Kazhes pierakstu burtnīca

Atbilstoši sākotnējiem plāniem šīs dienas rītā mums vajadzēja doties uz Valansjenas tuvumā esošo dabas parku, taču jau iepriekšējā vakarā nolēmām, ka uz tur varētu būt komplicēti nokļūt un ka vēlāk ne mazāk komplicēti būs aizbraukt uz Šarleruā, tālab izvēlējāmies Beļģijā atgriezties jau ar rīta vilcienu (kurš mūs šoreiz neveda ar milzu līkumu un arī biļetes bija uz pusi lētākas kā pirmajā dienā).

Šarleruā mums bija sarunāta naktsmītne pie kāda Couchsurfing dalībnieka, ar kuru biju iepriekš sazinājies un sarunājis, ka pie viņa ieradīsimies ap sešiem novakarē. Tā kā pilsētā bijām klāt jau rīta pusē, izlēmām uzreiz viņu netraucēt, bet vispirms apskatīties, ko tad īsti tūristiem var piedāvāt Šarleruā. Biju lasījis kāda slēpņa aprakstā par šīs pilsētas mūriem, kuri tur bijuši trīs dažādos laikmetos taisīti, un biju noskaņojies domāt, ka Šarleruā varētu būt iespaidīga viduslaiku pilsēta, varbūt pat kaut kas Siennai līdzīgs. Patiesībā gan izrādījās, ka no mūriem gandrīz nekas nav saglabājies un ka savas ievērojamības ziņā Šarleruā ir drīzāk Smiltenes kalibra mazpilsēta un nevis nopietns tūristu vilinājums.

Apskatījām pilsētas centrālo laukumu un tam pieguļošās ieliņas, pameklējām dažus slēpņus un tā visai ātri izrādījās, ka nekādu dižu tālāko plānu, ko pilsētā darīt, mums vairs nebija. Tā kā arī smagās somas visu laiku līdzi nēsāt negribējās, izlēmām piezvanīt mūsu “kaučsērferim” un noskaidrot, vai viņš gadījumā nav mājās un vai pie viņa gadījumā nevar nolikt somas jau tagad. Šķiet, ka mans zvans Martinu (tā viņu sauc) nedaudz pārsteidza, bet izrādījās, ka mājās viņš tiešām bija un tad nu kātojām pie šī.

Viņa dzīvoklis atrodas paša pilsētas centrā blakus kanālam un kas ir daudz praktiskāk – ne vairāk kā piecu minūšu gājienā no dzelzceļa stacijas un autoostas. Tas droši vien arī bija noteicošais faktors, kāpēc viņš apmetās tieši tur – jo kā Ryanair stjuartam viņam ar autobusu uz lidostu ir jābrauc vairāk nekā bieži. Dzīvokli viņš, kā izrādās, īrē kopā ar vēl vienu stjuartu, kurš tāpat kā Martins ir no Slovākijas, un kuru arī sauc par Martinu. “Mūsu” Martins Šarleruā mitinās jau drusku vairāk nekā gadu un, kā to no viņa varēja saprast, būtu visai priecīgs, ja Ryanair viņu pārceltu uz citu pilsētu. Principā šādu vēlmi var saprast, jo nosaukt Šarleruā par kultūras un izklaides centru būtu visai pārspīlēti. Uz mūsu ierašanās laiku Martins vēl nebija beidzis dzīvokļa sakopšanas darbus (tālab viņš domājams nebija sajūsmā, ka atbraucām tik ātri), bet mums ne jau baiso tīrību tur vajadzēja, bet gan nolikt savas paunas un doties atkal uz pilsētu. Mazliet aprunājušies un noskaidrojuši, ka Martins mums nevar ieteikt vietu, kur nopirkt garšīgu saldējumu (jo viņš pats tādu neēd), sarunājām tikties atkal vakarpusē un, iespējams, aiziet kopīgi pavakariņot.

Tad nu mēs aizgājām un atradām vēl vienu slēpni no sērijas “Šarleruā jūgendstils”, kam pašam par sevi nebija ne vainas, bet jāatzīst, ka šīs pilsētas art noveau stila celtnes ar sevišķu iespaidīgumu neizceļas. Tā kā centrs jau bija vairāk vai mazāk izložņāts, gājām pēc vēl viena nomaļāka slēpņa, kas atradās zāles trijstūrī starp vairākām šosejām. Atbilstoši aprakstam šajā vietā vajadzēja varēt nokļūt droši un legāli, taču labākais variants, ko mēs uzgājām, iekļāva divu žogu šķērsošanu, ko izlēmām piesardzības labad neveikt. Tālab gājām atkal uz centru.

