatūras zelta klasikai, kuras sērijā tas ticis izdots. Es teiktu "thumbs up!", ja nezinātu, ka šo terminu tagad ir patentējuši un kurš katrs vienkāršs cilvēks īkšķus augšā celt nedrīkst. Bet tev šo romānu izlasīt gan iesaku.

Jau iepriekš esmu paudis savu sajūsmu par to, kādas "alternatīvas" grāmatas reizēm iznāk latviešu tulkojumos, bet jāatzīst, ka padomju laikos tulkotā ārzemju literatūra ar garantiju sit pušu jebko, kas tiek tulkots mūsdienās. Tiesa, šis Luisa Romero romāns, iespējams, savulaik patiešām bija puslīdz populārs - tas pat tika saņēmis prestižo (no finansiālā viedokļa) spāņu "Planeta" prēmiju kā labākais gada spāņu romāns. Bet tas nebūt nenozīmē, ka mūsdienās šim romānam būtu augsta vērtība (ja kas - lasīju to krieviskā tulkojumā).

Nu tas beidzot ir noticis - es noskatījos šo Almadovara filmu, kuru no Sīča paņēmu vēl janvāra beigās. Laikam gan es to tā arī nebūtu izdarījis, ja vien Liene nebūtu aizbraukusi uz Ēģipti, tā kā viņa neizrādīja ne mazāko vēlēšanos ar šo filmu iepazīties tuvāk.

"Goijas spokus" es gaidīju ar nepacietību (cik nu es vispār kaut ko spēju ar nepacietību gaidīt) - kā nekā iepriekšējā Formana filma iznāca nu jau diezgan tālajā 1999. gadā, un visas četras viņa emigrācijas perioda filmas, kuras esmu redzējis ("One flew over the Cuckoo`s Nest", "Amadeus", "The People vs Larry Flynt", "Man on the Moon") es novērtētu ne zemāk (bet drīzāk - augstāk) par astotnieku, nemaz nerunājot par to, ka cēlies Formans ir no Čehijas, kuras kultūra man vispār ir īpaši simpātiska.

Pedro Almadovars ir ģeniāls režisors, tas nav apšaubāmi. Tāpat nav apšaubāmi tas, ka viņam ir zināmas novirzes. Šajā gadījumā es nedomāju P.A. seksuālo orientāciju, jo par to, kas šajā sakarā ir un kas nav novirzes, vienmēr var strīdēties. Tomēr visās bez izņēmuma viņa filmās netrūkst kaut kā mazliet perversi pretīga. Pieminēšu tikai manis redzētās lentes. "Kika" - maniakāls sieviešu slepkava, ārprātīgs izvarotājs, vairākas seksa apsēstas sievietes. "Runā ar viņu" - vidēji traks tips, kas padara grūtu sievieti komā. "Viss par manu māti" - transseksuālis, no kura stāvoklī paliek un inficējas mūķene. "Sliktā audzināšana" - vairākas no narkotikām atkarīgas, ar prostitūciju nodarbojošās transpersonas. Salīdzinoši ar agrākajām filmām "Atgriezties" ir tīri mierīga. Te gan, protams, ir paaudzēm "pārmantota" seksuālā izmantošana no tēva puses, kas rezultējas meitenē, kuras tēvs ir arī viņas vectēvs, ir viens personāžs, kuru (visticamākais) atveido transpersona, bet tas patiesībā arī viss. Vēl šajā filmā ir Penelope Krusa, kura atveido Raimundu, kura arī ir tā persona, kas sanāk vienlaicīgi savai meitai Paulai arī māte. Vēl šajā filmā iesaistās Raimundas māte, par kuru visi domā, ka viņa ir mirusi un spokojas, bet patiesībā viņa ir sadedzinājusi savu vīru un viņa mīļāko, bet tagad bēguļo. Raimundas māsa Sola ir atraitne, kura pārtiek no nelegālas frizētavas savā dzīvoklī. Raimundas vīrs Pako zaudē darbu un alkohola reibumā iekārē uzbrūk savai audžumeitai Paulai, kas viņu nogalina, pēc kā Raimunda līķi ievieto ledusskapī un tur ilgi glabā. Patiesībā kā juridiskos jautājumos nedaudz izglītotiem cilvēkiem mums vajadzētu saprast, ka Raimundas stratēģija līķa noslēpšanai ir vairāk nekā idiotiska. Tā vietā, lai izsauktu policiju, kas konstatē, ka piedzēries vīrietis ir mēģinājis izvarot mazgadīgo, kas aizstāvoties viņu ir nejauši nogalinājusi, tur nekāda krimināllieta nesanāktu. It īpaši zinot to, ka Eiropas Savienībā bērnu tiesībām ir ļoti augsta prioritāte. Protams, iespējams, ka Raimunda to nezina. Otra apšaubāmā epizode ir tā, kad viņa (Penelope Krusa) vienatnē spēj pacelt Pako līķi, lai to ievietotu saldētavā. Es patiešām gribētu redzēt, kā viņa to reālajā pasaulē varētu. No malas vismaz izskatās, ka viņai maisā ir ietīts nevis vīrietis, bet paklājs, taču tas nav būtiski, lai arī, protams, tas ir fušieris. Vēl viens fušieris ir tas, kā Krusa "dzied". Tur var tik labi pateikt, ka reālā dziedātāja nav viņa, bet gan kāda reāla dziedātāja ar savādāku balsi, ka vienkārši var just, ka Penelope tikai muti vien plāta. Bet nu pietiks par negatīvo. Pozitīvais Almadovara filmās allaž ir interesanti skati, neordināras košas krāsas. Runājot par interesantiem skatiem, pirmkārt prātā nāk tas, kā Raimunda mazgā traukus un mums rāda skatu no augšas uz izgriezumu, tāpat Pako līķis tiek rādīts ļoti mākslinieciski. Vispār jāatzīmē, ka šajā filmā ir ļoti maz baisu skatu - ne te ir plikņi, ne vardarbība, viss notiek aizkadrā, gluži kā romiešu teātrī.

