Kazhes pierakstu burtnīca

Tas nebūtu nekāds kārtīgs ceļojums, ja viss nesāktos ar drudžainu skriešanu. Šādam vadmotīvam vismaz mēs parasti sekojam, un arī šī reize nebija izņēmums. No rīta gan biju piecēlies tradicionāli agri – sešos, un līdz lidmašīnai laika bija pietiekami, taču sanāca aizķerties ar visādiem pēdējiem darbiem, kā rezultātā uz autobusu, kurā mums vajadzēja sastapt līdzbraucējus, nācās skriet. 22.autobusa pieturā ieradāmies pāris minūtes vēlāk par tā provizorisko atbraukšanas laiku, taču izrādījās, ka arī autobuss kavēja, līdz ar to tajā tikām veiksmīgi iekšā.

Ne mazāk sekmīgi mums izgāja arī lidostā, kurp personīgi es devos ne bez bažām par mūsu rokas bagāžas atbilstību Ryanair izmēru prasībām (55x40x20 centimetri). Lienes somas gadījumā vairāk uztraucos par augstumu, savas – par platumu. Praksē izrādījās, ka Lienes (tāpat kā Māra un Antas) mugursoma bez aizķeršanās “rāmī” iegāja, savukārt mana mugursoma nemaz netika pārbaudīta, jo parasti jau mazās “mugurenes” nevienu neuztrauc. Lidmašīnā iekāpām kā pēdējie, kas izrādījās mazliet draņķīgi, jo neizdevās atrast divas sēdvietas blakus. Tiesa, pamanījos lielu daļu lidojuma nogulēt, kam gan nedaudz traucēja divi blakus nopietni runājoši vīri, kas bija gudri ekonomikas un politikas lietās, taču savus kopumā man ļoti pieņemamos apgalvojumus izteica tik augstprātīgā un pašpārliecinātā formā, ka man bija grūti noturēties un neiestarpināties viņu sarunā ar kādu absolūtu idiotismu, piem., pasakot, ka es arī labprāt būtu tāpat kā viņu nievātie latviešu salašņas lidmašīnā piedzēries un dziedājis šlāgerus, taču plānoju Beļģijā pārdot vienu savu nieri un tāpēc šobrīd nākas taupīties, pie reizes apvaicājoties, vai viņi nezina, kur Briselē maksā par nierēm labāku naudu. Alternatīvs bija variants pavaicāt, vai viena no viņiem lasītā grāmata “The European Economy between the Wars” ir aizraujoša un vai tā ir par mīlestību vai krimiķis. Reizēm man tīk būt nejaukam, labi vien ir, ka no dabas esmu kautrīgs riebeklis un tālab ar svešiniekiem ķildās neielaižos.


Kad ielidojām Šarleruā, izrādījās, ka Antai lidojums bija izrādījies smagāks kā pārējiem komandas dalībniekiem – šis ne tikai bija pirmais lidojums viņas dzīvē, bet tas arī atklāja, ka viņa cieš no “travel sickness”. Tālab pirms visiem turpmākajiem lidojumiem viņa lietoja brīnumtabletes (patiešām palīdzēja!).


Autobusu uz Šarleruā centru atradām bez aizķeršanās, mazliet gan noķimerējāmies ar biļešu aparātu, kurš neļāva uzreiz iegādāties vairākas biļetes, bet par katru bija jānorēķinās atsevišķi. Piecpadsmit minūšu brauciens un bijām jau pilsētas centrā. Lai nebūtu nelielajā Šarleruā jāpavada uzreiz divas dienas, jau savlaicīgi bijām izplānojuši pirmajā dienā aizbraukt uz Valansjenu Francijā, kur bija arī rezervēta viesnīca. Praksē gan izrādījās, ka nokļūšana Valansjenā nebija tik vienkārša kā mums sākumā šķita. Biju Internetā lasījis, ka lētāk ir braukt ar autobusu, taču neviens aptaujātais beļģis/francūzis neapstiprināja manu teoriju, ka autobuss Šarleruā-Valansjena vispār būtu dabā sastopams. Toties varēju mazliet pārbaudīt praksē, ka vismaz kaut ko no franciski teiktā varu jau uztvert. Rezultātā nācās vien doties uz dzelzceļa staciju, kur tika iegādātas padārgas vilciena biļetes (ap 30 eiro no cilvēka).

Jau vilcienā atklājās biļešu dārdzības iemesls – mums bija pārdotas biļetes, kas veda nevis caur Jeumont (aptuveni 80 kilometri ceļā), bet gan caur Lilli (180 kilometri). Klāt citiem priekiem vēl sanāca negludums ar pārsēšanos – atbilstoši plānam mums vajadzēja būt 10 minūtēm Lilles stacijā, kuru laikā vajadzēja pārkāpt no viena vilciena otrā, taču mūsu beļģu vilciens aizkavējās ceļā par kādām 5 minūtēm un tad nevarēja iebraukt stacijā, jo uz tam paredzētajām sliedēm jau stāveja... vilciens, kuram vajadzētu mūs vest tālāk. Līdz ar to likumsakarīgi mēs stacijā varējām iebraukt tikai uzreiz pēc mums vajadzīgā vilciena aizbraukšanas. Bija šai kavēšanai gan arī savas pozitīvas sekas – mums parādījās pusstunda laika līdz nākamajam vilcienam, līdz ar to varējām vismaz mazliet apskatīt Lilles vecpilsētu, kas bija pluss, jo tā ir burvelīga. Tāpat izmantojām iespēju pilsētā iepirkt garšīgas franču bagetes ar šķiņķi un populāro franču saldumu – makaronu.

