Latvijas basketbola vēsture
Basketbols nav viens no tiem sporta veidiem, kura norisēm es pēdējā laikā aktīvi sekoju. Faktiski vienīgais laiks, kad kaut cik par to interesējos, bija 8.-9.klase, kad kopā ar klasesbiedriem (mūsu galvenā sporta līdzjutēja Rolanda vadībā) vairākas reizes gāju uz Sporta pili skatīties "Brocēnu" un Latvijas izlases spēles. Līdz ar to arī manas zināšanas par mūsdienu Latvijas basketbolu pamatā aprobežojas ar deviņdesmito gadu otro pusi - ja man vajadzētu nosaukt kādus mūsdienu latviešu basketbolistus, es droši vien teiktu - Ainārs Bagatskis, Roberts Štelmahers, Kristaps Purnis, Aigars Vecvagars, Uvis Helmanis.
Kāpēc tad es lasīju grāmatu par Latvijas basketbola vēsturi? Pavisam vienkārši - es cerēju, ka tur atradīšu kādas druskas informācijas par futbolu, kas mani gan interesē. Proti, zināms, ka pirmskara laikos sportisti parasti nodarbojās ar daudziem un dažādiem sporta veidiem un dažādu sporta veidu izlasēs varēja redzēt vienas un tās pašas sejas. Un patiešām vismaz par vienu Latvijas izlases futbolistu šeit atradu kādu sev noderīgu informāciju - noskaidroju Andreja Krisona likteni, plus par vēl vairākiem iepriekš nebiju zinājis, ka viņi bija arī aktīvi basketbolisti.
Kā lai arī nebūtu, tīri no statistikas puses šī noteikti ir pilnīgākā grāmata par Latvijas sportu, ko man nācies lasīt - var just, ka grāmatā ieguldīts ļoti pamatīgs statistiķu darbs, un es pat apgalvotu ar diezgan lielu pārliecību, ka citas grāmatas par Latvijas basketbola vēsturi kopumā droši vien vairs nav nepieciešams rakstīt (lai gan, protams, jāņem vērā, ka mani šis sporta veids neinteresē). Varu arī atzīt, ka tagad man ir daudz labāk skaidrs, kā īsti bija ar basketbolu Latvijā padomju laikos - zinu gan vairāk par TTT, ASK un VEF slavas gadiem, gan par šo komandu norietu un tā iemesliem. Labāk orientējos izcilākajos Latvijas basketbolistos un vispār grāmata izrādījās noderīga.
Saprotu arī, kāpēc tā sagadījās, ka basketbolam šāda grāmata parādījās ātrāk nekā futbolam un kāpēc arī tās saturs šķiet precīzāks un nopietnāk savākts - nopietna aizmugure. Ojārs Kehris un Vilis Krištopāns vien ir daudz kā vērti.
Vai šo grāmatu man bija interesanti lasīt? Kopumā - ne pārāk. Pirmskara periods bija saistošs jau minēto futbola interešu dēļ, tālāk - faktoloģiski viss aprakstīts gana profesionāli, bet tas īsti mani nespēja pārliecināt, ka man būtu jebkādu iemeslu dēļ jāsāk interesēties vairāk par grāmatā aprakstīto. Kā allaž šādās grāmatās - pietrūkst personiskā piesitiena. Kā teikt - novērtēju ieguldīto darbu, priecājos par ievākto informāciju (piem., par Aleksi Stivriņu - pirmo latviešu izcelsmes basketbolistu NBA), bet - ne man šī grāmata ir rakstīta.
Kāpēc tad es lasīju grāmatu par Latvijas basketbola vēsturi? Pavisam vienkārši - es cerēju, ka tur atradīšu kādas druskas informācijas par futbolu, kas mani gan interesē. Proti, zināms, ka pirmskara laikos sportisti parasti nodarbojās ar daudziem un dažādiem sporta veidiem un dažādu sporta veidu izlasēs varēja redzēt vienas un tās pašas sejas. Un patiešām vismaz par vienu Latvijas izlases futbolistu šeit atradu kādu sev noderīgu informāciju - noskaidroju Andreja Krisona likteni, plus par vēl vairākiem iepriekš nebiju zinājis, ka viņi bija arī aktīvi basketbolisti.
Kā lai arī nebūtu, tīri no statistikas puses šī noteikti ir pilnīgākā grāmata par Latvijas sportu, ko man nācies lasīt - var just, ka grāmatā ieguldīts ļoti pamatīgs statistiķu darbs, un es pat apgalvotu ar diezgan lielu pārliecību, ka citas grāmatas par Latvijas basketbola vēsturi kopumā droši vien vairs nav nepieciešams rakstīt (lai gan, protams, jāņem vērā, ka mani šis sporta veids neinteresē). Varu arī atzīt, ka tagad man ir daudz labāk skaidrs, kā īsti bija ar basketbolu Latvijā padomju laikos - zinu gan vairāk par TTT, ASK un VEF slavas gadiem, gan par šo komandu norietu un tā iemesliem. Labāk orientējos izcilākajos Latvijas basketbolistos un vispār grāmata izrādījās noderīga.
Saprotu arī, kāpēc tā sagadījās, ka basketbolam šāda grāmata parādījās ātrāk nekā futbolam un kāpēc arī tās saturs šķiet precīzāks un nopietnāk savākts - nopietna aizmugure. Ojārs Kehris un Vilis Krištopāns vien ir daudz kā vērti.
Vai šo grāmatu man bija interesanti lasīt? Kopumā - ne pārāk. Pirmskara periods bija saistošs jau minēto futbola interešu dēļ, tālāk - faktoloģiski viss aprakstīts gana profesionāli, bet tas īsti mani nespēja pārliecināt, ka man būtu jebkādu iemeslu dēļ jāsāk interesēties vairāk par grāmatā aprakstīto. Kā allaž šādās grāmatās - pietrūkst personiskā piesitiena. Kā teikt - novērtēju ieguldīto darbu, priecājos par ievākto informāciju (piem., par Aleksi Stivriņu - pirmo latviešu izcelsmes basketbolistu NBA), bet - ne man šī grāmata ir rakstīta.
2011-05-14
comments powered by Disqus