Kazhes pierakstu burtnīca

Rītam vajadzēja sākties vēl ilgi pirms mūsu celšanās ar otrā Martina (ne mūsu izmitinātāja) došanos uz lidostu – stjuartiem darba diena mēdz sākties ļoti agri. Bijām informēti, ka šis jau pussešos došoties projām un bijām lūgti netraucēties. Praksē gan izrādījās, ka viņš bija vai nu aizgulējies vai kādā citā veidā aizkavējies, līdz ar to patiesībā viņš pamodās, šķiet, ne agrāk par mani, un viņa došanās uz darbu izskatījās ļoti drudžaina un steidzīga. Nezinu, vai iespējams, ka lidmašīna aizlido bez kādas daļas no ekipāžas, bet Martins bija tuvu tam, lai šo punktu pārbaudītu.

Pamazām arī mēs cēlāmies augšā. Vēl mazliet papļāpājām ar “mūsu” Martinu un tad kopīgi devāmies uz autoostu. Izrādījās, ka varējām nepirkt autobusa biļetes, jo Šarleruā esot tā noteikts, ka tu, uzrādot vilciena biļeti, kas izmantota iepriekšējās diennakts laikā, vari aizbraukt arī uz lidostu (visai mistisks punkts, bet kālab lai mēs pret to iebilstu?). Šoreiz arī lidostā viss bija pavisam mierīgi – par somu izmēriem vairs nesatraucāmies, arī lidmašīna nebija tik ļoti pilna un pat varējām sēdēt pa pāriem kopā.

Lidojums uz Faro kaut kā pagāja ievērojami ātrāk nekā reiss Rīga-Šarleruā, un tā mēs ieradāmies Portugālē. Šī valsts mūs sagaidīja ar ne pārāk saulainu noskaņojumu – pilsētas centrā pat nokļuvām pāris minūtes ilgā lietutiņā, taču tā nu gan nebija nopietna skāde. Par tādas Faro eksistenci iepriekš pat zinājis nebiju, un tālab mūsu plānos neietilpa tur palikšana pa nakti, bet tikai ātra pilsētas apskate un braukšana ar autobusu uz Lagosu – nevis to, kas ir Nigērijā, bet gan pilsētu uz rietumiem no Faro, uz kurieni ved “vilciens, kas neatgriežas” (proti – no Lagosas nav dzelzceļa uz ziemeļiem uz Lisabonu, bet pilsētai pieved tikai Faro-Lagosas līnija).

Pirmais, kas mūsu Faro pārsteidza, bija svēteļi. Būdami latvieši – tradicionālākās Eiropas stārķu zemes pārstāvji – mēs pat nenojautām, ka arī Portugālē šie putni ir ļoti plaši izplatīti, un kur nu vēl mēs varējām iedomāties, ka vairākās vietās šajā valstī tos redzēsim tādos daudzumos, ka varētu padomāt, ka tiem Portugālē ir teju vai baložu statuss. Jau Latvijā ne reizi vien esmu brīnījies par to, kā stārķi var ligzdot tik tuvu cilvēku mitekļiem, bet Portugālē nav retums, ka ligzdas redzamas uz baznīcu torņiem vecpilsētā – un uz vienas ēkas pat var būt uzreiz vairākas ligzdas, veidojot tādu kā stārķu kooperatīvu. Stārķu klātbūtni Faro gan nav grūti izskaidrot – teritorijā ap pilsētu atrodas plaša lagūna jeb mitrājs, kurā izskatījās, ka varētu mitināties daudz dažādu rāpuļu un abinieku, kuri arī veido stārķa ēdienkarti.


Taču Faro var tūristam piedāvāt vairāk nekā tikai treknus stārķus. Pilsētas nelielā mūriem iežogotā vecpilsēta ar tās baltajām celtnēm (daudzviet to fasādes Portugālei raksturīgā manierē izrotātas ar flīzēm), palmām un bruģētajām ieliņām, mani pozitīvi pārsteidza. Radās pat zināma “škrobe”, ka mums te būs tik maz laika. No otras puses gan – apskatīt varējām pietiekoši daudz, jo nav jau šī pilsēta sevišķi liela. Kas vēl Portugālē ir īpaši forši – ka tur pat grausti izskatās poētiski.

Atbilstoši normālu tūristu prasībām, mums Faro vajadzēja arī ieēst pusdienas. Sākumā redzējām veselu virkni totāli uz tūristiem orientētu ēstuvju, bet tām gājām apkārt ar līkumu. Mūsu uzmanību piesaistīja kāds restorāniņš, kurš bija tik pārblīvēts ar cilvēkiem, ka brīvu galdiņu nebija. Tā parasti ir laba zīme par ēdiena kvalitāti, it īpaši, ja pamatā tur ēd vietējie. Tālab izlēmām pagaidīt kāda galdiņa atbrīvošanos. Tas izrādījās prātīgi darīts. No Martina Beļģijā gan bijām dzirdējuši, ka Portugālē ēdiens esot parasti puscepts un bezgaršīgs, bet mēs šādam novērojumam noteikti nepiekritīsim. Varu teikt tikai to labāko gan par turienes zupām, gan par steikiem, gan par zivīm. Jā – es pamatā uzsvaru savā ēdienkartē liku uz zivīm, un to ne mirkli nenožēloju. Labi – vienu mirkli varbūt nožēloju gan – kad man atnesa manu otro ēdienu – četras paprāvas veselas zivteles, kuru ēšanā visai ilgi noņēmos ar savām tradicionālajām naidniecēm asakām. Taču no garšas viedokļa nekādu pārmetumu pat būt nevarēja. Arī pārējiem līdzbraucējiem šoreiz pusdienas bija gardas.