Was I out of my mind when I decided to watch this film? Supposedly, yes. How can it otherwise be explained that I gave the creator of "Bad Education", "All About My Mother" and "Talk to Her" one more chance? Ok, I do have another explanation for that - all of those films weren`t bad at all. And I thought - maybe when Almadovar was younger he didn`t make movies as full of perversion as he does nowadays. Now that was a wrong presumption. In "Kika" Almadovar uses most of his typical scenario elements:

Alejandro Amenabar was the director of a film that got one of the first records on my factoid - "Open your eyes". But "Mar Adentro", his latest, brought him even more acclaim than that film. He even got an Oscar for the best foreign film. Ramob Sampedro is a man who`s been paralysed for 28 years and who wants to have a right to die, but Spanish law doesn`t give him such a right. Now he`s found a lawyer woman named Julia that is also suffering from a disease that will kill her, thinking that she might help him. A weird love story starts between the paralysed man and the insultic woman. Some sort of Romeo and Julia. Then there`s Rosa, a simple working class woman that wants to convince Ramon that he needs to live. But Ramon says that the woman that loves him will help him die. Which one will it be - Rosa or Julia? The one that could die with him together or the one that will live on after his passing? The film isn`t only about whether it`s right to die if you want to, but about what`s worth in life and what isn`t. It`s so sad it makes you cry, and at the same time it`s so uplifting that you can smile through your silly tears.

I took my time with this film. I wanted to watch it quite a while ago but I somehow always found better things to do. In the end I found out that it was worth watching it. A young woman with a loving husband and two daughters discovers that she`s only got a few months to live due to rapidly growing malignous tumours. So she makes a list of things to do before dying. Those include making love to another man than her husband, recording birthday greetings to both of her daughters until they`re 18, finding a new mother for her children and a new wife for her husband. The film is sad, of course, what else could you expect from a film about a young woman dying. But it`s not that heavy stuff as you`d probably think it is. It`s more beautifully sad than simply sad. At least I liked it, not that it means a thing.

There aren`t that many people that openly proclaim themselves as geniuses and that probably ain`t lying at all. What undoubtedly is untrue though is the title "diary" given to this book for I`m pretty sure that the diary of Dali has less in common with a real diary than Phil Collins has with underground and alternative music. Not that the diary ain`t interesting, on the contrary Dali does write quite witty and pretty surrealistically as well. Which is no wonder for he really was a genius. There are several things Dali appears to like more than most people do, and those include farts and flies. In this book apart from the "journals" Dali proclaims to have written over the years I got a long essay entitled "The Art of Farting", which Dali claims to be written by some count Trubachevski, but who without a doubt was Dali himself. There`s some strange pseudo-serious text about flies as well. What was the most surprising thing about Dali for me is the fact that he was a romantic person after all - could you imagine a man of his ambition claiming that he loves his wife more than fame, more than art and even more than money? It`s weird isn`t it? Nobody has a doubt that Dali was a much better painter than a writer but at the second thing he was no slouch either. For instance the things he writes about his friends are so full of sarcasm that it`s no wonder the book broke his friendship with Louis Bunuel.

