Made in Dagenham

Šo filmu piedāvāju skatīties, apgalvojot, ka tā esot tipiska britu komēdija. No kā, savukārt, var mācīties, ka man nevajag ticēt. "Made in Dagenham" pilnīgi noteikti nav komēdija, taču tā vismaz ir tipiska britu filma. Tā stāsta par notikumiem nebūt ne tik dramatiski tālajā 1968.gadā pilsētā Dagenham Anglijā, kur norisinājās notikumi, kas daudz ko izmainīja vēstures gaitā. Dagenhemā atradās amerikāņu autogiganta Ford rūpnīca, kurā tika piekopta tolaik vēl pavisam pieņemama prakse - par līdzvērtīgu darbu maksāt sievietēm mazāku algu nekā vīriešiem. Uzņēmuma vadībai viss bija "ohvačeno" - arodbiedrība neiebilda, jo tās līderi bija vīrieši, kuriem ne pārāk rūpēja sieviešu atalgojums, valdība neiebilda, jo tās līderi bija vīrieši, kuriem vairāk rūpēja vīriešu atalgojums, un visai ilgi arī pašas sievietes neiebilda, jo tas taču bija pilnīgi normāli, ka vīrietis ģimenē bija galvenais maizes sagādnieks (un kas par to, ka darbā pavadītās stundas viņiem bija vienādas?). Taču tomēr notika tas, kam agrāk vai vēlāk bija lemts notikt - Dagenhemas Ford rūpnīcas sievietes - automašīnu sēdekļu šuvējas - uzsāka streiku.
Filmas galvenā varone ir viena šāda šuvēja - Rita O`Greidija (šķiet - izdomāta persona, lai arī streiks un tā sekas ir vairāk nekā autentiski), pavisam vienkārša sieviete, kura gandrīz nejauši kļūst par strādnieču līderi un - par paraugu citām sievietēm. Skaidrs, ka uzstādīto mērķu sasniegšana neizrādījās viegla, un gana daudz kam bija jānotiek, lai sieviešu prasības tiktu izpildītas, un par to arī ir šī filma. Jāpiekrīt gan Lienei, ka filma ir drusku pārāk naiva un drusku pārāk rožaina - kā var redzēt no filmas beigās pievienotajiem dokumentālajiem kadriem, streikojošās sievietes lielākoties bija gados daudz vecākas un mazāk seksīgas kā šajā filmā redzamās, un noteikti arī šķēršļi bija daudz nogudrinošāki un viss process vilkās daudz ilgāk. Bet - filmas gars man kopumā patika, un varu piekrist kaut kur lasītajam, ka šī filma ir savā būtībā visai līdzīga filmai "Milk", ar to vien atšķirību, ka geju vietā šajā filmā figurē sievietes. Lai arī man nepatika (vai pareizāk - ne tik ļoti patika, kā to varētu gaidīt) Sally Hawkins iepriekšējā filma "Happy-Go-Lucky", jāatzīst, ka šajā filmā viņa ir patiešām lieliska - proti, viņa ļoti veiksmīgi tiek galā ar nejaušās līderes lomu, man patīk tas, ka viņai nav pārliecinošas balss un kā viņa parāda, ka tev nav jābūt dzelzs pautiem, lai tev tomēr būtu dzelzs pauti (ja var uztvert manu domu). Tāpat var uzslavēt Miranda Richardson, kas atveido valsts sekretāri Barbaru Kāslu (interesanti, ka joprojām man Ričardsone vairāk asociējas ar Queenie no Melnās čūskas, nekā ar jebko citu).
Jā, pati filma ir drusku sieraina un pārāk daudz uzsvara tā liek uz sešdesmito gadu frizūrām, tērpiem un atmosfēru, kādas reālajā pasaulē droši vien nekad nav bijis, bet man patīk filmas vēstījums un kopumā tā bija arī pietiekoši izklaidējoša, lai nepārvērstos par sociālisma propagandas materiālu.
2011-05-03
7.0
comments powered by Disqus