Bija vēl tikai pusdienas laiks, ar Martinu bija runāts kaut ko pasākt ne ātrāk kā sešos, tālab mēs devāmies apskatīt pilsētas vienīgo – karalienes Astrīdas vārda nosaukto – parku. Tas gan arī nebija gluži grandiozs – parka izmēri ir ap 150x200 metriem, proti – viens kvartāls, un vienīgais, ko šajā parkā patiešām var apskatīt, ir narkotiku tirdzniecības biznesa ķēde gandrīz pilnā garumā. Parka centrā pie soliņa visu dienu “tusē” melnādainu puišu grupējums, pie kura regulāri pienāk gan vienkāršie “klienti”, gan sīkie izplatītāji, pa reizei parādās arī kāds lielāks boss, kas sāk organizēt “razborkas”. Tirgoņiem tiek piegādāti augļi, lai viņiem nebūtu nekur jāiet pašiem un var redzēt, ka arī citās parka daļās (kuras gan nav tālas parka ierobežoto izmēru dēļ) uzturas vairāki šīs pašas organizācijas pārstāvji. Var pieņemt, ka ja jau mēs šo procesu varējām veiksmīgi “atkost” tās nepilnās stundas laikā, ko pavadījām šī parka teritorijā, tad pilsētas policija par šiem procesiem ir informēta vēl daudz labāk. Taču kaut kādu iemeslu dēļ tas, kā izskatās, nevienu sevišķi neinteresē.


Kad mums pagalam apnika sēdēt šajā parkā, izdomājām apskatīties, kas vēl varētu būt atrodams nostāk no pilsētas centra. Ievērojām, ka kartē ir vēl viens zaļais laukums, kurš arī ir marķēts kā parks. Devāmies tad turp. Tā īsti saprast, vai tur bija vai nebija parks, mums tā arī neizdevās. Skaidrs bija tikai tas, ka jēdzīgu ieeju šajā zaļajā zonā mēs neatradām, bet tā iela, pa kuru mēs gājām, vispirms noveda garām privātmājai, kuras pagalmā vietējais vīrs atpūtās savu aitu sabiedrībā, bet tad beidzās strupceļā. Pa ceļam uz šo parku Liene bija ievērojusi vēl vienu zaļo zonu, kura kartē nebija atzīmēta, bet kura arī izskatījās pēc parka. Tālab nepieejamo parku pametām un devāmies uz turieni.

Šī mūsu atrastā vieta izrādījās vēl pārāka par visu iepriekš redzēto – pavisam sīkā zaļā pleķīti ar nedaudziem kokiem un krūmiem bija milzīgs kultūrslānis ar atkritumiem, un galvenā šīs audzes iezīme bija uz soliņa atstāts svītrains džemperis un šķiltavas. Mēs izlēmām druksu pabaudīt vietējo kolorītu un apsēdāmies šajā parkā “atpūsties”. Vari iedomāties mūsu pārsteigumu, kad visai ātri izrādījās, ka šī vairāk nekā pretīgā vieta ir tieši tas parks, uz kuru tuvējo māju māmiņas ved rotaļāties savus bērnus. Vispirms mēs novērojām vienu ģimenīti, kas atnāca uz soliņa “parkā” ieēst saldējumu, bet tad atnāca cita mamma ar meitu un sāka viņai mētāt bumbu, kura regulāri piezemējās atkritumos, bet tas, kā izskatījās, māmiņu nemaz neuztrauca. Vienīgais, kas viņai nešķita pieņemami – mazā meitene pamanījās nosviest zemē jau minētās džemperim tuvās šķiltavas – par to meitene saņēma rājienu un mamma viņai lika tās pacelt. Kā secinājām, šķiltavas un džemperis šajā parkā bija kādi īpaši kulta objekti, kurus vienkāršie cilvēki nedrīkstēja aizskart. Drošības labas nobildējos ar šiem artefaktiem, lai varētu kādreiz rādīt mazbērniem, ka esmu atradies burtiski rokas stiepiena attālumā no TĀ džempera.


Pavisam jau nogarlaikojušies, jo Šarleruā apskates objekti bija izbeigušies jau pirms laba laiciņa, devāmies atkal uz Martina dzīvokli. Mūsu saimnieka gan nebija mājās, taču tur bija atrodams otrs Martins, tāpēc varējām kādu laiku padirnēt krēslos un dīvānos, kamēr Martins sev gatavoja pusdienas. Tad mēs atkal neizturējām un izgājām ārā paklimst gar krastmalu. Šarleruā noteikti nav vienīgā pilsēta Eiropā, kur kanālmala ir piečurāta un piekakāta – bet vienlaikus tādu urīna un fekāliju koncentrāciju kā šajā pilsētā citviet vēl vajadzētu pameklēt.

