The Tenth Man

Nezinu, cik daudz tajā ir patiesības un cik lielā mērā Grems Grīns spēlējās ar lasītājiem, apgalvojot, ka "Desmito cilvēku" viņš bija uzrakstījis jau trīsdesmito gadu otrajā pusē un tad par to piemirsis, līdz kāds viņam par tādu atgādināja teju piecdesmit gadus vēlāk. Un tad nu tas tika beidzot publicēts.
Grāmatas sižeta centrālais elements ir diezgan līdzīgs latviešu literatūras klasikai, proti, Blaumaņa "Nāves ēnā" - tikai turienes kulminācija šeit tiek paņemt par premisu. Proti, situācija ir tāda, ka vāciešu okupētajā Francijā kādā ciematā diezgan lielu daudzumu cilvēku, un daļai no viņiem ir lemts tikt nogalinātiem, un šie sarīko "ziehen wir den kuerzeren". Šķiet, ka trīs bija tie, kam bija īsās lozes, un viens no viņiem izrādās kāds pārticis tiesnesis, kurš nemaz nevēlās atvadīties no dzīves. Tad nu šis ņem un sāk lūgties, vai kāds no pārējiem nevēlas viņam pārdot savu tukšo biļeti un piedāvā pretī visus savus īpašumus, ieskaitot viņa dzimtas māju. Negaidīti viens no pārējiem patiešām piekrīt, tiek parakstīti visi papīri un vīrietim tiek izpildīts nāvessods. Tad viņi pēc kāda laika tiek atbrīvoti, un galvenais varonis paslepus atgriežas savā mājā, kur tagad dzīvo nogalinātā vīrieša māte un māsa, bet viņš neatklāj, kas viņš ir patiesībā. Un tad viņš ņem un jaunajā sievietē iemīlas.
Lai arī šim pēc idejas vajadzētu būt pavisam nenozīmīgam darbam Grīna daiļradē - tas ir īss un šķiet tā relatīvi pavirši uzrakstīts, man grāmata patika savā vienkāršībā un tajā, kā autors parāda varoņa pārvērtības laika gaitā. Visai saistoša lasāmviela.
2011-05-11
7.5
comments powered by Disqus