Pirkumus nobaudījām jau sēžot komfortablajā franču vilcienā, kas mūs veda uz Valansjennu – pilsētu, par kuru līdz šim zināju tikai to, ka šīs pilsētas futbola komanda pirms dažiem gadiem atgriezās Francijas čempionāta augstākajā līgā un pagaidām tajā veiksmīgi spējusi nostabilizēties. Praksē izrādījās, ka Valansjena ir ļoti simpātiska neliela pilsētiņa, kurā gan nav sevišķi daudz vēsturiskas apbūves, jo tā smagi cieta pasaules karos, taču tajā valda ļoti jauka un nepiespiesta atmosfēra, un vismaz es tajā jutos brīvi un piederīgi. Patika gan pilsētas tramvaji, kuri bruģa vietā brauc pa zālāju, gan vairākas baznīcas, kuras apskatījām, meklējot kādu ģeoslēpni.

Pie vienas no baznīcām arī atradās mūsu viesnīca, kura bija ļoti glīti iekārtota un tajā bija arī jauka atmosfēra un es vairākas reizes gāju uz recepciju ievākt dažādu man aktuālu informāciju. Cita starpā gāju vaicāt arī tulkojumus dažiem vārdiem kāda slēpņa aprakstā, jo manas franču valodas zināšanas pagaidām vēl nav pietiekamas, lai ar šādu lietu tiktu galā pilnīgi patstāvīgi. Tā kā viesnīcas darbinieks nemācēja man vienu vārdu iztulkot, viņš palūdza padomu kādam garām ejošam viesnīcas viesim, kurš ar interesi noklausījās manu stāstījumu par šīs spēles būtību un arī izskaidroja neskaidro vārdu. Turpmāk vismaz es zināšu, ka “sanglier” franču valodā ir mežacūka. Kas to lai zina, varbūt kādreiz man šis vārds vēl noderēs.


Kas attiecas uz slēpņošanu, nevarētu teikt, ka mūsu rezultāti būtu satriecoši – atradām divus slēpņus, taču prieks bija par to, ka tie abi bija “multi” un vismaz vienam no tiem aprakstu biju izburtojis pats bez palīdzības no malas. Turklāt otrajam pat tikām pie FTF jeb pirmo atradēju goda. Vēl vienu līdzīga stila slēpni gan atrast neizdevās – vai nu kaut ko bijām nepareizi saskaitījuši, vai arī pie vainas bija mana pārāk trūcīgā franču valoda, taču patiesībā ne jau pēc statistikas mēs turp braucām, bet gan skaistumus lūkotiesi.

Tā kā neesam mēs gluži no tērauda taisīti, svarīga vakara sastāvdaļa bija atbilstošas ēstuves atrašana, kur ieturēt vakariņas. Kā jau tas parasti notiek, kamēr nebijām ēduši, neviens sakarīgs krodziņš acīs nekrita, tos sākām ielās ievērot tikai būdami jau ar pilniem vēderiem. Vienīgā iestāde, kas vismaz ārēji šķita pieņemama, bija kāds latīņamerikāņu stila veidots traktieris, kurā tad arī gājām iekšā. Kā jau tas Francijā bija gaidāms, ēdienu aprakstos varējām noprast tikai to, kāds zvērs attiecīgajā ēdienā ir iekšā, bet kā tas pagatavots varējām tikai minēt. Jau pēc tam, kad biju pasūtījis cūkgaļu, atcerējos savu bēdīgo pieredzi Lionā, kad pasūtītā cūkgaļa sastāvēja no vieniem vienīgiem skriemeļiem. Šoreiz tomēr gaļa bija laba un bez kauliem, un ar ēdienu nenoveicās vienīgi Antai, kura kā izrādījās bija pasūtījusi desiņas lēcu mērcē. Arī mums pārējiem ēdienam klāt bija lēcas – taču tikai mazos speciālos trauciņos, bet Antai tā bija maltītes galvenā sastāvdaļa un godīgi jāatzīst – lielās devās tās nebija sevišķi gardas. Līdz ar to lielāko uzsvaru viņai nācās likt uz piestūķēšanos ar maizi.

Pēc ēšanas turpinājām pilsētas apskati (patiesībā saruna par “sanglier” un FTF iegūšana notika tieši tad), paviesojāmies pie mākslinieka Antuāna Vato pieminekļa, kas izskatījās visai vampīrisks, un tad pamazām gājām uz viesnīcu, lai dotos pie miera.

Praktiskā informācija:
Nakšņojām viesnīcā Hotel Notre Dame (cena - 95 EUR no 4 cilvēkiem)