Toy Story 3
11 gadus pēc iepriekšējās šīs franšīzes filmas iznākšanas "Rotaļlietu stāsts" ir atgriezies. Manuprāt - vai nu par agru, vai par vēlu. Par vēlu - jo pārāk daudz laika pagājis kopš otrās filmas, lai tie skatītāji, kam patika Toy Story agrāk, par to sajūsminātos arī tagad. Par agru - jo nav vēl pagājis tik daudz laika, lai viņi to skatītos kopā ar saviem bērniem. Bet varbūt vienkārši es šeit kaut ko bišķi esmu saputrojis, un visticamākais, ka Holivudas ļaudis zina, ko viņi dara (katrā gadījumā jauns "Toy Story" šķiet daudz aktuālāks nekā jauns "Tron"). Bet ne par to ir šis stāsts.
Šo multfilmu Liene ļoti ilgi pretojās skatīties, apgalvojot, ka viņai Toy Story nepatīk. Nevaru neko šeit apgalvot, bet zinu, ka man vismaz pirmā daļa ļoti labi patika. Droši vien tāpēc, ka biju tolaik atbilstošā vecumā. Jautājums - vai jaunā Toy Story radītājiem ir izdevies iekāpt vēlreiz tajā pašā upē?
Manuprāt - ne visai. Uz ko multfilma varēja likt uzsvaru, ja tā gribēja uzrunāt to auditoriju, kura bija pamatskolas vecumā, kad iznāca 1. un 2.filmas, būtu - ar nostaļģiju un smeldzi pēc aizgājušās bērnības, ar kaut ko tādu dvēselisku un skumju. Un tieši ar to Toy Story 3 sākas - ar visai bezkaunīgu atdarinājumu "Up!" sākumam, tik vien ar tādu problēmu, ka emocionāli šīs multfilmas ievads ir auksts kā no aizsalušas Daugavas izmakšķerēta zivs.
Daudz biju dzirdējis, ka šis "Toy Story" ir tumšāks, skarbāks un reālistiskāks par pirmajām divām daļām, taču tās ir vienas vienīgas pupu mizas - tas joprojām norisinās amerikāņu sapņa idilliskajā pasaulē, kur visi dzīvo skaisti, laimīgi un pārtikuši. Toy Story pasaulē nav vietas nedz terorismam, nedz ekonomiskām krīzēm, nedz kaut vai normālam konfliktam starp cilvēkiem, viss - vienu vienīgu klišeju robežās, un cilvēki šajā multfilmā ir apmēram tikpat tuvi reālajai pasaulei kā piecdesmito gadu kulta seriālā "I Love Lucy". Šķiet, visas multfilmas garumā bija tikai viena vienīga epizode, kura mani paķēra uz emocionālās stīgas - ar saimnieku veco aptaukojušos taksi - tur tiešām bija sava daļa reālisma, kamēr kopumā šī multfilma ir viens liels balagāns datorgrafikā, un nekā diži vairāk. Lai gan nē - arī beigās kaut ko es tomēr sajutu (par spīti tam, ko es sauktu par briesmīgu aktierspēli, ko gan īsti nevar tā saukt datoranimācijas gadījumā) - pavisam nedaudz šai multfilmai tomēr izdevās man uzdot jautājumu - kurā brīdī es kļuvu par pieaugušo, kurā brīdī manas rotaļlietas nonāca skapī un kurā brīdī problēmas no fantāzijas pasauli pārcēlās uz reālo.
BET - to varēja izdarīt daudz labāk, un Toy Story 3 varbūt būtu varējusi kļūt par filmu, kuras nominācija Oskaram kā gada labākajai (ne animācijas - bet vispār) filmai būtu pamatota un attaisnota. Bet šis "Toy Story 3" nav tā filma.
Šo multfilmu Liene ļoti ilgi pretojās skatīties, apgalvojot, ka viņai Toy Story nepatīk. Nevaru neko šeit apgalvot, bet zinu, ka man vismaz pirmā daļa ļoti labi patika. Droši vien tāpēc, ka biju tolaik atbilstošā vecumā. Jautājums - vai jaunā Toy Story radītājiem ir izdevies iekāpt vēlreiz tajā pašā upē?
Manuprāt - ne visai. Uz ko multfilma varēja likt uzsvaru, ja tā gribēja uzrunāt to auditoriju, kura bija pamatskolas vecumā, kad iznāca 1. un 2.filmas, būtu - ar nostaļģiju un smeldzi pēc aizgājušās bērnības, ar kaut ko tādu dvēselisku un skumju. Un tieši ar to Toy Story 3 sākas - ar visai bezkaunīgu atdarinājumu "Up!" sākumam, tik vien ar tādu problēmu, ka emocionāli šīs multfilmas ievads ir auksts kā no aizsalušas Daugavas izmakšķerēta zivs.
Daudz biju dzirdējis, ka šis "Toy Story" ir tumšāks, skarbāks un reālistiskāks par pirmajām divām daļām, taču tās ir vienas vienīgas pupu mizas - tas joprojām norisinās amerikāņu sapņa idilliskajā pasaulē, kur visi dzīvo skaisti, laimīgi un pārtikuši. Toy Story pasaulē nav vietas nedz terorismam, nedz ekonomiskām krīzēm, nedz kaut vai normālam konfliktam starp cilvēkiem, viss - vienu vienīgu klišeju robežās, un cilvēki šajā multfilmā ir apmēram tikpat tuvi reālajai pasaulei kā piecdesmito gadu kulta seriālā "I Love Lucy". Šķiet, visas multfilmas garumā bija tikai viena vienīga epizode, kura mani paķēra uz emocionālās stīgas - ar saimnieku veco aptaukojušos taksi - tur tiešām bija sava daļa reālisma, kamēr kopumā šī multfilma ir viens liels balagāns datorgrafikā, un nekā diži vairāk. Lai gan nē - arī beigās kaut ko es tomēr sajutu (par spīti tam, ko es sauktu par briesmīgu aktierspēli, ko gan īsti nevar tā saukt datoranimācijas gadījumā) - pavisam nedaudz šai multfilmai tomēr izdevās man uzdot jautājumu - kurā brīdī es kļuvu par pieaugušo, kurā brīdī manas rotaļlietas nonāca skapī un kurā brīdī problēmas no fantāzijas pasauli pārcēlās uz reālo.
BET - to varēja izdarīt daudz labāk, un Toy Story 3 varbūt būtu varējusi kļūt par filmu, kuras nominācija Oskaram kā gada labākajai (ne animācijas - bet vispār) filmai būtu pamatota un attaisnota. Bet šis "Toy Story 3" nav tā filma.
2011-02-24
comments powered by Disqus