This is a film that preceeded Kill Bill by Quentin Tarantino. How could the guy with Q at the beginning of his name otherwise thought of what was happening to Beatrice while she was in a comatose state? I mean a doctor using her as a whore for necrophilic rednecks is a good concept, and it probably can bring you some easy cash, but Quentin ain`t that creative himself to think of that without the help of some gay Spanish director who likes to make films about drags-queens bragging how cool it is to have both tits and a penis, and how guys love blow-jobs from a woman with a penis. Hey, there was this song "Your mother got a penis" by this techno-rap artist, who`s name I`ve sadly forgotten. Goldie Lookin` Chain - yup, I remembered it! Anyhow, Talk to her has no signs of drag-queens, or at least if there is one fellow who may be a bit sick, he at least never wears women`s panties in a way so the others could see that. Instead he stalks a girl and when she falls into a coma he becomes her private nurse at the hospital and imagines that they have a normal relationship going. That is, until he gets her pregnant, the dork! Then there`s another fellow who`s girlfriend is also in a coma after she was hit by a bull (she`s a bullfighter). A strange relationship starts between the two fellows. No, they don`t do kinky stuff with each other! The film is kinda good, not particulary the kind of cinema I`m interested in, but - yes, it is provoking, yes, it is beautifuly done, yes, I liked it. And, no, I don`t think that it is cool to have sex with a partially dead person, and I don`t think that the fellow - Benigno - was sane.

Luis Bunuel was one of the greatest directors that ever came out of Spain. And when I got this film I thought it was one of his works. But I was proven wrong - because I thout it was something like "Bunuel`s mesa del ray Salomon" but "y" in Spanish, as it was proven by "Y tu mama tambien" means "and". So it`s more like "Indiana Jones and the Holy Grail". With the exception that this isn`t a real adventure film and that the grail is replaced with king Solomon`s table which can tell both past and future. On Bunuels journey his two friends are with him - painter Salvadore Dali and poet Luis Garcia Lorca. The film is totally surreal, quite in the same style Bunuel did in the 1930s together with Dali ("The Andalusyan Dog" is surely the best example). It`s not clear when all the things happen - is it some twisted today with them all having jumped out of the thirties, or is it some twisted 1930s with modern Japanese tourists. Anyhow, this film is bizarre. Although at the beginning I thought this to be somewhat similar to "National Treasure" this film reminds me of nothing. And I don`t know whether this means something good or bad. By the way, what was "The Andalusyan Dog" about? I guess the same thing. And that would be? ...Um,... don`t know.

Do you like movies with lots of nudity? I bet you do, who doesn`t. Do you like movies with lots of male nudity? If there are enough naked women, I guess you have nothing against it. Do you like movies with lots of gay nudity? I bet you don`t unless you`re female. And this film falls in to the latter category. Pedro Almadovar has created a partly autobiograpical story about a guy who`s been sexually abused by a teacher in a catholic school in the Franco days. Ignacio has later become a writer. He wants to make a movie after his novel about his childhood, and his former lover Enrique helps him at that. But it turns out that Ignacio isn`t really himself but his brother who killed Ignacio with drugs. Anyway, it`s hard to explain, and it doesn`t make much sense either. What is good about such a film is that it shows to us, heteros, a completely different world from ours. What is bad about this film is that there`s nothing particulary spectacular about it. Well, of course, a film about Spain is never too grey or something like that but it still is nothing I would remember about in 10 years (except for one guy sitting up and down on another ones erected penis while that guy is asleep, and that`s not the best thing to remember from a movie).

This was the very last film I watched before my hard disk crushed. And that isn`t a thing to joke about. Pedro Almadovar is already a familiar face to me - his latest film "Bad Education" is still quite fresh in my memory. But this film is better than the movie about gays. Not that "AAMM" lacks in contraversy - there are two crossdressing prostitutes in this film as well, there are lesbian actresses, a pregnant nun that has the HIV who`s pregnant from the same person that was the father of the guy who started to write an essay "All About My Mother" before he died hit by a car. But in this film at least the leading woman character Manuela is particulary normal, and she does her best overcoming the loss of her only child. The nun is played by Penelope Cruz and she`s absolutely gorgeous. What amazes me in this film is that there is absolutely no nudity on the screen, quite unlike what could be seen in "Bad Education". And what does it make me think of - while straight directors show naked women, homosexual directors show only naked men, and since there aren`t any homosexuals around this time from the aestethical point of view this movie is purist. The film is full of positive energy despite the fact that it can drive you to tears.

This is the first film of the dilogy which gave us "Vanilla Sky". Actually, this isn`t the first part but the first version of Vanilla Sky done by some Spanish director. What`s weird about this film that there`s Penelope Cruz in the same role she also played in the film with Cruise. To be honest, there`s not very much difference between the films - maybe in this one the main hero`s face is ruined more than in the other one, but apart from that it`s still the same film with the same ideas. Oh, I forgot that there`s nothing from Monet in here (or was it the other guy - Manet? I`m not sure).