Skaidrības par to, ko īsti plānoja tālāk darīt Martins, mums nebija, tāpēc sākām apsvērt domu doties vakariņās bez viņa. Pastaigā pa pilsētu Māris mūs pamanījās ievest Šarleruā sarkano lukturu rajonā, kur jau pirmā prostitūta bija apskatāma kādā logā (līdzīgi kā tas ir citās šī reģiona pilsētās, vienīgi Šarleruā pat prostitūcija ir nožēlojamāka kā citviet). Tad tomēr sazvanīju atkal Martinu un sarunājām, ka iesim ēst kopā un ka mums vēl tikai drusku jāuzgaida viņa atgriešanās, bet satiksimies viņa dzīvokli. Tālab gājām atkal uz viņa mitekļa pusi, konstatējām, ka krastmalā jau dežūrēja zemākās šķiras ielenes, kurām pat skatlogi nav pieejami, mazliet panīkām autoostā, un tad beidzot parādījās Martins.

Atbilstoši beļģu nacionālās virtuves tradīcijām, devāmies kopīgi uz kādu vietējo kartupeļu frī ieskrietuvi, kurā izrādījās, ka pat man “vidējā” izmēra kartupeļu porcija ir gandrīz vai par daudz. Kāds ir princips šādas ieskrietuvēs? Tu izvēlies, cik lielu tūtu ar kartupeļiem tu vēlies un kura no aptuveni 15 mērcēm tev šķiet pieņemamākā (es ēdu kartupeļus gurķu un puķķāpostu mērcē – neapšaubāmi ļoti veiksmīga izvēle, jo mani kartupeļi garšoja labāk nekā Lienes izvēlētajā variantā), un klāt var paņemt kādu šaubīga paskata gaļiņu. Turpat pie “šeņķa” un dzelzceļa kartupeļus notiesājām, un tad Martins mums piedāvaja aiziet iedzert alžīriešu tēju. Protams, ka piekritām, jo nekā aizraujošāka, ko šajā vakarā pasākt, mums tāpat nebija.

Iestāde, uz kuru viņš mūs aizveda, gan izrādījās ļoti īpatnēja. Vispirms mūs pārsteidza tas, ka tur viss bija tumšs un izskatījās, ka nekas nav vaļā. Taču patiesībā bija gan – vienīgi tas nebija tāds tējas namiņš tradicionālā izpratnē, kā tu to varētu gaidīt, bet gan visai privāta vietējo “rastamanu” (vai tamlīdzīgu tipāžu) iestāde, kuras otrais stāvs bija izrotāts ar dažādām hinduisma (un ne tikai) dievību bildēm un kur mūs sagaidīja divi Martina draugi – alžīrietis Saīds un beļģis Reno. Jau pēc šīs vietas paskata vien un zinot, ka mums tiks dota vietējā tēja, Liene un Anta sāka panikot, prognozējot mums četriem skumju likteni. Nez kāpēc man nemaz nešķita, ka šie puiši varētu būt uz kaut kādām riebeklībām noskaņoti, tālab vieglu sirdi jokojos par to, kā nākamajā rītā visi pamodīsimies ar sūrstošiem dibeniem.

Protams, ka sliktākajām bažām nebija nekāda pamata. Jā, es nenoliedzu, ka Saīds un Reno (un, visticamākais, arī Martins) mēdz smēķēt zāli. Bet vai tā būtu mana problēma? Viņi visi trīs izklausījās pilnīgi sakarīgi un pat visai zinoši dažādos jautājumos vīrieši, nevis kaut kādi nonarkojušies briesmoņi. Kas es tāds būtu, lai uzbāztos viņiem ar saviem vērtējumiem? Mums neviens neko ne tikai neuzspieda, bet pat nepiedāvāja, bet tas, kā viņi pavada savu brīvo laiku, ir katra no viņiem darīšana. Vismaz droši varu teikt, ka man tā paša Reno skatījums uz daudzām lietām šķita ļoti pieņemams un varēju viņam tikai piekrist. Turklāt – kur vēl tu varētu Beļģijā nonākt mājās, kuru saimnieks (nebūdams pats bijušajā PSRS uzaudzis) atskaņos “Mumij Troļ” ierakstus un stāstīs, ka foršakā krievu grupa ir “Sektor gaza”, bet “Akvarium” gan galīgi nerullējot?

Martins devās pagatavot mums visiem alžīriešu tēju, kura gan bija šķebinoši salda, bet vienlaikus garšīga (un bez jebkādām date rape tablešu pazīmēm), un tā mēs kādas pāris stundas sabijām šajā tiešām ļoti īpatnējā vietā, kuras augšstāvā Saīdam ir arī neliels guest house ar dažām divstāvu gultām. It īpaši, ievērojot to, cik kopumā pelēcīga un neizteiksmīga bija mūsu aizvadītā diena Šarleruā, šāds vakara nobeigums bija ļoti vietā. Vismaz man tur bija interesanti un jautri.


Kad bija jau pāri vienpadsmitiem, atvadījāmies un kopā ar Martinu devāmies prom. Lienei, atbilstoši pieklājīgas uzvedības normām, bija arī iespēja/pienākums, atvadoties sabučoties ar Saīdu – domājams, pirmo alžīrieti viņas dzīvē :)

Tad caur ieleņu zaņķiem devāmies atpakaļ pie Martina uz dzīvokli un – gulēt.