Kazhes pierakstu burtnīca

Tā kā vakarā Lagosa apskatīta netika, no rīta izlēmām piecelties paagrāk (es gan nemaz savādāk arī nemāku), un doties uzreiz uz centru. No viesnīcas izkļūt gan izrādījās grūtāk, nekā bijām to domājuši – recepcija vēl bija ciet, tāpēc nācās vien telefoniski sarunāt, ka sava numuriņa atslēgas nodosim blakus durvīs jau atvērtajā kafejnīcā. Plānojām, ka centrā nokļūsim ar autobusu, bet tas mums īsti neizdevās – jo blēdīgais autobuss atkal jau neatnāca, tālab kātojām vien ar kājām. Vismaz šoreiz precīzi zinājām, kurp mums jāiet, un varējām iet pa taisnāko ceļu, nevis tikai akli sekot Garmin padomiem.

Tomēr pirmais, ko centrā vajadzēja izdarīt, bija iepūst jaunu dzīvību mūsu Garminā. Ātri atradās Interneta kafejnīca, kurā iesoļoju priecīgs par to, ka tik viegli izdevies notvert datorus. Diemžēl interneta kafejnīcas īpašnieks manu sajūsmu ātri atvēsināja. Izstāstīju viņam, ka man salūzis GPS, jāpieslēdz pie datora, lai to iedzīvinātu. Šis uzreiz atbildēja: “Not possible.” Es īpaši žēlīgi viņam skaidroju, cik svarīgi man tas ir un cik sīks ir tas pasākums, kas ir jāveic (faktiski – jāpārvieto viens folderis uz citu disku). Šis pretī: “Not my problem.” Mēģināju vēl trešo reizi viņu pārliecināt, bet viņš tālākām sarunām gatavs nebija, pateica tikai to, ka USB ierīces pie viņa datoriem slēgt nedrīkst. Kā teikt – lasies ka tiec. Tā arī darīju.

Nākamajā ārēji līdzīga paskata iestādē iekšā gāja Liene – varbūt viņai tik rupji neatteiks. Un patiesi – pēc mirkļa viņa jau sauca mūs iekšā, lai piebiedrojamies, visu izdarīt varēs. Šoreiz skarba portugāļu vīrieša vietā mums pretī bija jauna sieviete, kurai angļu valoda bija dzimtā, bet pēc izrunas un izskata šķita, ka viņa ir vai nu no Austrālijas vai no Jaunzēlandes. Viņai mūsu prasība nekādas pretenzijas neradīja, izrādījās pat, ka viņai viņas draugs bija tieši iepriekšējā dienā izstāstījis par tādu Geocaching, un pēc brīža arī pats vīrietis parādījās. Izstāstīju, kā mums bija gājis pie viņu kaimiņa un sieviete pateica, ka tas tips esot viens “asshole”, kas pat no viņiem par vienas A4 lapas izdruku prasot četrus eiro. Iespējams, tas no manas puses izklausīsies nejauks vērtējums Portugāles pamatiedzīvotājiem, bet šis angliski runājošais pāris noteikti no visiem Portugālē satiktajiem cilvēkiem man saistīsies ar vispozitīvākajām atmiņām. Arī tāpēc, ka pēc viņu apmeklējuma atkal bijā aprīkoti ar pilnīgi funkcionējošu GPS.

Iegādājāmies autobusa biļetes uz Lisabonu (jau iepriekšējās dienas aprakstā minēju, ka Lagosā vilciens pienāk tikai no Faro) un izmantojām atlikušo brīvo laiku, lai aizietu pēc viena slēpņa. Jāatzīst, ka Lagosa man kā pilsēta ar nekādām spilgtām atmiņām nesaistās – tāda tipiska pludmales stila pilsēta, kādu Vidusjūras un Atlantijas okeāna piekrastēs ir diezgan daudz, apmēram no tā paša stila kā Alikante Spānijā – proti, ir jau tur viss smuki, palmas, viesnīcas jūras krastā un citas nepieciešamās sastāvdaļas, bet trūkst kaut kā individuāla, kaut kādas odziņas. Nešaubos, ka Lagosā odziņu varētu atrast – ja būtu vairāk laika, ja būtu sava mašīna, ja būtu mēs citi cilvēki, bet mūsu gadījumā Lagosa sanāca vairāk kā vienkāršs pieturas punkts un mazāk – kā kaut kas sevišķs un neaizmirstams.

Atbilstoši Rīgā noskaidrotajai informācijai, autobusam uz Lisabonu bija jāiet gandrīz četras stundas. Sākotnēji tas mums izskatījās nepamatoti ilgi, it īpaši redzot uz autobusa sāna uzrakstu “Lisboa Express”. Taču ātri vien sapratām, kur tur bija vaina – tas negāja uz Lisabonu pa gluži vistaisnāko iespējamo ceļu – šoseju pa Portugāles rietumu krastu, bet gan izbrauca ar pamatīgu līkumu Faro virzienā, turklāt pirmās stundas laikā bijām veikuši labi ja 40 kilometrus – braucot pa sīkajiem ceļiem, autobuss uzņēma un izlaida pasažierus dažādos aizdomīgos miestos. Tas mūs, savukārt, darīja bažīgus, ka Lisabonā nonāksim ne ātrāk kā vakarā. Tomēr pēc jau minētās stundas autobusa vadītājs pārstāja muļķoties, izbrauca uz šosejas un spieda gāzi grīdā, kā rezultātā Lisabonā ieradāmies precīzi pēc grafika. Pa ceļam vēl paspējām autobusā noskatīties visai sviestainu filmu - “The Education of Charlie Banks”, kuru īpaši sviestainu darīja tas, ka angliskā skaņa līdz mums nenāca, bet portugāļu subtitri daudz labuma nedeva.

