Par salidojumiem
Bišķi baisi pat iedomāties, bet šovasar apritēs 10 gadi kopš beidzu vidusskolu. Cik zinu, šādos apaļos gados ierasts organizēt klases salidojumus, atskatīties uz aizgājušo laiku un tā tālāk. Man gan ir visai izteiktas aizdomas, ka mums nekāda salidojuma nebūs, bet tā ir cita lieta. Neatkarīgi no tā, man šķiet, ka tādi salidojumi mūsdienās ir kļuvuši pavisam neaktuāli. Kāpēc? Mēģināšu pamatot.
Pirmkārt - ja tevi interesē, ko tagad dara Anniņa, vai viņa ir apprecējusies un cik viņai ir brēkuļu, tev pilnīgi pietiek ieiet Paziņām.lv vai kādā citā Feisbukā un apskatīties Anniņas galeriju, varbūt pat izlasīt kādu viņas bloga ierakstu un viss - tu esi informēts. Līdz ar to fiziska Anniņas satikšana tev nav nepieciešama.
Otrkārt - un tas ir vēl būtiskāk, un tas nav tikai mūsdienās parādījies, bet tā ir bijis vienmēr - vispār nav skaidrs, kāda ir šādu pasākumu doma. Tur sanāk tā, kā rakstīts Milana Kunderas Nezināšanā - Odisejs pēc 20 gadu prombūtnes atgriežas Itakā, pa šo laiku kļuvis par pilnīgi citu cilvēku, bet visi no viņa gaida tos pašus izgājienus un tādu pat uzvedību kā pirms šiem 20 gadiem, jo viņu atmiņās viņš, protams, nav mainījies. Un klases salidojumu gadījumā visi ir vienlaikus itakieši un Odisejs - Annijā tu joprojām redzi klases cacu, Jānis joprojām ir nīgrais ģeogrāfs ar stulbajiem jokiem, un tā tālāk. Līdz ar to šādos pasākumos tu mēģini cilvēkos saskatīt kaut ko tādu, kā viņos sen vairs nav, saglabājas tie paši stereotipi, kā tīņu gados un tas viss ir viens vienīgs murgs, un nekas tā īsti mainīt neko nespēs. Vēl spēcīgāk tas izpaužas, sastopot kādu skolasbiedru, ar kuru tavi ceļi šķīrušies vēl agrāk - līdz ar to, ja man gadītos sastapt Niku, es viņā redzētu pat ne 17-18 gadus vecu čali, bet drīzāk viņu 10-12 gadu vecumā, kad mums bija visciešākā draudzība.
Līdz ar to es nekādi nespēju saskatīt dižu jēgu šādiem salidojumiem.