Faro izrādījās, ka bija nedaudz sajukusi prātā mūsu GPS ierīce – droši vien pārāk lielā iesūknēto slēpņu skaita dēļ Garmin vienā brīdī ņēma un pārstāja ielasīt to aprakstus – pietika man nospiest uz aprakstu (vai arī hintu, viesu grāmatas ierakstiem), lai ierīce uzkārtos. Mēģinājām pāris slēpņus atrast tīri pēc koordinātēm, bet bez sevišķiem panākumiem. Dažādos veidos pūlējos ierīci vest pie prāta, bet beidzās viss ar to, ka pēc ilgiem cīniņiem Garmin pēc ieslēgšanās paziņoja “no geocaches found”.

Tikām bijām jau ar vilcienu nokļuvuši Lagosā. Jāpiezīmē, ka vilcienu kvalitāte Portugālē ir ļoti nevienmērīga. Tā tev nav Francija, Itālija, Vācija vai Beļģija, kur tu vilciena vagonā nedzirdi nekādus trokšņus un kustība ir vienmērīga un liegana. Ir Portugālē arī labi vilcieni, bet izbraucām arī pa tādām līnijām, kur vilciens taisa tādas pašas tudun-tudun-tudun skaņas, kā esam pieraduši dzirdēt Latvijā, un Faro-Lagosas līnija ir viena no tām.

Šajā pilsētā kā naktsmājas mums bija rezervēti apartamenti kaut kur patālu no pilsētas centra. Tā kā turp gājām ar kājām, tas atsauca pamatīgas atmiņas par līdzīgu gājienu pirms diviem gadiem Seviļā, Spānijā, kur gan vēl arī sanāca pamatīga maldīšanās, jo “precīzu” viesnīcas atrašanās vietu bijām atlikuši Google kartē, kura izrādījās par pāris kilometriem neprecīza. Šoreiz tik traki nebija, lai arī gājiens tāpat bija pasmags, jo veda mūs tikai un vienīgi kalnā, un nullpunktā nekādas viesnīcas atkal jau nebija. Liene noķēra kādu garām ejošu puiku un noskaidroja, kur mums jāiet tālāk, kas gan nebija viegli, jo viņa angļu valodas vārdu krājums bija droši vien divciparu skaitlis. Bet ar to pietika, lai mēs savu viesnīcu atrastu un secinātu, ka tās izvietojums tiešām bija lielisks – ar labu skatu uz pilsētu, pašā uzkalna virsotnē, plus vēl dabūjām istabu augšstāvā. Patiesībā tā pat nebija istaba, bet visai plašs dzīvoklis ar visu virtuves iekārtu un plus vēl plašu balkonu.

Viesnīca recepcijā mēģināju sarunāt Garmin pieslēgšanu pie viesnīcas datora, lai varētu atgūt piekļuvi slēpņu aprakstiem, taču sieviete bija pārāk neuzticīga – droši vien domāja ka es izrādīšos ļaunais hakeris. Bija perfekti skaidrs, kas bija jādara, lai slēpņi atkal parādītos – vajadzēja izdzēst liekos failus, bet pārējos pārnest uz ārējo atmiņas kartiņu, kuru nepieciešamības gadījumā vēlāk varētu ielikt arī mobilajā telefonā, lai varētu novērst problēmu, kas rodas, Garminam nepareizi izslēdzoties. Taču tam vajadzēja datoru, kuru tuvāk kā Lagosas centrā dabūt nebija iespējams, bet zinot to, ka jau nāca vakars, māca šaubas, ka arī tur mēs vispār pie kāda datora tiksim.

Mēs tomēr būtu devušies uz centru, ja pieturā pie viesnīcas pienāktu autobuss, bet tā nenotika. Tā īsti mēs pat nesapratām, vai šis autobuss vispār vēl mēdza kursēt, jo tā arī ne reizes to redzējuši netikām, lai arī pēc sarakstam tam vajadzēja nākt vienu vai divas reizes stundā. Rezultātā tikai aizgājām līdz tuvējai augļu bodei, kur sapirkāmies dažādus gardumus, kurus pēc tam “čilojot” ēdām uz mūsu numuriņa balkona. Mēģināju ar uz blakus sedošo pārīti sarunāt piekļuvi viņu datoram jau minētās Garmin problēmas risināšanai, bet izrādījās, ka viņiem datora nebija. Kopā ar Māri apspriedām vēl veselu virkni dažādu risinājumu, kā varētu tikt pie datora, kuriem gan vieta būtu drīzāk kādā Monty Python skečā un nevis reālajā pasaulē.

Tā neko aktīvu šajā vakarā vairs arī neizdarījām – ēdām, laiskojāmies, mēģinājām aizdzīt visai bezkaunīgu kaiju, kura vēlējās mums piebiedroties uz vakariņām. Vakarā notika ņemšanās ap televizoru un teletekstu, no kura Mārim visai ātri izveidojās nopietna atkarība, un tā arī aizgājām gulēt, Lagosas centru apskatījuši tikai tik daudz, cik pa ceļam no dzelzceļa stacijas uz viesnīcu.


Informācija uzziņām: apartamenti Via D. Ana mums uz četriem cilvēkiem izmaksāja 38 EUR (kā šādās situācijās liktu klāt reklāmas lapās – LABA CENA!).