Iebraukuši Lisabonā, devāmies meklēt mūsu naktsmāju vietu – šoreiz mums bija rezervēta četrvietīga istabiņa kādā hostelī. Patiesībā no stacijas tā nebija nemaz tik tālu, bet izdomājām, ka mums tāpat būs nepieciešamas diennakts biļetes sabiedriskajā transportā, tālab gandrīz uzreiz devāmies uz metro. Tur arī sākās neparedzēti piedzīvojumi. Izmantojām biļešu automātu un domājām, ka palūdzām tam 4 biļetes – katru vienai dienai. Saņēmām pretī tikai vienu biļeti – kurā visas 4 dienas bija kopā. Domājām – moš varēs to novalidēt 4 reizes un viss būs kārtībā. Otro reizi liekot to pie validatora, iedegās sarkana lampiņa. Tomēr kāda sieviete mums norādīja uz atvērtiem metro vārtiņiem, kuriem tad arī izgājām cauri.

Aizbraucām uz mums vajadzīgo staciju, kur izrādījās, ka ar mūsu biļeti laukā tika tikai Liene – kas gāja kā pirmā. Mēs pārējie palikām ieslēgti metro stacijā. Tad nu Liene gāja runāties ar stacijas informācijas veci un mēģināt ar viņu sarunāt:
a) lai viņš mūs palaiž cauri;
b) lai viņš nomaina mūsu 1 biļeti pret 4 biļetēm.

Sākotnēji izskatījās, ka viņš arī būs viens no “not my problem” cilvēkiem, bet tad tomēr viņš sāka darboties un rezultātā mēs tikām pie četrām biļetēm vienas vietā, kas bija iepriecinoši, un arī no metro tikām izlaisti. Pateicām viņam lielu Paldies, un devāmies tālāk.

Hostelis izrādījās kopumā pilnīgi ciešams – loģiski, ka vannas istaba bija gaiteņa galā, toties bija brīvi pieejams dators ar Internetu (tātad – šeit mēs būtu varējuši salabot Garmin, ja rastos tāda nepieciešamība) un tīri normāla paskata “chill-out” zona. Mūsu istabiņa gan savu izmēru dēļ vairāk līdzinājās cietuma kamerai, un šādu izjūtu tikai pastiprināja tads apstāklis, ka pa logu varēja redzēt tikai divu metru attālumā esošās pretējās mājas kondicionierus. Bet ko gan vairāk cilvēkam vajag lielpilsētā kā tikai gultu, kurā atslēgties pēc dienas staigāšanas?

Pajautājām hosteļa darbiniecei, kā labāk nokļūt uz Belemas torni – teju vai populārāko tūrisma objektu Portugālē. Izrādījās, ka uz turieni iet tramvajs, uz kuru tad arī gājām. Pa ceļam apskatījām Lisabonas Brīvības avēniju, pa kuru veda mūsu ceļš, un tad sēdāmies tramvajā un braucām uz torni. Dīvainā kārtā tramvajā negribēja validēties mūsu dienas biļetes, pieņēmām, ka tas ir tāpēc, ka tādas nav katrā transporta līdzeklī jānovelk atkārtoti.


Par Belemas torni neko daudz pateikt nevaru – smuks jau tas ir, bet kas to dara TIK īpašu, man nav skaidrs. Man tas vairāk sanāca kā ķeksītis, ko varu ievilkt personīgajā blociņā, ka esmu šajā vietā pabijis, un nekas vairāk. Varbūt būtu vērts palasīt kaut ko vairāk par šo torni, un tad es saprastu, kālab tam ir tik centrāls statuss.


Gribējām atpakaļ braukt ar autobusu, bet tajā atkal negribēja validēties mūsu biļetes, ko ievēroja vadītājs un teica, lai vācamies laukā no viņa autobusa. Tā arī izdarījām un iekāpām tramvajā, kur atkal biļetes pīkstēja sarkanā krāsā. Kāda sieviete mums teica, ka sodi esot ļoti lieli, lai esam uzmanīgi. Mēs gan apgalvojām, ka mums ir nupat nopirktas dienas biļetes, bet viņa tikai šūpoja galvu. Rezultātā pieņēmām, ka mūs ir apčakarējis dzelzceļa stacijas džeks un iedevis kaut kādas nestrādājošas biļetes, piesavinoties sev mūsu 4 dienu biļeti. Tas noskaņojumu neuzlaboja, un nevēloties uzrauties uz kontroles, izkāpām no tramvaja laukā. Izlēmām ar kājām doties uz tuvāko metro staciju un mēģināt tur kaut ko darīt informācijā.

Iešana ar kājām nebija ļoti gudra doma – izņemot to, ka varējām mazliet labāk apskatīt Belemas pili (Belema ir Lisabonas priekšpilsēta, domājams, ka agrāk – patstāvīga pilsēta) un katedrāli un atrast dažus slēpņus, tā nebija pati lietderīgākā laika pavadīšana. Sabiedriskā transporta shēmā izskatījās, ka mums jānoiet nieka 7 tramvaja pieturas, bet vēlāk atklājās, ka tie ir 7 lielie tramvaja posmi, kuros katrā ir vairākas pieturas. Pēc pāris stundām iešanas pavaicājām kādai sievietei, cik tālu vēl ir līdz metro, uz ko atbilde bija no kategorijas: “Metro? Es tik tālu nekad neesmu bijusi.” Beigu beigās padevāmies un iekāpām autobusā, kur nopirkām parastās biļetes un beidzot aizbraucām līdz metro.

Un ko tu domā - metro stacijā aizgāju pie informācijas čaļa, kurš secināja, ka mūsu biļetēm viss ir kārtībā, varam tās droši izmantot, vienkārši mums esot patrāpījušies gļukaini tramvajos un autobusos dzeltenie validācijas aparāti! Pilnīgs idiotisms, lai neteiktu vairāk. Vismaz nebijām uzdāvinājuši iepriekšējam informācijas džekam 20 eiro.

Pēc garām pastaigas noguruši, devāmies Lisabonas centrā ieēst vakariņas. Apsēdāmies blakus gados vecākam franču pārim, kam sagādājām labas atrakcijas vakaram. Nepatīkamākā daļa bija, ka mana nepareizā brīdī izdarīta muguras kustība franču sievietei uz jakas nogādāja kādu daudzumu vīna no viesmīļa rokām. Toties kādas sejas francūži sataisīja, kad man tika atnesta zupa! Es neesmu tik traki izlepis tipāžs, bet vistu pirksti zupā mani arī šokēja ne pa jokam, taču francūžu sejās pārsteigums bija pat lielāks kā manējā (un tas – cilvēkiem, kuri paņēma sev kā ēdienu meloni ar šķiņķi!). Jāatzīst, ka pirksti tā arī palika neapēsti, izēdu tikai buljonu. Tikām Anta no savas zupas pirkstus apēda bez problēmām – šajā brīdī apliecināju tomēr sevi kā cacu – rīdzinieku. Toties cik garšīga bija man atnestā zivs! Vienkārši prieks. Tā es vēl pārvērtīšos par kārtīgu zivs ēdāju. Arī Liene šajā vakarā atzīmējās – viņa pirms braukšanas uz Portugāli visu laiku runāja, ka būs jānomēģina portvīns, un šis viņai bija vīna vakars. Tiesa, portvīna tur nebija, un krūkā tika atnests visparastākais mājas vīns, bet tas, kā Liene praktiski vienatnē (ar minimālu Antas līdzdalību) to 0.4 trauku iztukšoja, bija tā vērts. It īpaši zinot to, cik viņai pēdējā laikā bijis maz rūdījuma, nebija brīnums, ka žvingulis kādu laiku viņai bija pamatīgs.


Pēc ēšanas bijām domājuši vēl pastaigāt pa Lisabonu, bet rezultātā visai ātri aizgājām uz metro un aizbraucām uz hosteli, izlemjot, ka vēl nākamajā rītā pa gaismu paspēsim šo to pilsētā izbaudīt.

Aizgājām gulēt, un normālos apstākļos ar to beigtos stāstījums par attiecīgo dienu. Šoreiz tā gan nebija. Ap pulksten trijiem pamodāmies no kaut kāda trokšņa. Kā pamazām sapratām – blakus istabiņā mēģināja tikt iekšā kāds francūzis, kuram nebija atslēgas, bet iekšā vajadzēja būt viņa čomam. Tad nu šis ar rokām un kājām klapēja pa durvīm, kaut ko visu laiku saukdams. Un tā – ilgāk kā pusstundu. Neviens iekšā viņu nelaida, tikām mūsu galā Māris jau bija izdomājis, ka vajadzētu to francūzis nožņaugt ar ģitāras stīgu (kuras mums, protams, nebija). Tik uzstājīgu un monotonu trokšņotāju kā tas tips es iepriekš pat dzirdējis nebiju. Katrā ziņā gulēšanu viņš mums pamatīgi izčakarēja. Pēc ļoti ilga laika viņš beidzot norima, varējām iemigt, bet pēc pāris stundām šis atkal bija atpakaļ – laikam viņam bija ļoti svarīgi to čomu no pāļa uzmodināt, jo citādi viņš būtu varējis mierīgi likties gulēt uz dīvāniņa koptelpā. Šķiet, ka otrajā reizē viņa čoms beidzot pamodās, un tad arī mūsu “draugs” pārstāja trokšņot. Bet nokaitināti bijām jau ļoti pamatīgi.